Neiedomājamais filmā “Es esmu šeit”
Latviešu filmas “Es esmu šeit” pasaules pirmizrāde notika 2016. gada 14. februārī Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā 39. jauniešu programmas “Generation 14 Plus” ietvaros. Pilna zāle, vairāk par tūkstoti skatītāju uzmanīgi seko filmas gaitai, tikai reizēm atskan smiekli. Kā jau festivālā pieņemts, pēc filmas noskatīšanās seko ilgas ovācijas, noslēgumā godina ekrāndarba veidotājus. Bet sev aiz muguras dzirdu vācu valodā sakām – “un tādā zemē tu gribi investēt…” Pēc seansa operators, ar kuru esmu veidojusi vairākas filmas, dalījās ar mani savā priekā par lielisko kameras valodu, par izteiksmīgajiem dabas kadriem. Taču profesionālo prieku drīz nomainīja viņa piezīme: “ Jā, bet bez tā dramaturģiskā knifa filmas sākumā varēja tomēr arī iztikt…”
Par šī “dramaturģiskā knifa” morālo indiferenci būtu arī jārunā. Kas tad filmā notiek? Pirmajā kadrā redzam divu cilvēku kājas, kas brien pa dubļiem, uzzinām, ka tā ir meitene un mazāks par viņu puika, tad uzzinām, ka viņi ir māsa un brālis. Viņi iet pie vecmāmiņas, kas grib pārdot dzimtas mājas. Mazbērni to negrib. Sarunas ir “atskabargainas”. Drīz redzam roku uz grīdas un meitenes izbijušos skatienu, redzam, ka viņa ņem mobilo telefonu, sāk it kā zvanīt, tad nolemj tomēr nezvanīt (ātrajai palīdzībai, tā šķiet). Meitene pieņem citu lēmumu. – No mājas (vai šķūnīša) pāri sadrupušam slieksnim tiek “izmocīta” tačka, kurā iekrauts liels sainis. To velk pa izmirkušu dārzu, tad noliek, un meitene ņem lāpstu, rok bedri, brālis negrib rakt, viņa pavēl: roc! Tad iegāž tačkas saturu bedrē. Redzama kāja vilnas zeķē, meitenes roka tai pieskaras un tūlīt sāk aizbērt bedri, beigās tai vietai pāri vēl sakārto pērnās lapas.
Šo notikumu tad arī vācu operators nosauca par “dramaturģisko knifu”, bez kura tiešām varēja iztikt. Kultūras cilvēka apziņā tas ir nepieņemams.
Visu filmas garumu es gaidīju, ka meitenē, kurai rit astoņpadsmitais dzīves gads, pamodīsies sirdsapziņa, ka viņa sapratīs nodarīto. Velti. Sirdsapziņa nepamodās.
Filmas peripetijās augstā profesionālā līmenī tiek risināti daudzi un dažādi notikumi. Šajā darbā ir viss, ko šodien piedāvā ekrāns: vardarbība, sekss, meli, izmisums, kaut kāda neizskaidrojama nolemtība no bērnu mātes puses, kas citādi nevarot un tāpēc pamet bērnus savā vaļā, bet pati dzīvo Londonā… Bērni te ir kā skaidas netīrā straumē, un viņi apņemas nenogrimt. Filma beidzas ar izteiksmīgu kadru: māsa un brālis aiziet no skatītajiem prom un kadra dziļumā paliek stāvam ar mugurām pret mums. Simboliski. Izteiksmīgi.
Vai tā dzīvo šodienas Latvijā? – man jautāja. Nu, protams, ka nē. Taču arī mūzika pastiprina rekviēma noskaņu. Tātad tēls veidots apzināti. Bet vai drīkst maizes vietā dot skaisti nopulētu akmeni? Kas pamudināja šos talantīgos cilvēkus veidot tik negatīvu Latvijas tēlu? Bet varbūt, ka tas ir radies neapzināti? Jo radošās brīvības izpratne viņos nekādi nesaistījās ar atbildību pret skatītāju? Varbūt arī, ka filmas veidotājus šodien Latvijā tik ļoti aktualizējies tikumības jautājums vispār nav nodarbinājis. Un tāpēc visai filmai cauri vijas meli, kam jānoslēpj nodarītais noziegums, kamēr turpinās māsas un brāļa cīņa par izdzīvošanu. Eksistences filozofija bez morāles ierobežojumiem te atklājas visā savā atbaidošajā kailumā. Vai tā jebkad būtu spējusi stiprināt cilvēku viņa dzīves gaitā? Protams, ka nē.
Neviļus uzrodas jautājums par autoru attieksmi pret latviešu klasisko mantojumu, pret pārdomāto un skaisto aizgājēju apbedīšanas kultūru Latvijā. Vai viņiem tā nebūtu zināma? Iespējams, ka pēc autoru izpratnes mākslā “mērķis attaisno līdzekļus,” un, lai palielinātu spriedzi, viņi inscenē neiedomājamo. Taču šādi veidota spriedze ir pašmērķīga un maldina skatītāju. Es jūtu līdz māsai un brālim. Attaisnot viņu rīcību nevaru un meklēju iemeslus, kāpēc viņi par tādiem ir kļuvuši. Bet iemesliem filma pat nepieskaras. Redzam traģisku notikumu virsotņu virknējumu, kas pārliecina ar izteiksmīgu aktierspēli un pārdomātu kadru kompozīciju.
Šai filmai būs daudz skatītāju. Berlīnes starptautiskajā filmu festivālā tā saņēma galveno balvu.
Zinot, ka ētiskā dimensija ir tas, ko skatītājs cer izjust, skatoties filmu, jāsecina pilnīgs tās trūkums minētajā ekrāndarbā. Mazbērnu neiedomājamā rīcība filmas sākumā izraisa daudzo negāciju lavīnu un liek apšaubīt kultūras dziļumu Latvijā tiem, kas mūs nepazīst. Ja bērni uz to ir spējīgi, kādai ir jābūt audzināšanai tai zemē – par to pēc seansa bija norūpējušies pieaugušie skatītāji.
Un tai pat laikā filma ir vērtīgs dokuments visiem, kam jāatbild par šādas situācijas iespējamību Latvijā: par bērnu pamestību, par vecāku bezatbildību, par narkotiku pieejamību, par morāles izpratni un reālo rīcību, par autoritātes zudumu daudzās skolās, par ideālu trūkumu reālajā dzīvē. Bez ideāla cilvēkam grūti pastāvēt, ideāls ir garīga cilvēka nesošais spēks. Un cilvēks, kā zinām, ir garīga būtne. Zinot par ekrānmākslas visaptverošo ietekmi, būtu ļoti vēlams šo darbu skatīties tā, lai tūlīt pēc tam to varētu arī apspriest. Varbūt tas kaut nedaudz kliedētu morālo smagmi, ko šis darbs atstāj skatītājā.
Berlīnē, 2016. gada februārī lvm