Konferences “Bērnu tiesības un ekrānmediju  piedāvājums” tēzes

Maija Kūle

Bērnu tiesību filosofiskie un ētiskie pamati

            Bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma ierobežotības dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība, tajā skaitā arī tiesiska, ko nodrošina civilizētās valstis. Vispārzināms, ka nepieciešama pieaugušo gādība par mazo cilvēkbūtni, jo citādi bērnam izdzīvot nav iespējams. Apzīmējumu “mazs” gan var lietot tikai par bērnības sākumposmu, jo pēc definīcijas pieaugušā cilvēka statuss iestājas no 18 gadiem, pat 17,5 gadus jaunietis pieskaitāms pie bērnu tiesību konvencijā atzītā statusa[1]. Tas sarežģī tiesisko, filosofisko un psiholoģisko pamatojumu bērnu tiesībām, jo garīgā brieduma trūkums agrā bērnībā ir dabiski nosacīts, bet pusaudža gados tā trūkums nereti sakņojas rakstura ambivalencē, izglītības un tikumu trūkumā, kā arī sabiedrības vērtību dezorientācijā.

Par bērnu tiesībām daudz pārdomu un padomu ir juridiskos un sociālos aspektos, bet filosofiski – mazāk. Pastāv ANO Bērnu tiesību konvencija (kopš 1989), spēkā arī Latvijā. Bērnu tiesību deklarācija ANO tika pieņemta 1959. gadā, tā ir īsāka un filosofiskāka nekā Konvencija. Konvencijas 2. princips paredz: “Bērnam ar likumu un citiem līdzekļiem jānodrošina īpaša aizsardzība, kā arī jārada iespējas un labvēlīgi apstākļi veselīgai un normālai fiziskai, intelektuālai, tikumiskai, garīgai un sociālai attīstībai brīvības un cieņas apstākļos. Pieņemot šai nolūkā likumus, galvenajam jābūt bērna interešu vislabākās nodrošināšanas apsvērumam.” [2]

Konvencijas 7. princips paredz bērna atbilstošu izglītošanos: “Bērnam pilnā mērā jānodrošina tādas spēļu un izklaidēšanās iespējas, kas saistītas ar izglītības mērķiem; sabiedrībai un publiskās varas orgāniem jāsekmē minēto tiesību realizēšana.” Šis princips tieši attiecas uz pārdomām filosofijas jomā, kādas izklaidēšanās iespējas atbilst izglītības mērķiem? Ko nozīmē vardarbības attēlojuma izplatība ekrānmedijos un kā to ierobežot 2. un 7. principa vārdā?

Filosofiskā rakursā bērna tiesību jautājumā ir saskatāmi 2 virzieni: a) gribas teorija, kas aplūko izvēles svarīgumu (H. Steiner un citi[3]), tās aizsargāšanu un b) labklājības teorija[4], kas balstās uz interesēm. To aizsargāšana nozīmē apkārtējā sabiedrībā (un, protams, tuvākajos līdzcilvēkos) nodrošināt tādu pienākumu izpildi, kas sekmē intereses apmierināšanu. Cilvēkbūtnes interese ir būt veselam, saņemt palīdzību, netikt mocītam utt. Plašākā skatījumā tas ir būt dzīvam. ANO Deklarācijā un Eiropas Padomes nostādnēs[5] vairāk priekšplānā iznākušas interešu nostādnes.

Tiesību analītiskā filosofija ir iegrimusi argumentācijas strīdos, vai bērns ir/vai nav tiesību subjekts, it īpaši gadījumā par brīvu izvēli. Zināms, ka mazulim tāda nepiemīt, jo tā balstās uz attīstītu refleksiju un noteiktu psiholoģisku kapacitāti. Tomēr noliegt tiesības uz aprūpi, uz dzīvību, mazulim nevar kaut vai tāpēc, ka viņš vai viņa ir cilvēciskas būtnes un tās sargā ANO Universālā cilvēktiesību doktrīna. Tad varbūt nepienākas izdalīt Bērna tiesības no vispārējām cilvēktiesībām?

Tāda pieeja būtu nepareiza, jo bērnam ir sava specifika un specifiska subjekta statuss. Bērns visu laiku atrodas attiecībās, jo ir saistīts ar vecākiem, vēlāk ar skolu, sabiedrību. Pat domājot filosofiskāk – katrā pieaugušajā ir “bērns” un katrā bērnā ir potenciālais nākotnes modelis – pieaugušais. Attīstītajās kultūrās ir zemapziņas strāvojumi no primitīvisma un bērnišķības laikmeta, kā to lieliski parāda Karls Gustavs Jungs darbos par bērna arhetipu[6]. Bērns ir lielisks simbols. Jungs raksta: “Bērns ir atstātais, izdotais un vienlaikus dievišķi varenais, neievērojamais, apšaubāmais sākums un triumfējošās beigas. “Mūžīgais bērns” cilvēkā ir neaprakstāma pieredze, nepielāgotība, trūkums un dievišķa prerogatīva, neaprēķināmība, kas parāda visa vērtīgumu un nevērtīgumu”[7].

Bērns kā fiziska un garīga būtne aug, dzīvība ir izaugsme, un sociālām būtnēm tā ir iespējama tikai attiecībās, kultūras un mitoloģiskajā piepildījumā. Tiesības un pienākumi (bērnam un apkārtējai sabiedrībai) attīstītajās kultūrās ir cieši koorelētas, jo tās ir attiecības, savstarpēji papildinošas noteiksmes. Pastāv filosofijas virzieni, ieskaitot liberālismu, transcendentālismu, radikālo eksistenciālismu, kas priekšplānā liek Es, personu, atsevišķa subjekta apziņu un gribu, no kuras izriet brīva izvēle. Domāju, ka bērna tiesību – kā gribas un izvēles – modelis sakņojas šajā Es transcendentālisma ievirzē, kur galvenais nav esamība pasaulē, bet sava Es izvēršana.

Taču manā klasifikācijā pastāv cits virziens – attiecību filosofija, kas būtību redz tīklojumā, attiecībās (Hēgelis, Bubers, reliģiskais eksistenciālisms, hermeneitika uc.). Tādā filosofiskā rakursā pieaugušajiem pirmām kārtām ir jāuzņemas bērna interešu sargāšana un atbildība, sapratnes veidošana par jēgpilnām izklaidēm. Tas saistās ar pienākumu, ka jāapkaro bezjēdzīgas, izglītību traumējošās, patērētājsabiedrībā kultivētas intereses, kas raksturīgas bērniem un pusaudžiem, iesaistot viņus peļņas un sociālo manipulāciju norisēs. Dzirdami kritiķi, kas uzskata šādu atbildības filosofiju par paternālisma kultivēšanu, spēcīgas individuālas izaugsmes apkarošanu, jo kas tad tur izaugs, ja vecāki vienmēr visu zinās un sociālie darbinieki kontrolēs?

Jāatgādina, ka tiesību filosofijas modeļi ir abstrakti, neviens jau necenšas noliegt posmu cilvēkbērna attīstībā, kad mazais psiholoģiski noskaņots visiem teikt “nē!” un rādīt savu dumpīgo gribu. Nevar noliegt procesus, kad personības attīstība notiek socializējoties nolieguma un pretošanās formā, līdz ar to brīvās izvēles kultivēšanā, bez kuras nav personības. Veidot savu personību arī ir cilvēktiesības. Runa ir par ko citu – pieaugušo atbildību jaunākās paaudzes priekšā, lai tiesības uz izklaidi netiktu pārvērstas stulbuma, vardarbības apbrīnošanas, perversiju kultivēšanā, ko bez pūlēm var baudīt ekrānmedijos.

Diskutējot par gribas un interešu filosofiskajiem modeļiem, es izvēlos citu pieeju – nevis gribas vai interešu, bet vērtību modeli. (Par vērtību lomu esmu rakstījusi monogrāfijā “Jābūtības vārdi”, 2016). Tiesībām ir jāaizsargā vērtības un pienākumiem tās jākultivē. Bērna dzīvē un izaugsmes pasaulē ir savas vērtības. Vardarbība civilizētajā pasaulē nav uzskatāma par humānu vērtību, kaut tā tiek lietota neskaitāmos veidos, tīksminoties melnā tanatos (jeb nāves suģestijas) līmenī. Vecāku pienākums ir radīt dzīvību, aizsargāt to un atvairīt nāvi. Un bērns šajā gadījumā ir augstākā vērtība. Pienākums bērnu tiesību jomā ir atturēt no vardarbības baudīšanas, kas uzplaukst ekrānmediju pasaulē (arī kā peļņas avots), nosakot tiesību normas un ierobežojumus. Pie tā visiem kopā vēl vairāk ir jāstrādā.

Literatūra un avoti:

[1]                      Bērnu tiesību konvencija, https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150  1. pants par 18 gadu vecumu. 38. pants gan atrunā, ka karadarbībā, militārajos pasākumos var iesaistīt no 15 gadu vecuma, respektējot Konvenciju parakstījušo valstu dažādo rīcību un izpratni par valstij nepieciešamajiem kareivjiem, kas iet nāvē. Šī pretruna par vecuma slieksni nav maznozīmīga, jo parāda, ka dzīvības vērtība (kas ir augstākā cilvēciskā vērtība) tiek samazināta, pieļaujot tās zaudēšanu 3 gadus agrāk kā tiesisku aktu.

[2]                      https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150 http://www.ugf.gov.lv/lat/normativie_akti_un_attistibas_planosanas_dokumenti/bernu_tiesibu_deklaracija/

[3]                      H. Steiner. An Essay on Rights, 1994.

[4]                      Handbook of Children’s Rights: Global and Multidisciplinary Perspectives. Routledge, 2017.

[5]                      Rokasgrāmata par Eiropas tiesību aktiem bērnu tiesību jomā. Tulkojums, Rīga, ESPA un EK Latvijā, 2015

[6]                      K.G.Jungs. Par arhetipa “bērns” psiholoģiju. // Dvēseles pasaule. Rīga: Spektrs, 1994, 161.- 183. lpp.

[7]                      Turpat, 182. lpp.

Eva Mārtuža

Bērns latviskajā izpratnē un tā vieta sabiedrībā latviešu dainu kontekstā

1.Tautas dziesma vēsta: Es redzēju Daugavā/ Zelta arklu līgojam;/

Sit, vilnīti, maliņā, / Te būs daiļis arājiņš!
Es redzēju jūriņā
Zelta stelles līgojam;
Sit, vilnīti, maliņā,
Šeit būs daiļa audējiņa!
Vēlāk kristietības uzslāņojumu rezultātā bērna atnākšana saistīta ar debesīm; bērna dvēselīte nolaižas no Dieviņa, no debesīm, visos gadījumos Dievs dod citu jaunu gulētāju (LTD I, 2013).

Tautas dziesmas ir mūsu pamatzināšanas, priekšzināšanas, mūsu dzīvesziņas pamats, mantojums, tautas gudrība.
Bērna ienākšana šajā saulē ir svētki, mīlestība, gādība, kad

māte mani nomazgāja tekošāi upītē, kur Laimiņa kājas āva.

Uzticīgs, godīgs, strādīgs, spēcīgs, gudrs – īpašības, kuras audzināja kā pamatvērtības.
Tālāk seko augšana, dzīves mācība, gudrības apjēgsme, darba izpratne un tā mīlestība.

Dzīve ģimenē arī tad, ja bērni gadījās “cits penteris, cits tenteris, cits līkām kājiņām”, bija droša un stabila. Garīgi neievainojama.


2. Kas notiek, ja audzina šķērsām?

Māte dēlu audzināja
Kā ziloji balodīti;
Izaudzēja mellu kraukli,
Kas actiņas izknābāja.

3.  Taču tautas dziesmās atrodam citu stāstu, kurš ieguvis simbolisku sasaisti ar mūsu šodienu – bāreņu, sērdieņu tauta. Kāpēc? Viena atbilde rodama tautas dziesmu virknē par radībām, bērna piedzimšanu, kad
Izpinusi garus matus
Gāju Laimas pirtiņā;
Dievs to zina, mīļā Laima,
Vai vairs nākšu saulītē.
Ļaunākajā gadījumā jaundzimušais paliek bez tēva un mātes gādības,
labākajā – tēvs ieved mājā citu sievu, bērnam pamāti.
Gan es dziedu, gan es raudu,
Nedzird mani māmuliņa:
Mana mīļa māmuliņa
Guļ zem zaļa veleniņa.

Kas notiek ar sērdieni, kad sētā ienāk sveša māte ne māmiņa;
Līdztekus pozitīvajām sērdieņu raksturojam un darba tikuma vēstījumam
redzam  mūsdienu tulkojumā tipiskus mobinga piemērus;
Sērdienim augu dienu ganos jāiztiek bez maizes riecientiņa, plāni ģērbtam, ilgas stundas strādinātam, sērdieni sit pamāte, sagaida no lauka ar rīkstēm rokās, sērdieņi tiek dažādi izzoboti un pazemoti.

260 tautas dziesmās pamāte atklājas kā ļaunuma iemiesojums:
Sita mani, kāva mani
Kā ozolu ceļmalā.
Vai man bija koka sirds,
Tēraudiņa dvēselīte?

Izbaudot uz savas ādas visu ļauno, atliek vien teikt:
Manim bija viena alga,
Mirstu šodien, mirstu rītu,
Mirstu šodien – mirstu rītu
Neviens manis neraudāja.

Lai arī vairumā gadījumu pamāte ir ļaunuma simbols, es atradu dažas
tautas dziesmas, kurās teikts paldies svešajai mātei, kura lika pie darba, iemācīja darbu, jo īstā māte bija bērnu audzinājusi, pie darbiņa neliekot.

Paskāls Rudins (Šveice)

UDHS[8] Savienības (Konferenz ADHS) ģenerālsekretārs, Internacionālās Sociālo Darbinieku Apvienības pārstāvis (IFSW)[9] Apvienoto Nāciju Organizācijā.

www.rudinweb.com, pascal.rudin@rudinweb.com

Ekrānmediji kā reālu attiecību aizvietotāji bērnībā

Ievads

Nepaiet gandrīz neviena diena, kurā nebūtu lasāmas vai dzirdamas aktualitātes par digitalizācijas tēmu. Nākotnes pētnieki pieņem, ka nākamajos 20 gados 60-70 procentus no pašreiz pastāvošajām profesijām varētu aizvietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kā arī roboti. Nav brīnums, ka daudzi vecāki domā: mani bērni uzaug šajā pasaulē – kāpēc lai viņiem nevajadzētu arī jau no paša sākuma tikt konfrontētiem ar šo tehniku un pieradinātiem pie tās?

Audio-vizuālo mediju iespējas un apdraudējumi

Pētījumi rāda, ka veselīga (smadzeņu) attīstība ir labākā garantija tam, ka bērni jauniešu un pieaugušo vecumā spēj kompetenti lietot digitālos medijus. Tātad jautājums ir  sekojošs: vai digitālie mediji var veicināt veselīgu smadzeņu attīstību vai arī tie izrādās tai traucējoši, vai pat kaitīgi? Aktuālie pētījumu rezultāti norāda uz pēdējo. It īpaši pirmajos dzīves gados ekrānmediji, šķiet, spēlē postošu lomu tāpēc, ka, jo vairāk tie tiek lietoti, jo vairāk tie kavē attīstību. Jau mazi bērni šeit ātri uzrāda pirmās atkarībai līdzīgas uzvedības pazīmes. Bez tam viegli var rasties traucējumi smadzeņu attīstībā.

Katrā dzīves posmā bērnam ir jāiziet cauri veselīgai smadzeņu attīstībai raksturīgiem attīstības posmiem un jāattīsta atbilstošas spējas. Katrā attīstības fāzē izšķirošs ir jautājums, vai bērns, raugoties no viņa iekšējā brieduma, atbilst prasībām, kas saistītas ar vilinošajām iespējām izmantot medijus. Citādā gadījumā var tikt izraisīti traucējumi vai pat attīstīties bojājumi. Tādēļ mediju audzināšanai vajadzētu vadīties pēc bērnu un jauniešu attīstības stāvokļa. 

Reālu (saskarsmes) pieredžu nozīmība

 Jaunie ekrānmediji neuzrodas bērnu dzīvē televizora un video vietā, bet gan tiem papildus, un palielina laiku, ko viņi pavada pie ekrāna. Tas ved pie arvien lielākas reālās pasaules pieredžu izstumšanas.

Taču reālajā pasaulē bērni sper savas ķermeniskās un psihiskās attīstības soļus. Pie tiem pieder valodas attīstība, lielās un smalkās motorikas veidošanās, visu maņu izsmalcināšana, reālās pasaules lietu un procesu izzināšana un izmēģināšana, sociālās kopdzīves noteikumu mācīšanās un vēl daudz kas cits. 

Tēze: Visaptverošs attiecību piedāvājums bērna apkārtnē darbojas profilaktiski pret ar  medijiem saistītas atkarības uzvedību un iespējamiem sekojošiem [attīstības] traucējumiem.

Viens piemērs: Ja Jūsu bērns pieredz par maz kopības ar citiem bērniem, kurā viņš, piemēram, mācās uztvert un ņemt vērā citu vajadzības, tad var rasties sociālās attīstības trūkumi, kā piemēram, nepietiekama empātija. Uz šī fona kontakts ar virtuāliem draugiem Facebook, WhatsApp un citur var tik izjusts kā pilnvērtīgs personisku satikšanos aizvietotājs.

Bez tam pastāv briesmas, ka vecāki izmanto ekrānus kā attiecību aizvietotājus, lai nodarbinātu savus bērnus, nezinot mediju saturu.[10] 

Šo uzvedību vēl pastiprina atkarības potenciāls, kas mājo daudzos digitālo ekrānmediju izmantošanas veidos. Dienvidkorejas zinātnieki ir atklājuši, ka intensīvas datorspēles internetā destabilizē smadzeņu ķīmisko balansu.[11] Atkarības sekas ir strauja dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Saskaņā ar kādu Sandjego Valsts Universitātes pētījumu, pusaudži, kas dienā vairāk nekā piecas stundas brīvā laika pavada internetā, ir vidēji divtik neapmierinātāki kā jaunieši, kas tam velta mazāk par vienu stundu.[12]

Īpaši uztraucoša te ir saikne starp atkarību un depresiju: no sociālo mediju atkarīgajam ir 4,6 reizes lielāks risks saslimt ar depresiju. It īpaši jauni cilvēki kļūst aizvien atkarīgāki no mobilā telefona.

Tēze: Tikai tad, kad bērns ir labi ticis galā ar saviem bioloģiski nepieciešamajiem attīstības soļiem dažādos dzīves posmos, viņš var attīstīt spēju kompetenti un jēgpilni apieties ar medijiem.

Vispirms ir svarīgi piedāvāt bērniem daudzveidīgas iespējas, kā izmēģināt savas maņas, kustēties, izpētīt dabu, komunicēt ar saviem līdzcilvēkiem, vienā vārdā sakot, „iekarot” reālo pasauli. Ja Jūsu bērnam ir hobijs, ja viņš, piemēram, labprāt spēlē futbolu vai mācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, vai labprāt kaut ko veido un taisa, tad viedtālrunis [viņam] nav tik svarīgs, tad tas šajā laikā netiek lietots vai, augstākais kā palīglīdzeklis (piemēram, fotografēšanai). 

Labvēlīgu robežu nozīme

Daudzi novērojumi un zinātniskas studijas rāda: ja vecāki bez ierunām akceptē savu bērnu mediju izmantošanu, to neierobežo un aktīvi neorganizē, tad jārēķinās ar ievērojamiem riskiem attiecībā uz savu bērnu un jauniešu uzvedību un veselību. Tas noslogo un vājina ne tikai ģimeni, bet arī visu sabiedrību. Jo spēja nospraust pašam sev robežas un kontrolēt vajadzības  jauniešiem ir vēl tikai tapšanas procesā.

Tēze: Bērnus nevar turēt pa gabalu no digitālajiem medijiem, tāpēc viņiem ir vajadzīgi pieaugušie, kuri viņiem palīdz rast ar tiem veselīgu apiešanās formu.

Nav šaubu: Mēs nevaram mūsu bērnus un jauniešus turēt pa gabalu no digitāliem medijiem un nedrīkstam viņus atstāt vienus pašus ar ietekmi un izmaiņām, ko tie izraisa. Bērni grib savlaicīgi robežas un noteikumus. Viņi vēlas skaidrību, viņi grib zināt, kā ap viņiem ir. Robežas bērniem dod struktūru, balstu un drošību, tomēr provocē arī konfliktus.  Robežu trūkums turpretī padara bērnus nedrošus un atņem viņiem atbalsta punktu. Vecāku uzdevums ir pārdomāt, kas viņiem ir svarīgi, kādas robežas ir jēdzīgas un kā viņi grib panākt to ievērošanu. Kopdzīvē ierobežojumi tomēr var   izrādīties nepiemēroti un tādēļ tie arvien ir jāmaina, visbeidzot tāpēc, ka bērni kļūst vecāki. 

Secinājums

Pēc iespējas agrāka mediju izmantošana ģimenē un skolā ir tuvredzīga un kontraproduktīva. Tā nebalstās uz pedagoģijas un neirobioloģijas zinātnes atziņām. Plaši izplatītais uzskats: „Kurš savu bērnu savlaicīgi neiepazīstina ar medijiem, liek šķēršļus viņa nākotnei,” ir katastrofāla kļūda. 

Tas šķiet paradoksāli, bet zinātniskā atziņa ir sekojoša: Pāragra mediju lietošana traucē attīstīties tieši tām pamatspējām, ko vēlāk lieto, lai pārvaldītu digitālos medijus. Tātad bērni ir drīzāk jāsargā no virtuālās pasaules, nekā agri ar šo pasauli jāiepazīstina.

Bērna dzīvē īpaša nozīme ir attiecībām gan ar viņa vecākiem, gan draugiem un citām svarīgām kontaktpersonām. Stipras attiecības darbojas preventīvi mediju atkarībai.

Tulkojusi  Dr. Lāsma Pirktiņa.

Dr. Lāsma Pirktiņa (Berlīne)

Bērns starp patiesību un realitāti

Ekrānmediji un to saturiskais piedāvājums ir realitātes daļa un tādējādi viens no pieredzes avotiem. ANO Bērnu Tiesību Konvencija nosaka, ka bērnam ir tiesības tikt pasargātam no viņa attīstībai nelabvēlīgām pieredzēm, tostarp tādām, kādas rosina noteikti ekrānmediji. Arī Latvijas likumdošana paredz ierobežojumus attiecībā uz masu mediju izplatīto saturu un to pieejamību, lai novērstu bērnu sastapšanos ar šāda veida pieredzēm. Šīs bērna tiesības sakņojas pirms-refleksīvā cilvēcisko sabiedrību organizējošā struktūrā, kas vedina vecākus, viņam tuvos cilvēkus un visbeidzot visu kopienu veidot bērna pieredzi, veicināt vēlamas un izslēgt nevēlamas pieredzes.

Tomēr problēma ir ne tikai tajā, kādas pieredzes definēt kā labvēlīgas, kādas kā nelabvēlīgas un kā nepieļaut bērna sastapšanos ar viņa attīstībai nelabvēlīgām pieredzēm. Jautājums paliek, kā rīkoties situācijās, kad bērns ir saskāries ar realitāti, ar ko viņš netiek galā. Viens no nozīmīgākajiem pasākumiem šajā sakarā ir bērnam izskaidrot pieredzēto. Šis izskaidrojums darbojas kā patiesība par doto realitātes momentu un palīdz to pārvarēt.

Leonija Vusa-Mundeciema 

Ekrānmediji ka būtiska vides daļa un to iedarbība uz bērnu

Audiovizuālie mediji ir modernās dzīves neatņemama daļa, visurklātesīgi tie  21. gadsimta sākumā spēj īstenot to, no kā pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā brīdināja ievērojamais amerikāņu mediju zinātnieks Neils Postmans darbā “Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspēju eliminēšana”. Daudzi pamatjēdzieni kā mīlestība, brīvība, draudzība, dzimtene tiek brīvi, pa jaunam interpretēti.  Viss ir atļauts, bet vai viss der dzīvei?

Bērni par pilsoņiem veidojas noteiktā sabiedriskā gaisotnē, ja tā ir agresīva, uz bērnu tas nevar atstāt labu iespaidu. Sabiedrisko gaisotni šodiem daudzējādā ziņā veido ekrānmediji; kļūstot par dzīves vides būtisku daļu, tie ietekmē visus, arī bērnu vecākus, skolotājus un audzinātājus, arī politiķus, tātad katru no mums. Daudz kas liecina par to, ka šī ietekme ir veicinājusi sabiedrībai kopumā nevēlamas tendences.

Kas tad ir šie mediji?

Ekrānmediju sākumā ir kinofilma, no tās ir attīstījušās visas citas ekrānmediju formas –  televīzija, video, datorspēles, arī internets, smārtfons, instagrams. Kino ir kustība, kas sevī ierauj un pakļauj skatītāju. Psihiski esam līdzdalīgi visā, ko redzam uz ekrāna. Ja uz ekrāna redzam vardarbību, esam tikai vērotāji. Tā pakāpeniski notrulinās  līdzjūtības tieksme.  Zemapziņā gulošā ekrāna pieredze nemanāmi sāk veidot mūsu attieksmi pret notiekošo, garīgais cilvēks tiek irdināts. Nav viegli to apzināties, taču ekrānmediji vēl nebijušā intensitātē ietekmē cilvēku domas, jūtas un priekšstatus un tiem ir nepārvērtējami liela loma sabiedrībā.

Filmas jaunradītā realitāte ir tās autoru pasaules izpratnes spogulis, viņu dzīves filozofijas lietišķā izpausme. Ja Absolūtajā sakņota  dzīves ētisko vērtību dimensija ir bijusi klātesīga filmas veidošanas procesā, ekrāndarbs varēs  būt mums labvēlīgs un tā ietekmē nezudīs dzīves prieks; ja šīs dimensijas trūkst un darbs tapis citu iemeslu dēļ, un to ir daudz, tad ir jābūt ļoti uzmanīgam pret piedāvājumu, it īpaši sargājot no tā bērnus.

Zinot, ka nevis konkurence un cīņa veicina dzīvību, kā pirms 150 gadiem apgalvoja Darvins, bet gan kooperācija un spoguļojums ir bioloģisko sistemu gravitācijas likums, kas atklāts pirms divdesmit gadiem, redzams, ka ekrānmediju piedāvājuma lielā daļa joprojām vēl seko sociāldarvinisma principam un ir tātad pretrunā ar dabas likumu. Tas ir bīstami.

Ievērojamais vācu neirobiologs, profesors  Manfrēds Špicers, pamatojoties cilvēka neirobioloģiskās uzbūves likumībās, nepaguris brīdina sabiedrību no pārlieku liela ekrānmediju pielietojuma audzināšanā un izglītībā, īpaši ņemot vērā vardarbības un pornogrāfijas izplatību.

Ekrānmediju vardarbības nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku Špicers salīdzina ar dabas piesārņojumu; tas ir uztverams ar maņu orgāniem. Taču to, kas piesārņo cilvēka iekšpasauli, to tik vienkārši redzēt nevar, tomēr agri vai vēlu tas atklājas viņa dzīves izjūtā un rīcībā. Audiovizuālo mediju repertuārs turpina brutalizēties, redzētais, nogulsnējies zemapziņā t.i. cilvēka iekšpasaulē, lēni, nemanāmi un nepārtraukti  tur darbojas. Sabiedrība vairs nereaģē adekvāti uz satraucošām patiesībām, uz ekoloģisko krīzi, piemēram, kas kļuvusi acīmredzama un apdraud bērnu nākotni. Ir jāatgriežas pie pieticības ideāla, lai to aizkavētu, bet patērētāji to vairs nespēj. Balstoties uz precīziem resursu aprēķiniem īru ekonoms Grēms Mekstons (Graeme Maxton) darbā “Maiņa! Kāpēc mums ir nepieciešams radikāls pagrieziens.” aicina jau šodien, tūlīt bērnu nākotnes dēļ mazāk patērēt un dzīvot humānu dzīvi saskaņā ar dabu. Mums ir grūti pieņemt domu, ka šai situācijai varētu būt kāds sakars ar audiovizuālo mediju brutālo piedāvājumu. Taču, iznīcinādams cilvēkos empātijas jūtas, tas ietekmē arī viņu spriestspēju. Neila Postmana brīdinājums arī šai ziņā ir bijis pamatots.

Rainers Patclavs grāmatā “Iesaldētais skatiens.” 2000. gadā runājot par to, kas notiek ar acīm, kad bērns skatās ekrānā, atgādina, ka to brīvību, ko acīm dod reālais priekšmets un daba,  ekrāns nedod. Te skatiens ir “piekalts” rāmītim, kurā notiek darbība. Skatīšanās ir aktīvs process – dažādie acu muskuļi fiksē dažādus objektus, veidojot koptēlu. Ekrānmediji šo iespēju nedod, te attēls uz tīklenes rodas tieši, bez acu muskuļu līdzdarbības.

Bērni bieži nonāk ekrānmediju atkarībā. Un ir vērts domāt par iemesliem, kāpēc tā notiek. “Mums ir jāapzinās cilvēka esība. Cilvēka esība ir jēgu meklējoša esība. Ne tikvien bads un slāpes, ne tikvien paaudžu turpināšanas instinkts ir iedzimts, bet arī nepieciešamība pēc dzīves jēgas ir iedzimta. Cilvēks ir garīga būtne un viņam dzīvē ir vajadzīga jēga.” Ir labi, ja bērnam jau no mazotnes liek to saprast un, redzot bērna dāvanas, palīdz viņam tās attīstīt un pilnveidot, ir svarīgi ļaut viņa paša fantāzijai attīstīties. Bērna fantāziju attīsta laba grāmata, bet to mazina ekrānpiedāvājums. Ja tiek skatīts vardarbības attēlojums, tad tas spēj iznīcināt bērnā līdzjūtību – tikumības darbīgo asi.

Latviskās identitātes izpratne, kādu to sastopam dainās un klasiskajā literatūrā, norāda uz neizbēgamu konfliktu, kam jārodas, ja dzīves telpā iespiežas tik masīvs virtuālās vardarbības piedāvājums, kā tas notiek šodien. Lai konfliktu atrisinātu, ir jāveicina radošums reālajā dzīvē. Latvijas valsts vēsture ir radošuma spilgtākais piemērs. Zinot, cik sena ir latviešu tautas dziesma un kādu pārvarīgu spēku tā akumulēja tautā, tai vergu valgā dzīvojot, nav grūti izsecināt radošuma lielo lomu šodienā. Ir jābūt drosmei atzīt tradīcijas vērtību ikdienā tādā laikā, kad visa dzīve tiek pievērsta principam “te un tagad”. No pagātnes tad tiek ņemts tikai politiski izdevīgais, bet klasiskā kultūra it kā nākotnes vārdā tiek modernizēta. Nav ieteicams modernizēt mūsu kultūras pamatus, bet ir nepieciešams ar jauniem darbiem tos  stiprināt. Būt tradīcijā nozīmē apzināties tās noteiksmes, kas verdzības naktī, Raiņa vārdiem runājot, lika skanēt “dzīves mierības” dziesmai.

Šodienas unificētā ikdiena ir viens no ekrānmediju ietekmes rezultātiem, tā vienlīdz skar visas tautas Eiropā. Latvija šai ziņā nav izņēmums. Taču Latvijai ir īpašs pienākums, saglabāt nākamām paaudzēm Eiropas senlaika izziņas avotu – latvietību.

                                                                 Literatūra

Neil Postmann „Das Technopol. Die macht der Technoligien und die Entmündigung der Gesellschft.“ Frankfurt/Main, S.Fischerverlag GMBH,1992

Joachim Bauer „Prinzip Menschlichkeit. Warum wir von Natur aus kooperieren“

Hoffmann und Campe, 1.Aufl. 2006

Graeme Maxton „CHANGE! Warum wir eine radikale Wende brauchen.“ ISBN: 978-3-8312-0474-8

Rainer Patzlaff “Der Gefrorene Blick“, Verlag Freies Geistesleben, 2000

Zenta Maurina “Meine Wurzel sind im Himmel. Letzte Wegstrecken“, Maximilian Dietrich Verlag, Memmingen 1979

Jānis Pāvulēns, Mg.ed., ESF līdzfinansētā projekta Nr. 9.2.1.3/16/I/001 “Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” konsultants bērnu tiesību aizsardzības jomā

Bērnu tiesību konvencijas principu sadursme ar virtuālās vardarbības realitāti. Situācija. Risinājumi. Izredzes

  1. Bērncentrēta sabiedrība ņem vērā bērna tiesības, vajadzības un viedokli, uztver bērnu kā aktīvu un pilntiesīgu sabiedrības dalībnieku, savas pieredzes un kultūraskonstruētāju.
  2. Līdzvērtība ir vērtība bērnu un pieaugušo attiecībās, taču praksē patiesa līdzvērtība ir grūti sasniedzama, jo ietver sevī visu sabiedrības dalībnieku (t.sk., bērnu) daudzveidības un specifisko interešu un vajadzību atzīšanu un respektēšanu.
  3. Balstīšanās ANO Bērnu tiesību konvencijā – starptautiskā bērnu tiesību aizsardzības instrumentā – palīdz sniegt pilnvērtīgu atbalstu bērnam, atzīstot, ka bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un viņiem, kā arī viņu ģimenēm, vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.
  4. Lai bērni varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības un būtu sagatavoti dzīvei sabiedrībā, nepieciešama pilnvērtīga sadarbība ar sociālo vidi, bērnam nedrīkst būt pieejami materiāli, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai, neatkarīgi no to izpausmes veida, pārraidīšanas ierīces un atrašanās vietas.
  5. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka nav iespējams risināt problēmu vienkārši izvairoties no informācijas tehnoloģiju lietošanas. Lai pakāpeniski pilnvērtīgi iesaistītos sociālajā vidē, bērniem, un īpaši – skolēniem, jāapgūst zināšanas, prasmes un attieksmes, kas viņiem ļautu iesaistīties un pilnveidoties arī digitālajā vidē. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ienākšana dzīvē nav samazinājusi ne vecāku nepieciešamību un pienākumu aktīvi iesaistīties bērnu audzināšanā un attīstībā, ne arī speciālistu (pārsvarā skolotāju un atbalsta speciālistu) lomu personības socializācijā un atbalsta sniegšanā ģimenēm. Tas nozīmē, ka nepieciešams speciāls atbalsts ģimenēm un speciālistiem ANO Bērnu tiesību konvencijas īstenošanā dzīvē.
  6. Valsts bērnu tiesību inspekcijā uzkrāta labā prakse šāda atbalsta sniegšanā bērniem, vecākiem (bērna likumiskajiem pārstāvjiem) un speciālistiem.

Iveta Pirktiņa

Kā runāt ar bērniem par ekrānmedijiem?

1. 2017. gadā Latvijā tika veikts pētījums par 9 – 16 gadu vecu bērnu un  pusaudžu medijpratību. LU Sociālo zinātņu fakultātes UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras vadītāja Guna Spurava raksta pētījuma ievadā:

Cienījamie vecāki, pedagogi, politikas veidotāji un arī mediju ļaudis! Bērni un pusaudži nu ir pārņēmuši iniciatīvu. Viņi izbauda un vienlaikus drosmīgi tiek galā ar visu, ko piedāvā digitālā vide. Bērni bezgalīgas stundas pavada izklaidējoties YouTube, mēģina pelnīt kabatas naudu kā jūtūberi, (tikai) nedaudz vīlušies atmetot ar roku, kad tas nesanāk. Draudzējas un strīdas WhatsAppā, priecājas par iespēju bildēt dabasskatus, lai nekavējoties tos izvietotu Instagramā. Viņi iesmej par mammām feisbukā un jau sen ir aizmirsuši par draugiem.lv. Viņi paši mācās rakstīt blogus un spēlēt ģitāru internetā un pat diezgan labi saprot, kas ir fake news. Bet dažreiz viss nav tik rožaini: kāds nezina, ko iesākt ar nelāgo interneta sērgu – “zilo vali”, kādai pusaudzei kāds skrīnšoto profilu un uztaisa citu – viltus kā pērkamai meitenei. Kāds cits vairs nevēlas WhatsAppā saņemt vienaudžu sūtītos porno video un nesaprot, kā to panākt. 

Pētījuma rezultāti nepārsteidz – bērni pie ekrāna pavada ļoti daudz laika, taču parādās divas interesantas un varbūt pat biedējošas tendences:

  1. Bērni dzīvo savu dzīvi pie ekrāna, viņi savstarpēji komunicē, viņi “tiek galā” ar šo dzīvi, un vecākiem, kā arī skolotājiem gar to nav nekādas daļas.
  2. Bērni  ir krietni  aizsteigušies priekšā vecākiem un skolotājiem jauno tehnoloģiju apguvē, taču vai viņi ir apguvuši arī komunikācijas prasmes un dzīves prasmes?

2. Nav nepieciešams norobežoties no jauno un aizvien progresējošo tehnoloģiju piedāvājumiem, ir jāmācās pieņemt šo situāciju un izmantot jaunās iespējas, ievirzot pareizā (nevis mums pierastā, stereotipu ierobežotā) gultnē. Mums jāļauj bērniem izpausties viņu  radošumā, taču jāpasargā viņi no tā, kas varētu viņus ievainot.

  1. Sapratne. Nevis rāšana – ko tu tik daudz “sēdi internetā” vai “čato” ar draugiem, vai “ko tu tur skaties tik stulbu seriālu”.
  2. Līdzdalība, nevis norāde – “skaties to un to”, tas ir pareizi.  Noskatīties kopā ar bērnu kādu  filmu un pārrunāt.
  3. Ieinteresētība – izrādot emocijas vai atklājot savas šaubas, var atklāt dziļāku jēgu, var atklāt nianses, ko bērns nebūtu pamanījis bez pieaugušā klātbūtnes.
  4. Atklātība. Nekad nemelot bērnam, bet atbilstoši viņa vecumam paskaidrot situāciju, ja tā ietver nesaprotamus, nemorālus vai neestētiskus elementus.

3.Nevis moralizēšana, bet abpusēji  atklāta, draudzīga saruna (var būt dialogs vai saruna ar bērnu grupu), kuras pamatprincipi ir:

  1. iekļaušana – ikviens sarunas dalībnieks drīkst paust savu viedokli;
  2. vienlīdzība – ikviens dalībnieks drīkst  problematizēt jebkuru apgalvojumu;
  3. ticamība – katrs runātājs apgalvo tikai to, kam viņš pats tic;
  4. brīvprātība – sarunas  struktūra un  izteikumi nedrīkst ietvert nekādus slēptus vai atklātus spaidus. Katrs runātājs drīkst izpaust savu nostāju, savas vēlēšanās un prasības.  

Šie dialoga nosacījumi pieprasa, lai pieaugušais spētu nostāties vienlīdzīgās pozīcijās ar bērnu, viņiem ir jābūt vienlīdzīgās pozīcijās. Jā, pieaugušajam  ir plašāks zināšanu un kontekstu lauks, viņam jāmāk ar to dalīties un izskaidrot, neatsakoties no pamatnoteikumiem.

4. Bērni un jaunieši lieto un lietos ekrāmedijus. Liela uzmanība tiek pievērsta medijpratības apgūšanai, par ko minēju sākumā veikto pētījumu kontekstā. Savā uzrunā vairāk gribu pakavēties pie plašāka – mediju izglītības jēdziena. Viena lieta – mācēt pareizi lietot internetu,  apieties ar  medijiem, lai tie nenodarītu kaitējumu, mācēt iegūt un apstrādāt informāciju, otra lieta – izmantot tās iespējas, ko piedāvā mediji, it īpaši ekrānmediji, ievedot mūs mākslas pasaulē. Orientēšanās šajā pasaulē pieprasa plašas zināšanas un īpašu izjūtu. Ekrāns mūs reizē vieno ar realitāti un reizē no tās pasargā.  Pieaugušie – skolotāji un vecāki ar savu padomu un attieksmi var palīdzēt vērtēt redzēto ētiskās un estētiskās kategorijās – nošķirt skaisto no neglītā, labo no ļaunā, cēlo no nelietības. Bet dažreiz ir vērtīgi paskatīties uz lietām ar  bērna acīm.

Veronika Dzalbe

ĒTL skolēnu aptaujas rezultātu apkopojums, secinājumi

 Š.g.pavasarī (no 28.marta līdz 12.maijam) aicinājām vecāko klašu skolēnus piedalīties aptaujā par audiovizuālo mediju piedāvājumu Latvijā un attieksmi pret to, lai rosinātu pārdomas un sekmētu jauniešos kritisku attieksmi pret virspusīgiem ekrānpiedāvājumiem, tādā veidā atbrīvojot vietu radošumam reālajā dzīvē, stiprinot jauniešu patstāvību un suverēnu spriestspēju, kas balstīta klasiskās kultūras vērtībās.

Aptaujā piedalījās 429 respondenti.

Jaunieši atsaucās no visas Latvijas – aptaujā piedalījās 25 skolas: Zvejniekciema vidusskola, Jēkabpils 3. vidusskola, Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledža, Špoģu vidusskola, Liepājas valsts 1.ģimnāzija, Ogres 1. vidusskola, Skaistkalnes vidusskola, Bauskas valsts ģimnāzija, Rīgas 95. vidusskola, Trikātas pamatskola, Svētes pamatskola, Jēkabpils Agrobiznesa koledža, Rīgas Teikas vidusskola, Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskola, Daugavpils 16. vidusskola, Jelgavas valsts ģimnāzija, Rīgas 71. vidusskola, Rīgas Raiņa 8. vakarskola, Vaboles vidusskola, Olaines 1. vidusskola, Jelgavas 5. vidusskola, Rīgas 10. vidusskola, Rīgas Zolitūdes ģimnāzija, Rīgas 89. vidusskola, Ādažu vidusskola.

Paldies skolotājiem, kuri rosināja savus jauniešus padomāt par šiem jautājumiem un piedalīties apataujā!

Respondentu vecums pamatā ir 16, 17, 18 gadi.

Jautājumi tika veidoti tā, lai tie izraisītu pārdomas, kas iesniedzas dziļāk par īso “Jā ” vai “Nē.”

Par ekrānpiedāvājumiem dēvēts tiek tas viss, ko var redzēt uz lielāka vai mazāka ekrāna.

Atbildes uz jautājumiem:

Kad skatās? – Visas dienas garumā, bet par piemērotāko laiku tiek uzskatīti vakari.

Kur skatās? – Savos telefonos aptuveni 72%, datorā 62%, TV 26%, kino 14%. 6% norāda, ka neskatās vispār.

Ko skatās? – Priekšroka tiek dota sociālajiem tīkliem – gandrīz 82%, citu valstu piedāvājumiem (TV, kinofilmām) – 52%, datorspēlēm – 30%, ziņu portāliem (Apollo, Delfi …) – 25%, Latvijas televīzijas raidījumiem un latviešu filmām televīzijā vai kino –15%, bet 14% skatās, kas pagadās.

Cik ilgs laiks dienā tiek veltīts ekrānpiedāvājumiem? – No dažām minūtēm līdz pat 12 stundām, pārsvarā 3 līdz 4 stundas. Lai liktu padomāt, jauniešiem vajadzēja aprēķināt arī, cik laika tam patērē nedēļā un mēnesī. Un tad ir pašu izdarīts secinājums: “daudz”!

Vai sociālajos tīklos pavadītais laiks var bagātināt dzīvi?  – “Jā” – 43,6%; “Nē” – 15,2; 41,3% – “Grūti pateikt, nezinu”.

Kāda ir attieksme pret vardarbības attēlojumu uz ekrāna? – Pieņem kā “nepieciešamību” 17,7%;  negatīva, cenšas izvairīties 49,2%; atkarīgs no noskaņojuma un draugiem 33,1%.

Uz atvērtajiem jautājumiem atbildes sniedza 4.daļa respondentu. Ir redzams, ka jaunieši vēlas runāt par šiem jautājumiem, ka tie ir aktuāli. Un mūsu pienākums – palīdzēt orientēties audiovizuālo mediju piedāvājumā, izprast to savdabību un ietekmi!

Zane Zeile

Bērnu un jauniešu veselības stāvokli raksturojošie dati Latvijā

1. Bērnu un pusaudžu galvenie fiziskās veselības traucējumi, kas radušies ekrānmediju pārmērīgas lietošanas rezultātā – stājas, redzes un dzirdes traucējumi. Citi izplatīti fiziskās veselības traucējumi – elpošanas un gremošanas slimības (2010/2017/2018.gads).

2.Bērnu un pusaudžu psihiskās veselības traucējumu rādītāji. Galvenie psihiskās veselības traucējumi, kas radušies pārmērīgu ekrānmediju, tai skaitā datora lietošanas rezultātā – trauksme, nomākts garstāvoklis, interešu zudums.

3. Bērni un noziedzība. Galvenie izdarītie pārkāpumi – zagšanas un laupīšanas. Citas nevēlamas parādības – alkohola un toksisko vielu lietošana, ubagošana un klaiņošana.

4. Pirmsskolas vecuma bērni un viedierīču lietošana – to lietošanas izraisītie veselības traucējumi pirmsskolas vecuma bērnos – valodas attīstība, tās lietošana komunikācijā, uzmanības un koncentrēšanās spēju attīstība, īstermiņa atmiņa.

 5. Vardarbība skolās un ekrānmediji. Latvijā katrs otrais skolēns ir sastapies ar fizisku vai emocionālu vardarbību no skolasbiedru puses. Tā var būt tik pazemojoša un spēcīga, ka ir bijis gadījums, ka zēns atņem sev dzīvību. Galvenās sekas – nomāktība, noslēgšanās sevī, trauksme, sekmju traucējumi. Izplatīta parādība šobrīd skolās ir ņirgāšanās interneta vidē.

6. Secinājumi un ieteikumi (ārsta-psihiatra, psihologu) bērnu veselības traucējumu un vardarbības skolās mazināšanai, atbildīgai viedierīču, TV un datora lietošanai.

Raivis Zeltīts

Audiovizuālo mediju brutalizēšanas cēloņi un to novēršanas iespējas

  1. Audovizuālo mediju brutalizācijas novēršana ir viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem mūsdienu sabiedrībai. Pirmais uzdevums ir problēmas apzināšanās. Problēmas cēloņi ir daudz plašāki un dziļāki par konkrēto izpausmi. Šī problēma izriet no materiālisma un postmodernisma strāvojumiem sabiedrībā. Tā nav tik daudz vardarbība audiovizuālajos medijos, cik šīs vardarbības bezjēdzīgums, kas raksturo postmodernismu. Vardarbība kā laika kavēklis iezīmē kultūras primitivizāciju. Urbanizācija rada no kopienas izsakņotus un atomizētus indivīdus, kuros ir liels tukšums, jo netiek īstenotas sociālās vajadzības. Lai to novērstu uzmanību no šī skumjā fakta, cilvēkiem tiek dota “maize un izpriecas”. Globālisms nozīmē to, ka varas centri arvien vairāk attālinās no pilsoņa. Šie varas centri kaut kur Briselē, ANO vai starptautiskajās finanšu institūcijās atsevišķo cilvēku padara bezspēcīgu milzīgā un necilvēciskā mehānisma priekšā. Tas rada viņā iekšējo nemieru, kas tiek “risināts” ar atkarībām un izklaidēm.
  2. Cenzūra nav risinājums. Ir jāstrādā ar cēloņiem. Svarīgākie valsts politikas virzieni audiovizuālo mediju brutalizācijas novēršanai:

Pirmkārt, klasiskas humanitārās izglītības stiprināšanu ar mērķi cilvēkos jau no bērnības izkopt gaumi, attīstīt spēju izvērtēt patiesas kultūras vērtības un nošķirt tās no lētiem laika kavēkļiem.

Otrkārt, valstiskās audzināšanas stiprināšanu, popularizējot Latvijas kā nacionālas valsts vērtības, patriotismu un augstus ētikas standartus. Papildus šīs vērtības būtu jāstiprina ar valsts pasūtījumu medijos un kino nozarē.

Treškārt, valsts pārvaldē maksimāla balstīšanās uz subsidiaritātes principu. Lēmumu pieņemšanas centriem jāatrodas pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Ja cilvēki jutīsies piederīgi kopienai, novērtēti par savu sabiedrisko aktivitāti un tādā veidā arī jutīs savu ietekmi sabiedrībā, tad nebūs pamata tai izolācijai un trauksmei, kas rada pieprasījumu pēc lētām izklaidēm, tajā skaitā ar bezjēdzīgu vardarbību pārsātinātu mediju saturu.

Literatūra un avoti:

  1. Jurevičs, Pauls. Kultūras sejas. Daugava, 1960
  2. Tuvojamies ciklopu līmenim. Saruna ar Hariju Tumanu. Publicēts “Sestdienā” 26.02.2017.:  https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/intervijas/tuvojamies-ciklopu-limenim.-saruna-ar-hariju-tumanu-14166807

[