Ekrānmediji kā reālu attiecību aizvietotāji bērnībā
Paskāls Rudins, UDHS[1] apvienības (Konferenz ADHS) ģenerālsekretārs, Internacionālās sociālo darbinieku apvienības pārstāvis (IFSW)[2] Apvienoto Nāciju Organizācijā
www.rudinweb.com, pascal.rudin@rudinweb.com
Ievads
Nepaiet gandrīz neviena diena, kurā nebūtu lasāmas vai dzirdamas aktualitātes par digitalizācijas tēmu. Nākotnes pētnieki pieņem, ka nākamajos 20 gados 60-70 procentus no pašreiz pastāvošajām profesijām varētu aizvietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kā arī roboti. Nav brīnums, ka daudzi vecāki domā: šajā pasaulē ieaug mani bērni – kāpēc lai viņi netiktu jau no paša sākuma ar šīm tehnoloģijām konfrontēti un pie tām pieradināti?
Kurš gan nevēlas bērnus un jauniešus, kuri ir apveltīti ar radošumu, sociālu kompetenci, kā arī ar ziņkāri un zinātkāru domāšanas un rīcības spēju, lai tādā veidā arī kā jauni pieaugušie tiktu galā ar informācijas tehnoloģiju diktēto pasauli?
Šis priekšlasījums izgaismo audiovizuālo mediju iespējas un draudus un vienlaicīgi izceļ reālu (saskarsmes) pieredžu un labvēlīgu ierobežojumu nozīmi. Ierosmi tam it īpaši ir devuši projekti „Veselīgi uzaugt digitālajā mediju pasaulē”[3] un „Mediju gavēnis” (skat.: www.medienfasten.org). Īpašs paldies maniem kolēģiem un kolēģēm Dr. med. Michael Glöckler, Dr. med. Silke Schwarz kā arī profesoram Dr. med. David Martin par vērtīgajiem norādījumiem.
Audiovizuālo mediju iespējas un draudi
Pētījumi rāda, ka veselīga (smadzeņu) attīstība ir labākā garantija tam, ka bērni jauniešu un pieaugušo vecumā spēj kompetenti lietot digitālos medijus. Jautājums ir tātad sekojošs: vai digitālie mediji var veicināt veselīgu smadzeņu attīstību, vai arī tie izrādās tai traucējoši vai pat kaitīgi? Aktuālie pētījumu rezultāti norāda uz pēdējo. It īpaši pirmajos dzīves gados ekrānmediji, šķiet, spēlē postošu lomu, tāpēc ka, jo vairāk tie tiek lietoti, jo vairāk tie kavē attīstību. Jau mazi bērni šeit ātri uzrāda pirmās atkarībai līdzīgas uzvedības pazīmes. Bez tam viegli var rasties traucējumi smadzeņu attīstībā.
Daudzas studijas un aptverošas sekojošas analīzes iepazīstina ar pētījumu rezultātiem, kas norāda uz pāragras digitalizācijas bērnudārzā un skolā daudzpusīgajām blakusparādībām un draudiem: attiecībā uz kognitīvo attīstību[4], sociālajām spējām[5], psihisko veselību[6] un ķermenisko labsajūtu[7], ar negatīvu ietekmi uz spēju koncentrēties un hiperaktivitāti, miegu, liekā svara risku, diabēta risku, garīgo attīstību, psihomotoro attīstību, valodas attīstību un ģimenes dzīvi[8].
Pētījumu rezultāti attīstības psiholoģijā un neirobioloģijā turklāt vedina domāt, ka bērna maņas un īpaši smadzenes attīstās jo labāk, jo vairāk bērna gadi tiek aizpildīti ar kustības aktivitātēm – skriešanu, kāpšanu, kūleņošanu, balansēšanu utt. – un jo intensīvāk bērns var nodarboties ar īstām lietām viņa dabiskajā vidē, ar saviem līdzcilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Smadzeņu pieres daivas (garozas) nervu tīklojuma nobriešana un diferencēšanās ir process, kas ilgst vairāk kā divus gadu desmitus. Runa ir par sarežģītiem kognitīviem mācīšanās procesiem, kā, piemēram, valodas apguvi, kas savukārt padara iespējamas jaunas atmiņas un ļauj vispār rasties diferencētākām garīgām spējām.
Katrā dzīves posmā bērnam ir jāiziet cauri veselīgai smadzeņu attīstībai raksturīgiem attīstības posmiem un jāattīsta atbilstošas spējas. Katrā attīstības fāzē izšķirošs ir jautājums, vai bērns, raugoties no viņa iekšējā brieduma, atbilst prasībām, kas saistītas ar vilinošajām iespējām izmantot medijus. Tādēļ mediju audzināšanai vajadzētu vadīties pēc bērnu un jauniešu attīstības stāvokļa.
Reālu (saskarsmes) pieredžu nozīme
Tikt galā ar reālo pasauli ir pamats tam, lai tiktu galā ar virtuālo pasauli. Jaunie ekrānmediji neuzrodas bērnu dzīvē televizora un video vietā, bet gan tiem papildus, un palielina laiku, ko viņi pavada pie ekrāna. Tiek atņemts laiks pieredzes gūšanai reālajā dzīvē.
Reālajā pasaulē bērni sper savas ķermeniskās un psihiskās attīstības soļus. Pie tiem pieder valodas attīstība, lielās un smalkās motorikas veidošanās, visu maņu izsmalcināšana, reālās pasaules lietu un procesu izzināšana un izmēģināšana, sociālās kopdzīves noteikumu mācīšanās un vēl daudz kas cits. Tādēļ mediju lietošana ātri kļūst par problēmu, ja bērnam vairs nav pietiekami daudz laika saviem bioloģiski nepieciešamajiem attīstības etapiem reālajā pasaulē.
Tēze: Visaptverošs saskarsmes piedāvājums bērna apkārtnē darbojas profilaktiski pret uzvedību, kas saistīta ar atkarību no medijiem, un iespējamiem sekojošiem [attīstības] traucējumiem.
Viens piemērs: Ja Jūsu bērns pieredz par maz kopības ar citiem bērniem, kurā viņš, piemēram, mācās uztvert un ņemt vērā citu vajadzības, tad var rasties sociālās attīstības trūkumi, kā piemēram, nepietiekama empātija. Uz šī fona kontakts ar virtuāliem draugiem Facebook, WhatsApp un citur var tik izjusts kā šķietami pilnvērtīgs personisku satikšanos aizvietotājs. Ja bērns pārāk reti var kaut ko pasākt un pamēģināt ar draugiem vai vecākiem, pastāv liela iespēja, ka viņš mēģinās piepildīt savas vēlmes virtuālās spraiga sižeta spēlēs vai lomu spēlēs kompjūterā vai planšetdatorā. Galu galā tie ir veltīgi un neveselīgi bērna mēģinājumi apmierināt savas vajadzības un tikt galā ar saviem attīstības soļiem.
Bez tam pastāv briesmas, ka vecāki izmanto ekrānus kā attiecību aizvietotājus, lai nodarbinātu savus bērnus, nezinot mediju saturu.[9] Tostarp ir kļuvis skaidrs, ka nepedagoģisks mediju saturs palielina vēlāku uzmanības traucējumu risku.[10]
Šo uzvedību vēl pastiprina atkarības potenciāls, kas mājo daudzos digitālo ekrānmediju izmantošanas veidos. Dienvidkorejas zinātnieki ir atklājuši, ka intensīvas datorspēles internetā destabilizē smadzeņu ķīmisko balansu. Intensīvu datorspēlētāju gadījumā ar rezonanses spektroskopijas (MRS) palīdzību viņi konstatēja izteiktas nobīdes attiecībās starp nozīmīgiem neiromediatoriem noteiktos priekšpieres daivas smadzeņu garozas reģionos; tostarp viņi atklāja paaugstinātu gamma-amino sviestskābes (GABA)[11] līmeni. Šis neiromediators palēnina neironus un līdz ar to smadzeņu darbību, līdzīgi kā tas ir ar smagas depresijas pacientiem. Testa personu smadzeņu ķīmija normalizējās tikai pēc ilgākas spēļu pauzes.[12] Atkarības sekas ir strauja dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Saskaņā ar kādu Sandjego Valsts Universitātes pētījumu, pusaudži, kas dienā vairāk nekā piecas stundas brīvā laika pavada internetā, ir vidēji divtik neapmierinātāki kā jaunieši, kas tam velta mazāk par vienu stundu.[13]
Īpaši uztraucoša te ir saikne starp atkarību un depresiju. No sociālo mediju atkarīgajam ir 4,6 reizes lielāks risks saslimt ar depresiju. It īpaši jauni cilvēki kļūst arvien atkarīgāki no mobilā telefona.
Tēze: Tikai tad, kad bērns ir labi ticis galā ar saviem bioloģiski nepieciešamajiem attīstības soļiem dažādos dzīves posmos, viņš var attīstīt spēju kompetenti un jēgpilni apieties ar medijiem.
Vispirms ir svarīgi piedāvāt bērniem daudzveidīgas iespējas, kā izmēģināt savas maņas, kustēties, izpētīt dabu, komunicēt ar saviem līdzcilvēkiem, vienā vārdā sakot, „iekarot” reālo pasauli. Ja Jūsu bērnam ir hobijs, ja viņš, piemēram, labprāt spēlē futbolu vai mācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, vai labprāt kaut ko veido un taisa, tad viedtālrunis [viņam] nav tik svarīgs, tad tas šajā laikā netiek lietots vai, augstākais, kā palīglīdzeklis (piemēram, fotografēšanai). Tas rada pretsvaru virtuālajai pasaulei un dabiskā veidā pasargā bērnu no riskiem. Ir tātad svarīgi, ka vecāki mēģina savu bērnu ieinteresēt reālās pasaules jēgpilnās aktivitātēs. Tas ir vislabākais pamats, lai jauniešu vecumā attīstītos atbildīga pieeja medijiem..
Labvēlīgu ierobežojumu nozīme
Daudzi novērojumi un zinātniskas studijas rāda: ja vecāki bez ierunām akceptē savu bērnu mediju izmantošanu, to neierobežo un aktīvi neorganizē, tad jārēķinās ar ievērojamiem riskiem attiecībā uz savu bērnu un jauniešu uzvedību un veselību. Tas noslogo un vājina ne tikai ģimeni, bet arī visu sabiedrību. Jo spēja nospraust pašam sev robežas un kontrolēt vajadzības jauniešiem ir vēl tikai tapšanas procesā. Ierobežojumi un norunas ir tādējādi nepieciešami bērnu aizsardzības pasākumi. Vecākiem nevajadzētu, īpaši mazie bērniem, dot iespēju vai atļaut lietot [medijus]. Tieši ļoti maziem bērniem vajadzētu vispirms kārtīgi izkopt savas kompetences attiecībā uz reālo dzīvi.
Lai gan tehnoloģijas tiek skatītas kā „lielais kompensētājs”[14], kam jāizlīdzina atšķirība starp bagātāko un nabadzīgāko bērnu attīstību, fakti saka vispirms ko citu: ģimenes ar zemāku sociāli ekonomisko statusu ir drīzāk gatavas atļaut ekrānmediju aparātus bērnistabā, un bērni no šādām ģimenēm cieš vairāk kaitējuma nekā bērni no augstākiem slāņiem.[15] Vecāki ar augstāku sociāli ekonomisko statusu ir labāk spējīgi izvēlēties tādus mediju saturus, kas var kalpot bērna attīstībai vai vismaz mazāk tai kaitēt.[16]
Tēze: Bērnus nevarēs atturēt no digitālajiem medijiem, tāpēc viņiem ir vajadzīgi pieaugušie, kuri māca veselīgu attieksmi pret tiem.
Bet nav šaubu: mēs nevaram mūsu bērnus un jauniešus turēt pa gabalu no digitāliem medijiem un nedrīkstam viņus atstāt vienus pašus ar ietekmi un izmaiņām, ko tie izraisa. Reklāmu un vispirms draugu dēļ bērni un jaunieši ir nepārtraukti pakļauti digitālo ekrānmediju vilinājumam. Ir atbildīgi, bērnus cik vien iespējams sargāt tādā veidā, ka, piemēram, tiek savlaicīgi nospraustas skaidras robežas, t. i. tiek definēti skaidri noteikumi, vai vispār un cik ilgi dienā drīkst lietot kompjūteru, planšetdatoru un viedtālruni. Tas prasa labu iejušanās spēju bērna attīstības stāvoklī un daudz veiklības audzināšanā. Daudzi pedagogi ir vienisprātis: bērni grib savlaicīgi novilktas robežas un noteikumus. Viņi vēlas skaidrību, viņi grib zināt, kur ir viņu vieta. Robežas bērniem dod struktūru, balstu un drošību, tomēr provocē arī konfliktus. Robežu trūkums turpretī padara bērnus nedrošus un atņem viņiem atbalsta punktu. Vecāku uzdevums ir pārdomāt, kas viņiem ir svarīgi, kādi ierobežojumi ir jēdzīgi un kā viņi grib panākt to ievērošanu. Kopdzīvē ierobežojumi tomēr var izrādīties nepiemēroti un tādēļ tie arvien ir jāmaina, visbeidzot tāpēc, ka bērni kļūst vecāki. Robežu nospraušana ir process, kas ir atkarīgs no bērna vecuma, kas vispirms pievērš uzmanību tam, kas bērnam viņa konkrētajā attīstības [posmā] ir sevišķi vajadzīgs. Šādā veidā bērni var daudz labāk attīstīt neatkarīgu un veselīgu apiešanās formu ar digitālajiem medijiem un būt lielā mērā pasargāti no digitālo mediju riskiem.
Praktiskas norādes mediju izmantošanā:
Franču psihologs Serže Tisrons ir formulējis tipiskus attīstības soļus vecuma grupām līdz 3 gadiem, no 3 līdz 6 gadiem, no 6 līdz 9 gadiem, no 9 līdz 12 gadiem un sākot no 12 gadiem un devis tiem atbilstošus ieteikums attiecībā uz mediju izmantošanu; tie var kalpot vecākiem par pirmajiem orientēšanās punktiem mediju audzināšanā (skat.: www.3-6-9-12.org).
Laiku pa laikam var uzsaukt arī pauzi mediju izmantošanā. Kāds Viten/Herdekas Universitātei piesaistīts projekts ar nosaukumu „Mediju gavēnis” sniedz šajā sakarā daudzveidīgus ieteikumus. Šī projekta mērķis ir izveidot ekonomiski izdevīgu, efektīvu mediju gavēņa piedāvājumu un padarīt to pieejamu dažādām mērķa grupām, t. sk., piemēram, vecākiem, bērnudārziem un skolām (skat.: www.medienfasten.org).
Secinājums
Pēc iespējas agrāka mediju izmantošana ģimenē un skolā ir tuvredzīga un kontraproduktīva. Tā nebalstās uz pedagoģijas un neirobioloģijas zinātnes atziņām. Plaši izplatītais uzskats: „Kurš savu bērnu savlaicīgi neiepazīstina ar medijiem, liek šķēršļus viņa nākotnei,” ir katastrofāla kļūda. Šis uzskats nekritiski seko mediju koncernu prasībām un tirgus interesēm, kas, piesaucot progresu, reklamē agru mediju lietošanu un ar lobiju organizāciju palīdzību panāk, ka ministrijas to pieņem.
Tas šķiet paradoksāli, bet zinātniskā atziņa ir sekojoša: pāragra mediju lietošana traucē attīstīties tieši tām pamatspējām, ko vēlāk lieto, lai pārvaldītu digitālos medijus. Bērni ir tātad drīzāk jāsargā no virtuālās pasaules, nekā agri ar šo pasauli jāiepazīstina.
Bērna dzīvē īpaša nozīme ir attiecībām gan ar viņa vecākiem, gan draugiem un citām svarīgām kontaktpersonām. Stipras attiecības darbojas profilaktiski pret atkarību no medijiem. Ķīniešu uzņēmējs Džeks Ma, kurš izveidoja Alibaba – Āzijas ar Amazoni konkurējošu firmu –, Pasaules Ekonomikas Forumā[17] Davosā izteica to īsi un kodolīgi: tā vietā lai iekaltu informāciju, kas taču katram datoram ir ātrāk pie rokas, skolām vajadzētu vairāk mācīt vērtības, uzticamību, neatkarīgu domāšanu un grupu darbu un tām vajadzētu dot vairāk vietas radošiem mācību priekšmetiem, kā piemēram, mākslai, kultūrai, mūzikai un sportam. Taču šo radošo un uzņēmējdarbībai nozīmīgo kompetenču attīstības pamats ir reālajā pasaulē un nevis digitālajā. Sociālām spējām, kreativitātei, radošai domāšanai to attīstībā ir vajadzīgs tiešs kontakts ar cilvēkiem un saruna ar citādāk domājošiem, nevis dators.
ĒTL konference „Bērnu Tiesības un ekrānmediju piedāvājums”; Rīga, 2019. gada 8. oktobris
Tulkojusi un prezentācijai sagatavojusi
Dr. Lāsma Pirktiņa
[Seko literatūras saraksts][1] Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms.
[2] International Federation of Social Workers.
[3] Scheler, K.: Gesund aufwachsen in der digitalen Medienwelt. diagnose:media, Stuttgart. 2018.
[4] – Wright, J.C. et al.: The Relations of Early Television Viewing to School Readiness and Vocabulary of Children from Low-Income Families: The Early Window Project. In: Child Development: 2001:72(5), pp. 1347-1366, 3;
– O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report – The Impact of Social Media on Children, Adolescents, and Families. In: Pediatrics: 2011:127, pp. 800-804.
[5] – Rosen, L.D. et al.: Is Facebook Creating “iDisorders”? The Link between Clinical Symptoms of Psychiatric Disorders and Technology Use, Attitudes and Anxiety. In: Computers in Human Behavior: 2013:29(3), pp. 1243-1254;
– Mistry, K.B. et al.: Children’s Television Exposure and Behavioral and Social Outcomes at 5.5 Years: Does Timing of Exposure Matter? In: Pediatrics: 2007:120(4), pp. 762-769;
– Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations between Early Childhood Television Exposure and Academic, Psychosocial, and Physical Well-being by Middle Childhood. In: Arch Pediatr Adolesc Med.: 2010:164(5), pp. 425-431.
[6] – Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations…
– O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report…
[7] Pagani, L.S. et al.: Prospective Associations…
[8] O’Keeffe, G.S. et al: Clinical Report…
[9] Lareau, A.: Invisible Inequality: Social Class and Childrearing in Black Families and White Families. In: American Sociological Review: 2002:67(5), pp. 747-776.
[10] Zimmerman, F.J. and Christakis, D.A.: Associations between Content Types of Early Media Exposure and Subsequent Attentional Problems. In: Pediatrics: 2007:120(5), pp. 986-992.
[11] Gamma-Aminobutyric Acid.
[12] Choi J. et al.: Structural Alterations in the Prefrontal Cortex Mediate the Relationship between Internet Gaming Disorder and Depressed Mood. In: Scientific Reports: 2017, 7:1245.
[13] Twenge, J.M.: Have Smartphones Destroyed a Generation? In: The Atlantic [Internet]: 2017:September, pieejams: https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2017/09/has-thesmartphone-destroyed-a-generation/534198/
[14] – Wyer, K.: The Great Equalizer: Assistive Technology Launches a New Era in Inclusion. In: Teaching
Tolerance: 2001:19, pp. 25-29;
– Hancock, A.: Technology: The Great Equalizer. In: Community College Journal: 2001:72(2), pp. 16-21.
[15] – Fu, K. et al.: Parental Restriction Reduces the Harmful Effects of In-bedroom Electronic Devices. In: Archives of Disease in Childhood: 2017:102(12), pp. 1125-1131;
– Christakis, D.A. et al.: Television, Video, and Computer Game Usage in Children under 11 Years of Age. In: The Journal of Pediatrics: 2004:145(5), pp. 652-656.
[16] Zimmerman, F.J. and Christakis, D.A.: Associations between Content Types of Early Media Exposure and Subsequent Attentional Problems. In: Pediatrics: 2007:120(5), pp. 986-992.
[17] World Economic Forum (WEF).