Konference “Bērnu tiesības un ekrānmediju piedāvājums” (08.10.2019)

Programma
9: 30 Reģistrācija
10: 00 Uzrunas
10: 30 Bērnu tiesību filozofiskie un ētiskie pamati. Prof., dr. habil. phil. Maija Kūle
10: 50 Bērns latviskajā izpratnē un tā vieta sabiedrībā latviešu dainu kontekstā. Mg. theol., rakstniece Eva Mārtuža
11: 10 Ekrānmediji kā reālu attiecību aizvietotāji bērnībā un šīs aizvietošanas sekas dzīvē. Dr. phil. Paskāls Rudins, ANO Starptautiskās sociālo darbinieku federācijas (IFSW) reprezentants Ženēvā, Šveice
11: 30 Bērns starp patiesību un realitāti. Dr. phil. Lāsma Pirktiņa, Vācija
11: 50 Ekrānmediji kā būtiska vides daļa un to iedarbība uz bērnu. Mg. philol., Mg. art, kinorežisore Leonija Vusa-Mundeciema, Vācija
Kafijas pauze līdz 13:10
13: 10 Bērnu tiesību konvencijas principu sadursme ar virtuālās vardarbības realitāti. Situācija. Risinājumi. Izredzes. Mg. ed. Jānis Pāvulēns, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija
13: 30 Bērnu un jauniešu veselības stāvokli raksturojošie dati Latvijā. Mg. sc. soc. Zane Zeile
13: 45 Kā runāt ar bērniem par ekrānmedijiem? Dr. phil. Iveta Pirktiņa
14: 05 ĒTL skolēnu aptaujas rezultātu apkopojums, secinājumi. Mg. paed. Veronika Dzalbe
14: 20 Audiovizuālo mediju brutalizēšanas cēloņi un to novēršanas iespējas. Bc. hist. Raivis Zeltīts
14: 40 – 16: 00 Konferences aicinājums un izskaņa

Uzrunas


Dagmāra Beitnere-Le Galla:

Godātie konferences dalībnieki!

Sabiedriskā organizācija “Ētikas tilts Latvijā” uztur kādu svarīgu ideju, un proti, ka kultūra, idejas un vērtības pastāv caur atgādinājumu. Konferences un diskusijas rosina domu apmaiņu, kas uztur dzīvu sabiedrības uzmanību un veicina atbildību.

Konferences tēma “Bērnu tiesības un ekrānmediju piedāvājums” ietver vienu – tiesisko aspektu, kas skan kā valstiska regulējuma atbildība. Paverot jautājumu plašāk, bērnu tiesības vispirms būtu jāsāk ar diskusiju, kā labāk ieaudzināt bērnos pienākumu – pret sevi, ģimeni un sabiedrību. Pienākuma ieaudzināšana bērniem ir gan ģimenes, gan sabiedrības kopīgs uzdevums. 21. gadsimta cilvēka ikdiena saskaras ar laikmeta informācijas tehnoloģiju attīstību un tādu klātbūtni cilvēku dzīvē, kas prasa izvērtējumus – ko un cik patērējam. Mācīt bērnam, ka viņš pats nosaka savus mediju patērēšanas limitus.

Šodien moderni ir runāt par medijpratību. Tā būtu jāaudzina gan ģimenē, gan arī skolā. 1998. gadā pēc LTV pasūtinājuma analizēju bērnu raidījumus Latvijas televīzijā. Šodien, pārlasot secinājumus, kuri bija publicēti pirms divdesmit gadiem, redzu, ka mainījusies ir tikai mediju telpa. Tā nav tikai televīzija, šodien tā ir kļuvusi vēl dažādāka un daudzveidīgāka – bērni un jaunieši dzīvo internetā, kas arvien vairāk aizvieto realitāti. Taču problēmas ir palikušas tās pašas, un pat samilzušas. Tās prasa sabiedrības līdzdarbību. Līdzīgi kā mēs rūpējamies, ko ēd mūsu bērni, tikpat svarīgi ir rūpēties, ko skatās un kas iespaido mūsu bērnus. Emocionālā vardarbība šodien ir ieguvusi vēl vienu platformu – internetā, sociālos tīklos. Analītiskajā literatūrā jau pusgadsimtu rit diskusija, vai medijos attēlotā vardarbība iespaido bērnus būt vardarbīgiem. UNESCO eksperti jau gadus divdesmit runā par nolaupīto bērnību un par robežu izzušanu starp bērna un pieaugušā dzīvi. Vardarbība kinofilmās rada gan agresiju, gan bailes. Filmas, veidojot bez izpratnes par jutīguma dažādām pakāpēm, rada bailes un individuālu pasivitāti. Ir arī viedoklis, ka pareizi izgaismojot vardarbību, var mazināt agresivitāti dzīvē. Vai Holivudas filmas ir kavējušas vardarbības mazināšanos? Kventīna Tarantīno filmas ir ironizējušas par šo konceptu, kuras spilgtākais liecinājums ir viņa pēdējā filma. Kinorežisors pārraksta vardarbības vēsturi, tā atbildot uz sev un savai videi – pietiek. Ar cerībām gaidu Ērika Kursieša filmu Igors un režisora vēstījumu. Vairāk nekā 40 gadus pētnieku vidū ir viedoklis, ka attēlota vardarbība rada vardarbības atkārtojuma recidīvus. Taču citu pētnieku grupa to noliedz, dodot iespēju industrijai pelnīt ar spēlēm un kinofilmām, kurās ir emocionāla un fiziska vardarbība.

Godātie konferences dalībnieki, lai rosīga domu apmaiņa konferencē! Sirsnīga pateicība biedrībai “Ētikas tilts Latvijā” par svarīgu tēmu rosināšanu.  

Referāti

Ekrānmediji kā reālu attiecību aizvietotāji bērnībā

Paskāls Rudins

UDHS[1] Savienības (Konferenz ADHS) ģenerālsekretārs

Internacionālās Sociālo Darbinieku Apvienības pārstāvis (IFSW)[2] Apvienoto Nāciju Organizācijā

www.rudinweb.com, pascal.rudin@rudinweb.com

Ievads

Nepaiet gandrīz neviena diena, kurā nebūtu lasāmas vai dzirdamas aktualitātes par digitalizācijas tēmu. Nākotnes pētnieki pieņem, ka nākamajos 20 gados 60-70 procentus no pašreiz pastāvošajām profesijām varētu aizvietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kā arī roboti. Nav brīnums, ka daudzi vecāki domā: mani bērni uzaug šajā pasaulē – kāpēc lai viņiem nevajadzētu arī jau no paša sākuma tikt konfrontētiem ar šo tehniku un pieradinātiem pie tās?

Kurš gan nevēlas bērnus un jauniešus, kuri ir apveltīti ar radošumu, sociālu kompetenci, kā arī ar ziņkāri un zinātkāru domāšanas un rīcības spēju, lai tādā veidā arī kā jauni pieaugušie tiktu galā ar informācijas tehnoloģiju diktēto pasauli?

Šis priekšlasījums izgaismo audio-vizuālo mediju iespējas un draudus un vienlaicīgi izceļ reālu (saskarsmes) pieredžu un labvēlīgu ierobežojumu nozīmi. Ierosmi tam ir devuši it īpaši projekti „Veselīgi uzaugt digitālajā mediju pasaulē”[3] un „Mediju gavēnis” (skat.: www.medienfasten.org). Īpašs paldies maniem kolēģiem un kolēģēm Dr. med. Michael Glöckler, Dr. med. Silke Schwarz kā arī profesoram Dr. med. David Martin par vērtīgajiem norādījumiem.

Audio-vizuālo mediju iespējas un draudi

Pētījumi rāda, ka veselīga (smadzeņu) attīstība ir labākā garantija tam, ka bērni jauniešu un pieaugušo vecumā spēj kompetenti lietot digitālos medijus. Jautājums ir tātad sekojošs: vai digitālie mediji var veicināt veselīgu smadzeņu attīstību vai arī tie izrādās tai traucējoši, vai pat kaitīgi? Aktuālie pētījumu rezultāti norāda uz pēdējo. It īpaši pirmajos dzīves gados ēkrānmediji, šķiet, spēlē postošu lomu, tāpēc ka jo vairāk tie tiek lietoti, jo vairāk tie kavē attīstību. Jau mazi bērni šeit ātri uzrāda pirmās atkarībai līdzīgas uzvedības pazīmes. Bez tam viegli var rasties traucējumi smadzeņu attīstībā.

Daudzas studijas un aptverošas sekojošas analīzes iepazīstina ar pētījumu rezultātiem, kas norāda uz pāragras digitalizācijas bērnudārzā un skolā daudzpusīgajām blakusparādībām un draudiem: attiecībā uz kognitīvo attīstību[4], sociālajām spējām[5], psihisko veselību[6] un ķermenisko labsajūtu[7], ar negatīvu ietekmi uz koncentrāciju un hiperaktivitāti, miegu, liekā svara risku, diabēta risku, garīgo attīstību, psiho-motorisko attīstību, valodas attīstību un ģimenes dzīvi[8].

Pētījumu rezultāti attīstības psiholoģijā un neirobioloģijā turklāt vedina domāt, ka bērna maņas un īpaši smadzenes attīstās jo labāk, jo vairāk bērna gadi tiek aizpildīti ar kustības aktivitātēm – skriešanu, kāpšanu, kūleņošanu, balansēšanu u.t.t. –  un jo intensīvāk bērns var nodarboties ar īstām lietām viņa dabiskajā vidē, ar saviem līdzcilvēkiem, dzīvniekiem un augiem,. Smadzeņu pieres daivas (garozas) nervu tīklojuma nobriešana un diferencēšanās ir process, kas ilgst vairāk kā divus gadu desmitus. Runa ir par sarežģītiem kognitīviem mācīšanās procesiem, kā piemēram, valodas apguvi, kas savukārt padara iespējamas jaunas atmiņas un ļauj vispār rasties diferencētākām garīgām spējām.

Katrā dzīves posmā bērnam ir jāiziet cauri veselīgai smadzeņu attīstībai raksturīgiem attīstības posmiem un jāattīsta atbilstošas spējas. Katrā attīstības fāzē izšķirošs ir jautājums, vai bērns, raugoties no viņa iekšējā brieduma, atbilst prasībām, kas saistītas ar vilinošajām iespējām izmantot medijus. Citādākā gadījumā var tik izraisīti traucējumi vai pat attīstīties bojājumi. Tādēļ mediju audzināšanai vajadzētu vadīties pēc bērnu un jauniešu attīstības stāvokļa. 

Reālu (saskarsmes) pieredžu nozīme

Tikt galā ar reālo pasauli ir pamats tam, lai tiktu galā ar virtuālo pasauli. Jaunie ekrānmediji neuzrodas bērnu dzīvē televizora un video vietā, bet gan tiem papildus, un palielina laiku, ko viņi pavada pie ekrāna. Tas ved pie arvien lielākas reālās pasaules pieredžu izstumšanas.

Taču reālajā pasaulē bērni sper savas ķermeniskās un psihiskās attīstības soļus. Pie tiem pieder valodas attīstība, lielās un smalkās motorikas veidošanās, visu maņu izsmalcināšana, reālās pasaules lietu un procesu izzināšana un izmēģināšana, sociālās kopdzīves noteikumu mācīšanās un vēl daudz kas cits. Tādēļ vispārīgi ir tā: mediju lietošana ātri kļūst par problēmu, ja bērnam vairs nav pietiekami daudz laika saviem bioloģiski nepieciešamajiem attīstības etapiem reālajā pasaulē.

Tēze: Visaptverošs saskarsmes piedāvājums bērna apkārtnē darbojas profilaktiski pret uzvedību, kas saistīta ar atkarību no medijiem, un iespējamiem sekojošiem [attīstības] traucējumiem.

Viens piemērs: Ja Jūsu bērns pieredz par maz kopības ar citiem bērniem, kurā viņš, piemēram, mācās uztvert un ņemt vērā citu vajadzības, tad var rasties sociālās attīstības trūkumi, kā piemēram, nepietiekama empātija. Uz šī fona kontakts ar virtuāliem draugiem Facebook, WhatsApp un citur var tik izjusts kā šķietami pilnvērtīgs personisku satikšanos aizvietotājs. Ja bērns pārāk reti var kaut ko pasākt un pamēģināt ar draugiem vai vecākiem, pastāv liela iespēja, ka viņš mēģinās piepildīt savas vēlmes virtuālās spraiga sižeta spēlēs vai lomu spēlēs kompjūterā vai planšetdatorā. Galu galā tie ir veltīgi un neveselīgi bērna mēģinājumi atbilst savām vajadzībām un tikt galā ar saviem attīstības soļiem.

Bez tam pastāv briesmas, ka vecāki izmanto ekrānus kā attiecību aizvietotājus, lai nodarbinātu savus bērnus, nezinot mediju saturu.[9] Tostarp ir kļuvis skaidrs, ka nepedagoģisks mediju saturs palielina risku vēlākiem uzmanības traucējumiem.[10]

Šo uzvedību vēl pastiprina atkarības potenciāls, kas mājo daudzos digitālo ekrānmediju izmantošanas veidos. Dienvidkorejas zinātnieki ir atklājuši, ka intensīvas datorspēles internetā destabilizē smadzeņu ķīmisko balansu. Intensīvu datorspēlētāju gadījumā ar rezonanses spektroskopijas (MRS) palīdzību viņi konstatēja izteiktas nobīdes attiecībās starp nozīmīgiem neiromediatoriem noteiktos priekšpieres daivas smadzeņu garozas reģionos; tostarp viņi atklāja paaugstinātu gamma-amino sviestskābes (GABA)[11] līmeni. Šis neiromediators palēnina neironus un līdz ar to smadzeņu darbību, līdzīgi kā tas ir ar smagas depresijas pacientiem. Testa personu smadzeņu ķīmija normalizējās tikai pēc ilgākas spēļu pauzes.[12] Atkarības sekas ir strauja dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Saskaņā ar kādu Sandjego Valsts Universitātes pētījumu, pusaudži, kas dienā vairāk nekā piecas stundas brīvā laika pavada internetā, ir vidēji divtik neapmierinātāki kā jaunieši, kas tam velta mazāk par vienu stundu.[13]

Īpaši uztraucoša te ir saikne starp atkarību un depresiju. No sociālo mediju atkarīgajam ir 4,6 reizes lielāks risks saslimt ar depresiju. It īpaši jauni cilvēki kļūst arvien atkarīgāki no mobilā telefona.

Tēze: Tikai tad, kad bērns ir labi ticis galā ar saviem bioloģiski nepieciešamajiem attīstības soļiem dažādos dzīves posmos, viņš var attīstīt spēju kompetenti un jēgpilni apieties ar medijiem.

Vispirms ir svarīgi piedāvāt bērniem daudzveidīgas iespējas, kā izmēģināt savas maņas, kustēties, izpētīt dabu, komunicēt ar saviem līdzcilvēkiem, vienā vārdā sakot, „iekarot” reālo pasauli. Ja Jūsu bērnam ir hobijs, ja viņš, piemēram, labprāt spēlē futbolu vai mācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, vai labprāt kaut ko veido un taisa, tad viedtālrunis [viņam] nav tik svarīgs, tad tas šajā laikā netiek lietots vai, augstākais, kā palīglīdzeklis (piemēram, fotografēšanai). Tas rada pretsvaru virtuālajai pasaulei un dabiskā veidā pasargā bērnu no riskiem. Ir tātad svarīgi, ka vecāki mēģina savu bērnu ieinteresēt reālās pasaules jēgpilnās aktivitātēs. Tas ir vislabākais pamats, lai jauniešu vecumā attīstītos atbildīga pieeja medijiem..

Labvēlīgu ierobežojumu nozīme

Daudzi novērojumi un zinātniskas studijas rāda: ja vecāki bez ierunām akceptē savu bērnu mediju izmantošanu, to neierobežo un aktīvi neorganizē, tad jārēķinās ar ievērojamiem riskiem attiecībā uz savu bērnu un jauniešu uzvedību un veselību. Tas noslogo un vājina ne tikai ģimeni, bet arī visu sabiedrību. Jo spēja nospraust pašam sev robežas un kontrolēt vajadzības jauniešiem ir vēl tikai tapšanas procesā. Ierobežojumi un norunas ir tādējādi nepieciešami bērnu aizsardzības pasākumi. Vecākiem nevajadzētu, īpaši mazie bērniem, dot iespēju vai atļaut lietot [medijus]. Tieši ļoti maziem bērniem vajadzētu vispirms kārtīgi izkopt savas kompetences attiecībā uz reālo dzīvi.

Lai gan tehnoloģijas tiek skatītas kā „lielais kompensētājs”[14],  kam jāizlīdzina atšķirība starp bagātāko un nabadzīgāko bērnu attīstību, fakti saka vispirms ko citu: ģimenes ar zemāku sociāli ekonomisko statusu ir drīzāk gatavas atļaut ekrānmediju aparātus bērnistabā, un bērni no šādām ģimenēm cieš vairāk kaitējuma nekā bērni no augstākiem slāņiem.[15] Vecāki ar augstāku sociāli ekonomisko statusu ir labāk spējīgi izvēlēties tādus mediju saturus, kas var kalpot bērna attīstībai vai vismaz mazāk tai kaitēt.[16]

Tēze: Bērnus nevar turēt pa gabalu no digitālajiem medijiem, tāpēc viņiem ir vajadzīgi pieaugušie, kuri viņiem palīdz rast ar tiem veselīgu apiešanās formu.

Bet nav šaubu: mēs nevaram mūsu bērnus un jauniešus turēt pa gabalu no digitāliem medijiem un nedrīkstam viņus atstāt vienus pašus ar ietekmi un izmaiņām, ko tie izraisa. Reklāmu un vispirms draugu dēļ bērni un jaunieši ir nepārtraukti pakļauti digitālo ekrānmediju vilinājumam. Ir atbildīgi, bērnus cik vien iespējams sargāt tādā veidā, ka, piemēram, tiek savlaicīgi nospraustas skaidras robežas, t. i. tiek definēti skaidri noteikumi, vai vispār un cik ilgi dienā drīkst lietot kompjūteru, planšetdatoru un viedtālruni. Tas prasa labu iejušanās spēju bērna attīstības stāvoklī un daudz veiklības audzināšanā. Daudzi pedagogi ir vienisprātis: bērni grib savlaicīgi robežas un noteikumus. Viņi vēlas skaidrību, viņi grib zināt, kā ap viņiem ir. Robežas bērniem dod struktūru, balstu un drošību, tomēr provocē arī konfliktus. Robežu trūkums turpretī padara bērnus nedrošus un atņem viņiem atbalsta punktu. Vecāku uzdevums ir pārdomāt, kas viņiem ir svarīgi, kādi ierobežojumi ir jēdzīgi un kā viņi grib panākt to ievērošanu. Kopdzīvē ierobežojumi tomēr var izrādīties nepiemēroti un tādēļ tie arvien ir jāmaina, visbeidzot tāpēc, ka bērni kļūst vecāki. Robežu nospraušana ir process, kas ir atkarīgs no bērna vecuma, kas vispirms pievērš uzmanību tam, kas bērnam viņa konkrētajā attīstības [posmā] ir sevišķi vajadzīgs. Šādā veidā bērni var daudz labāk attīstīt neatkarīgu un veselīgu apiešanās formu ar digitālajiem medijiem un būt lielā mērā pasargāti no digitālo mediju riskiem.

Praktiskas norādes mediju izmantošanā:

Franču psihologs Serže Tisrons ir formulējis tipiskus attīstības soļus vecuma grupām līdz 3 gadiem, no 3 līdz 6 gadiem, no 6 līdz 9 gadiem, no 9 līdz 12 gadiem un sākot no 12 gadiem un devis tiem atbilstošus ieteikums attiecībā uz mediju izmantošanu; tie var kalpot vecākiem par pirmajiem orientēšanās punktiem mediju audzināšanā (skat.: www.3-6-9-12.org).

Laiku pa laikam var uzsaukt arī pauzi mediju izmantošanā. Kāds Viten/Herdekas Universitātei piesaistīts projekts ar nosaukumu „Mediju gavēnis” sniedz šajā sakarā daudzveidīgus ieteikumus. Šī projekta mērķis ir izveidot ekonomiski izdevīgu, efektīvu mediju gavēņa piedāvājumu un padarīt to pieejamu dažādām mērķa grupām, t. sk., piemēram, vecākiem, bērnudārziem un skolām (skat.: www.medienfasten.org).

Secinājums

Pēc iespējas agrāka mediju izmantošana ģimenē un skolā ir tuvredzīga un kontraproduktīva. Tā nebalstās uz pedagoģijas un neirobioloģijas zinātnes atziņām. Plaši izplatītais uzskats: „Kurš savu bērnu savlaicīgi neiepazīstina ar medijiem, liek šķēršļus viņa nākotnei,” ir katastrofāla kļūda. Šis uzskats nekritiski seko mediju koncernu prasībām un tirgus interesēm, kas, piesaucot progresu, reklamē agru mediju lietošanu un ar lobiju organizāciju palīdzību panāk, ka ministrijas to pieņem.

Tas šķiet paradoksāli, bet zinātniskā atziņa ir sekojoša: pāragra mediju lietošana traucē attīstīties tieši tām pamatspējām, ko vēlāk lieto, lai pārvaldītu digitālos medijus. Bērni ir tātad drīzāk jāsargā no virtuālās pasaules, nekā agri ar šo pasauli jāiepazīstina.

Bērna dzīvē īpaša nozīme ir attiecībām gan ar viņa vecākiem, gan draugiem un citām svarīgām kontaktpersonām. Stipras attiecības darbojas profilaktiski pret atkarību no medijiem. Ķīniešu uzņēmējs Džeks Ma, kurš izveidoja Alibaba – Āzijas ar Amazoni konkurējošu firmu –, Pasaules Ekonomikas Forumā[17] Davosā izteica to īsi un kodolīgi: tā vietā lai iekaltu informāciju, kas taču katram datoram ir ātrāk pie rokas, skolām vajadzētu vairāk mācīt vērtības, uzticamību, neatkarīgu domāšanu un grupu darbu un tām vajadzētu dot vairāk vietas radošiem mācību priekšmetiem, kā piemēram, mākslai, kultūrai, mūzikai un sportam. Taču šo radošo un uzņēmējdarbībai nozīmīgo kompetenču attīstības pamats ir reālajā pasaulē un nevis digitālajā. Sociālām spējām, kreativitātei, radošai domāšanai to attīstībā ir vajadzīgs tiešs kontakts ar cilvēkiem un saruna ar citādāk domājošiem, nevis dators.

ĒTL konference „Bērnu  Tiesības  un  ekrānmediju  piedāvājums”; Rīga, 2019. gada 8. oktobris

Tulkojusi un prezentācijai sagatavojusi

Dr. Lāsma Pirktiņa

[Seko literatūras saraksts]


[1] Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms.

[2] International Federation of Social Workers.

[3] Scheler, K.: Gesund aufwachsen in der digitalen Medienwelt. diagnose:media, Stuttgart. 2018.

[4] – Wright, J.C. et al.: The Relations of Early Television Viewing to School Readiness and Vocabulary of Children from Low-Income Families: The Early Window Project. In: Child Development: 2001:72(5), pp. 1347-1366, 3;

– O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report – The Impact of Social Media on Children, Adolescents, and Families. In: Pediatrics: 2011:127, pp. 800-804.

[5] – Rosen, L.D. et al.: Is Facebook Creating “iDisorders”? The Link between Clinical Symptoms of Psychiatric Disorders and Technology Use, Attitudes and Anxiety. In: Computers in Human Behavior: 2013:29(3), pp. 1243-1254;

– Mistry, K.B. et al.: Children’s Television Exposure and  Behavioral and Social Outcomes at 5.5 Years: Does Timing of Exposure Matter? In: Pediatrics: 2007:120(4), pp. 762-769;

– Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations between Early Childhood Television Exposure and Academic, Psychosocial, and Physical Well-being by Middle Childhood. In: Arch Pediatr Adolesc Med.: 2010:164(5), pp. 425-431.

[6] – Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations

– O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report

[7] Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations

[8] O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report

[9] Lareau, A.: Invisible Inequality: Social Class and Childrearing in Black Families and White Families. In: American Sociological Review: 2002:67(5), pp. 747-776.

[10] Zimmerman, F.J. and Christakis, D.A.: Associations between Content Types of Early Media Exposure and Subsequent Attentional Problems. In: Pediatrics: 2007:120(5), pp. 986-992.

[11] Gamma-Aminobutyric Acid.

[12] Choi J. et al.: Structural Alterations in the Prefrontal Cortex Mediate the Relationship between Internet Gaming Disorder and Depressed Mood. In: Scientific Reports: 2017, 7:1245.

[13] Twenge, J.M.: Have Smartphones Destroyed a Generation? In: The Atlantic [Internet]: 2017:September, pieejams: https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2017/09/has-thesmartphone-destroyed-a-generation/534198/

[14] – Wyer, K.: The Great Equalizer: Assistive Technology Launches a New Era in Inclusion. In: Teaching

Tolerance: 2001:19, pp. 25-29;

– Hancock, A.: Technology: The Great Equalizer. In: Community College Journal: 2001:72(2), pp. 16-21.

[15] – Fu, K. et al.: Parental Restriction Reduces the Harmful Effects of In-bedroom Electronic Devices. In: Archives of Disease in Childhood: 2017:102(12), pp. 1125-1131;

– Christakis, D.A. et al.: Television, Video, and Computer Game Usage in Children under 11 Years of Age. In: The Journal of Pediatrics: 2004:145(5), pp. 652-656.

[16] Zimmerman, F.J. and Christakis, D.A.: Associations between Content Types of Early Media Exposure and Subsequent Attentional Problems. In: Pediatrics: 2007:120(5), pp. 986-992.

[17] World Economic Forum (WEF).

Leonija Vusa–Mundeciema, kinorežisore

Ekrānmediji kā būtiska vides daļa un to iedarbība uz bērnu

Redzam bērnu ratiņos un māti, darbojamies ar smārtfonu. Ejam cauri plūstošu reklāmu vietnēm, zinām, ka dažreiz mūs vēro kameras, ka dažās mājās cauru diennakti ir ieslēgts televizors, kino zāles aicina uz vardarbību saturošām filmām; viedspēļu tirgus plaukst; slepkavu spēles ir pieejamas katram. Var nopirkt vai iznomāt  kaseti ar jebkāda satura ekrānpiedāvājumu – audiovizuālie mediji ir modernās dzīves neatņemama daļa, visurklātesīgi tie  21. gadsimta sākumā spēj īstenot to, no kā vēl pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā brīdināja ievērojamais amerikāņu mediju zinātnieks un daudzu grāmatu autors Neils Postmans darbā “Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspēju eliminēšana”.

Daudzi pamatjēdzieni kā mīlestība, brīvība, draudzība, dzimtene, šķiet, tiek brīvi pa jaunam interpretēti.  Viss ir atļauts, bet vai viss der dzīvei? Vai esam laimīgāki, vai dzīve tapusi vieglāka un skaidrāka, vai bērni var augt drošībā? Un kāpēc pieaug psihisko slimību skaits pasaulē?

Mihaēla Vinterhofa grāmatā “SOS bērna dvēsele. Kas apdraud mūsu bērnu emocionālo un sociālo attīstību un ko mēs pret to varam darīt”, ir minēti pētījumu rezultāti: 10 līdz 15 procentiem bērnu Vācijā cieš no bailēm, depresijas un agresijas. Laikā no 1990. gada sākuma līdz 2007. gadam ir dubultojies vardarbīgo rīcību skaits. “Bērni, kas tagad aug, ir orientēti uz patīkamiem piedzīvojumiem, viņiem …  nav sirdsapziņas instances un nav darba motivācijas. Gandrīz katrs otrais bērns šodien ir vai nu logo-, vai psiho-, vai ergoterapijas klients.”, raksta Vinterhofs.

Bērni par pilsoņiem veidojas noteiktā sabiedriskā gaisotnē, ja tā ir agresīva, uz bērnu tas nevar atstāt labu iespaidu. Sabiedrisko gaisotni šodiem daudzējādā ziņā veido ekrānmediji.

Bērnam nav  iespējams izvairīties no agresijas, kas runā uz viņu no ielu reklāmām, žurnālu un laikrakstu lapām, no visa veida ekrāniem. Kamēr pieaugušie arvien mazāk laika var atlicināt bērnu audzināšanai, skolās tiek izmantotas jaunas destruktīvas metodes. Vinterhofs komentē: “Zem partnerības domāšanas veida aizsega audzināšanā pieaugušie arvien vairāk atsakās no atbildības par nākamo paaudžu emocionālo un sociālo kompetenci.”

Ekrānmediji, kļūstot par dzīves vides būtisku daļu, ietekmē visus, arī bērnu vecākus, skolotājus un audzinātājus, arī politiķus, katru no mums. Daudz kas liecina par to, ka šī ietekme ir veicinājusi sabiedrībai kopumā nevēlamas tendences, un viena no tām ir skolotāja personības nivelēšana.

Kas tad ir šie mediji?

Ekrānmediju sākumā ir kinofilma, no tās attīstās visas citas ekrānmediju formas- televīzija, video, datorspēles, arī internets, smārtfons, instagrams. Kino atklāja 19. gadsimta beigās, 20. gadsimtā tas kļuva par varenu propogandas līdzekli visām varām, tās sekoja sociāldarvinisma tēzēm.

Filma runā uz mums kustīgos attēlos kā dzīvē, tā rada jaunu realitāti, vilina ar savu līdzību dzīvei, dodot  fikcionālu atrisinājumu problēmām, kas reizēm atgādina mūsu pašu pieredzi.

Kino ir kustība, kas sevī ierauj un pakļauj skatītāju. Psihiski esam līdzdalīgi visā, ko redzam uz ekrāna. Ja uz ekrāna redzam vardarbību, esam tikai vērotāji, esam kā skudras, kas instinkta vadītas traucas pāri beigtajai skudrai. Tā pakāpeniski notrulinās  līdzjūtības tieksme.  Zemapziņā gulošā ekrāna pieredze nemanāmi sāk veidot mūsu attieksmi pret notiekošo dažādās dzīves situācijās, garīgais cilvēks tiek irdināts. Nav viegli to apzināties, taču ekrānmediji vēl nebijušā intensitātē ietekmē cilvēku domas, jūtas un priekšstatus un tiem ir nepārvērtējami liela ietekme uz visu sabiedrību.

Psihiskā aktivitāte skatīšanās laikā iekļauj mūs cita cilvēka pasaules redzējumā un neapzināti mēs kļūstam par tā līdzgaitnieku.

Ir labi jāpazīst cilvēks, lai, nebaidoties no nevēlamām ietekmēm, ko filma var radīt, viņa darbam varētu uzticēties. Šodien labākajā gadījumā uzzinām, ka viņš ir slavens, ka saņēmis balvas, ka daudzi skatās filmas, ko vinš veidojis. Taču ir arī dzirdēts, ka reizēm slavenie autori saviem bērniem neļauj skatīties tos darbus, ko paši radījuši. Kāpēc tā?

Filmas jaunradītā realitāte ir tās autoru pasaules izpratnes spogulis, viņu dzīves filozofijas lietišķā izpausme. Ja Absolūtajā sakņota  dzīves ētisko vērtību dimensija ir bijusi klātesīga filmas veidošanas procesā, ekrāndarbs varēs  būt mums labvēlīgs un tā ietekmē nezudīs dzīves prieks; ja šīs dimensijas trūkst un darbs tapis citu iemeslu dēļ, un to ir daudz – slavas un naudas kāre, vēlēšanās nopelnīt… tad ir jābūt ļoti uzmanīgam pret piedāvājumu, it īpaši sargājot no tā bērnus.

Līdzīgi ir arī literatūrā, lai arī tās ietekmei uz lasītāju ir pilnīgi cits raksturs. Tā rosina katra paša iztēli un cilvēka iekšējā skatījumā rodas priekšstati, kas sadzīvo ar viņa personības struktūrām. Tomēr, izvēloties grāmatu bērnam, arī būtu jāzina tās autora dzīves filozofija, lai varētu viņa darbam uzticēties.

Moderni tehnizētais laiks it kā noliedz atsevišķa cilvēka patību, par dzīves jēgu maz tiek runāts, vairāk par karjeru, par iespējām pastāvēt konkurences cīņā…  bet labs ir sen senais padoms – stipriniet augošā cilvēkā labo, tad viņš spēs uzvarēt jebkurā situācijā; un šķietamā neveiksme, sekojot Raiņa domai, būs viņam tikai laba pieredze nākamajam darbam.

Zinot, ka nevis konkurence un cīņa veicina dzīvību, kā pirms 150 gadiem apgalvoja Darvins, bet gan kooperācija un spoguļojums ir bioloģisko sistemu gravitācijas likums, kas atklāts pirms divdesmit gadiem, ir redzams, ka ekrānmediju piedāvājuma lielā daļa joprojām vēl seko sociāldarvinisma principam un ir tātad pretrunā ar dabas likumu. Tas ir bīstami.

Bērns mācās no saskares ar cilvēku; audiovizuālo mediju pārpilnībā, šķiet, ir radusies vēlme šo vienkāršo patiesību apstrīdēt, apgalvojot, ka no ekrānmedijiem taču arī bērns var daudz ko mācīties. Un daudzviet, šķiet, ir zudusi mēra sajūta. Pieaugušie nemanot pārliek savu pienākumu pret bērniem uz citu pleciem.

Atstājot bērnu “ekrānizglītībā”, aug savu vietu neatradis cilvēks, jo, lai atrastu to, ir  jābūt saskaņā ar dvēseles tieksmi, kuru tikai dzīvais cilvēks, bērna vecāki, tuvinieki var modināt bērnā un, sargādami šo tieksmi, palīdzēt tai augt spēkā.

Ievērojamais vācu neirobiologs, daudzu grāmatu autors profesors  Manfrēds Špicers nepaguris brīdina sabiedrību no liela ekrānmediju pielietojuma audzināšanā un izglītībā, īpaši ņemot vērā vardarbības un pornogrāfijas izplatību.

Vācijas apvienības “Izglītība un audzināšana” (VBE) žurnālā 2005. gadā publicēts raksts ar nosaukumu “Vardarbību var mācīties televīzijā”. Te sniegts neirobiologa izskaidrojums, kāpēc vardarbības attēlojumi ekrānmedijos it īpaši negatīvi skar bērnus.

“Neirobioloģiskā aspektā vardarbība uzrunā instinktiem līdzīgas procedūras uzmanības sadalē, un tāpēc tieši bērni kā pienagloti skatās šādu saturu. Bērnu vecumā spilgti izteiktā smadzeņu neiroplasticitāte sekmē augošajā cilvēkā attiecīgo reprezentācijas mezglu veidošanos augstākās pakāpes nozīmību nesošo kortikālo karšu sistēmā. Šīs kortikālās kartes tieši tāpēc tiek veidotas, lai cilvēks  nākotnē varētu efektīvi vadīt savu rīcību.”

Šodienas tehnisko iespēju robežās var veidot shēmas, kas atrāda topošo smadzeņu struktūras. Tiem bērniem, kas nav pakļauti ekrānmedijiem, veidojas skaidri zīmējumi, tiem, kas bieži skatās ekrānos, līnijas ir neskaidras un savstarpēji sajauktas. Protams, ka bērns dzīvos vienā un otrā gadījumā, taču ir vērts apzināties, ka ekrānmediji viņu savā attīstībā ir nevēlami ietekmējuši. Piemērs.

Pirms desmit gadiem 11. martā Vinendenā, mazā pilsētiņā Vācijas dienvidos, ģimnāzists nogalinaja savus klases biedrus, skolotāju un beigās sevi. Viņš auga labi situētā ģimenē, viss viņiem bija. Bet viņš spēlēja slepkavu spēles. Uz zēna pēdējiem Ziemassvētkiem māte dēlam bija uzdāvinājusi vēl vienu tādu spēli. Māte protams pat nenojauta, cik liels ir ekrānmediju ietekmes spēks, par šo mediju savdabību viņa neko nezināja, viņa izpildīja tikai dēla lūgumu. Pirms nogalināt, zēns bija uzrakstījis īsu atvadu vēstuli, kurā atainojas viņa vientulība un izmisums par pasaules vienaldzību. Viņam bija 17 gadu, šaut viņš bija iemācījies kopā ar tēvu aizsargu biedrībā, mājās bija ierocis, ar kuru puisis pēdējo reizi ienāca savā skolā. Līdzīgu gadījumu Vācijā diemžēl ir jau daudz.

Zinām, ka katram cilvēkam ir sava iekšpasaule, kas tikai viņam pieder, un neviens cits tajā ieskatīties nevar. Zinām arī, ka šajā iekšpasaulē sakņojas dzīvē izšķirošie lielumi – mīlestība, draudzība, griba, te veidojas pasaulsizjūta, te ticība, un te tiek pieņemti vissvarīgākie lēmumi. Ekrānmediju vardarbības nelabvelīgo ietekmi uz cilvēku Špicers salīdzina ar dabas piesārņojumu; tas ir uztverams ar maņu orgāniem. Taču to, kas piesārņo cilvēka iekšpasauli, to tik vienkārši redzēt nevar, tomēr agri vai vēlu tas atklājas viņa dzīves izjūtā un rīcībā.

Audiovizuālo mediju repertuārs turpina brutalizēties, redzētais, nogulsnējies zemapziņā t.i. cilvēka iekšpasaulē, lēni, nemanāmi un nepārtraukti turpina tur darboties. Sabiedrība vairs nereaģē adekvāti uz satraucošām patiesībām, uz ekoloģisko krīzi, piemēram. Tā kļuvusi visiem acīmredzama un apdraud bērnu nākotni. Un tomēr, lai arī ir pieejama visa zinātniskā informācija, valdības joprojām vēl nepieskaras galvenajam, bet turpina labklājību saistīt ar pirktspēju, kas apmierina visdažādākās vēlmes uz dabas resursu rēķina. Patērētājs noliedz bērnu nākotni, jo nevēlas atgriezties pie pieticības ideāla. Bet uz to, kā uz vienīgo iespēju apstādināt tuvo katastrofu, aicina īru ekonoms Grēms Mekstons (Graeme Maxton) savā darbā

“Maiņa!(izsaukuma zīme) Kāpēc mums ir nepieciešams radikāls pagrieziens.” Balstoties uz precīziem resursu aprēķiniem, viņš saredz tuvo katastrofu un aicina jau šodien, tūlīt mazāk patērēt un dzīvot humānu dzīvi saskaņā ar dabu, bērnu nākotnes dēļ.

Mums ir grūti pieņemt domu, ka šai situācijai varētu būt kāds sakars ar audiovizuālo mediju brutālo piedāvājumu. Taču, iznīcinādams cilvēkos empātijas jūtas, tas ietekmē arī viņu spriestspēju. Neila Postmana brīdinājums arī šai ziņā izrādās ir pamatots.

Rainers Patclavs grāmatā “Iesaldētais skatiens.” 2000. gadā skaidro teleekrāna  iedarbības lomu uz  bērna fizioloģiju. Runājot par to, kas notiek ar acīm, kad bērns skatās ekrānā, viņš atgādina, ka to brīvību, ko acīm dod reālais priekšmets un daba,  ekrans nedod. Te skatiens ir “piekalts” rāmītim, kurā notiek darbība.

Skatīšanās ir aktīvs process, dažādie acu muskuļi fiksē dažādus objektus, veidojot koptēlu. Ekrānmediji šo iespēju nedod, te attēls uz tīklenes rodas tieši, bez acu muskuļu līdzdarbības.

Ekrāna priekšā sašaurinās acu pupilas. Bet to platums atrāda smadzeņu aktivitāti un modrību. Ja acu aktivitāte reducējas, šis “sasalums” tiek pārnests  uz visu ķermeni un citreiz kustīgie bērni ilgi kā sasaluši skatās ekrānā. Tas viņiem ir kaitīgi, bērni atrodas ekrāna varā, to apzināties viņiem ir grūti.

Negatīvi tiek ietekmētas arī bērna kognitīvās spējas, kas attīstās saskarsmē ar reālo vidi, kurā bērns atrodas. Abstrakti domāt, šķirt ārpasauli no savas iekšpasaules bērni sāk apmēram tikai ar desmit gadiem. Bērni nav mazi pieaugušie, viņi pakāpeniski vēl tikai top par tiem, paātrināt šo procesu mākslīgi nav vēlams. Agra piesaiste ekrānam kavē bērnus viņu fizioloģiskajā un mentālajā izaugsmē.

Nav jābrīnās, ka mazinās valodas spēja, lasīt un rakstīt kultūra, tas, kas veido cilvēka emocionālā intelekta  pamatus.

Vācijā pirms gadiem tika konstatēts, ka 15 procentu 8. klasi beigušo jauniešu lasītprasme atbilst 3. klases līmenim. Pirms pieciem gadiem Vācijā bija 5,5 miljoni analfabētu. Arī tas  ir ekrānmediju nopelns, jo šie mediji vilina ar savu uztveres vienkāršību, kas neprasa nekādu piepūli, toties atstāj savos patērētājos daudzas nevēlamas pēdas.

Medijos popularizētie stereotipi ieiet ikdienā un pārklāj to, eliminējot patstāvīgo spriestspēju. Dzīvē realizējas tas, no kā brīdināja sabiedrību Neils Postmans.

Strauji mazinās valodas niansētā bagātība un šis process notiek visā sabiedrībā neatkarīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa.

Bērni bieži nonāk ekrānmediju atkarībā. Un ir vērts domāt par iemesliem, kāpēc tā notiek. Zentas Mauriņas doma, ka: “Mums ir jāapzinās cilvēka esība. Cilvēka esība ir jēgu meklējoša esība. Ne tikvien bads un slāpes, ne tikvien paaudžu turpināšanas instinkts ir iedzimts, bet arī nepieciešamība pēc dzīves jēgas ir iedzimta. Cilvēks ir garīga būtne un viņam dzīvē ir vajadzīga jēga.” te lieti der.

Ir labi, ja bērnam jau no mazotnes liek to saprast un, redzot bērna dāvanas, palīdz viņam tās attīstīt un pilnveidot. Taču mūsu steidzīgais laiks šo būtisko momentu bērna audzināšanā bieži vairs neņem vērā. Un, ja augošajam cilvēkam nav skaidra sava vieta pasaulē, tad viņam būs grūti noturēties pret ekrānmediju kārdinājumu.

Pieaugušie reizēm skatās ekrānā, lai “atpūstos” no dienas darbiem, un  nepamana, kā redzētais nogulstas viņu zemapziņā, lai tur darbtos.  Vakara stunda, kas senlaikā bija svēta, tiek niecināta.

Pat, ja vecāki noliek bērnu gulēt, bet paši skatās televīziju, tas traucē bērna ritma izjūtas nostiprināšanos. Jo dzīve ir darbs, un izturēts ritms atbrīvo laiku, tā var iespēt daudzveidīgāk un vairāk. Par to liecna mūsu senkultūra.

Bērna darbs ir mācīties, lai arvien plašāks taptu viņa garīgais potenciāls, ir svarīgi ļaut viņa paša fantāzijai attīstīties. Bērna fantāziju attīsta laba grāmata, bet to mazina ekrānpiedāvājums. Ja tiek skatīts vardarbības attēlojums, tad tas spēj iznīcināt bērnā līdzjūtību – tikumības darbīgo asi.

Latviskās identitātes izpratne, kādu to sastopam dainās un klasiskajā literatūrā, norāda uz neizbēgamu konfliktu, kam jārodas, ja dzīves telpā iespiežas tik masīvs virtuālās vardarbības piedāvājums, kā tas notiek šodien. Vardarbība ekrānmedijos ir pašmērķīga, tās patēriņš irdina personību. Lai izkļūtu no atkarības vai arī lai tajā nenonāktu, ir jāveicina radošums reālajā dzīvē.

Latvijas valsts vēsture ir radošuma spilgtākais piemērs. Zinot, cik sena ir latviešu tautas dziesma un kādu pārvarīgu spēku tā akumulēja tautā, vergu valgā dzīvojot, nav grūti izsecināt radošuma lielo lomu šodienā.

Ir jābūt drosmei atzīt tradīcijas vērtību ikdienā tādā laikā, kad visa dzīve tiek pievērsta principam “te un tagad”. No pagātnes tad tiek ņemts tikai politiski izdevīgais, bet klasiskā kultūra it kā nākotnes vārdā tiek modernizēta. Taču modernizēšana apdraud saknes, no kurām klasiskā kultūra smēla savas tapšanas spēku.

Nav ieteicams modernizēt mūsu kultūras pamatus, bet ir nepieciešams ar jauniem darbiem tos  stiprināt. Būt tradīcijā nozīmē apzināties tās noteiksmes, kas verdzības naktī, Raiņa vārdiem runājot, lika skanēt “dzīves mierības” dziesmai.

Šodienas unificētā ikdiena ir viens no ekrānmediju ietekmes rezultātiem, tā vienlīdz skar visas tautas Eiropā. Latvija šai ziņā nav izņēmums. Taču Latvijai ir īpašs pienākums, saglabāt nākamām paaudzēm Eiropas senlaika izziņas avotu-latvietību. 

Mūsu spēks ir mūsu tautas garīgums. Ekrānmediju savdabības ietekmē to  irdina brutāls piedāvājums. Nozīmīgs ir dzejnieces Māras Misiņas pirms daudziem gadiem Krišjāņa Barona  jubilejā teiktais. To vēlos atgādināt, domājot par ekrānmediju negatīvās ietekmes problēmas atrisinājumu sabiedrībā. Kas var dot spēku šajā darbā? Citēju: “Apziņa, ka tu piederi pie tautas, kura sevī cauri gadsimtiem un vēstures viesuļvētrām kā vienu no pašiem spēcīgākajiem saglabājusi garīguma gēnu ciešā vienībā ar strādīgumu, dzīvesprieku, pacietību un spītu.”