Konference “Virtuālās vardarbības vide mūsdienu kultūras telpā”

Rīgā,  2010. gada 29. aprīlī,  Latvijas Universitātes Lielajā aulā

Konferences organizatori:

Lidija Mauriņa, Dr. med, asoc. prof.
Eva Mārtuža, rakstniece
Agra Bērziņa, IZM VISC
Vēsma Grugule, Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas direktore
Eiženija Aldermane, Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja
Leonija Vuss-Mundeciema, kinorežisore (Vācija)
Ginters Haffelders, prof. (Vācija)
Maija Kūle, Dr. habil. phil., LU FSI direktore
Maruta Jurjāne, kinorežisore
Ilze Veitnere, psiholoģe

Konferenci atbalsta:

Rīgas Dome
Rīgas Domes Izglītības, informācijas metodiskais centrs
IZM VISC
Latvijas Universitāte
Latvijas Televīzija

Konferences mērķauditorija – valsts izglītības politikas veidotāji, izglītības iestāžu vadītāji, vietnieki, jaunatnes audzināšanas speciālisti.

Programma

10.00 – LU rektora Mārča Auziņa uzruna
Izglī tības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes uzruna
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāres Dagnijas Baltiņas uzruna

Pirmā daļa

VARDARBĪBAS NEGATĪVĀ IETEKME UZ PERSONĪBU

Vada:
LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore profesore Maija Kūle,
biedrības „Ētikas Tilts Latvijā” valdes priekšsēdētāja dr.med., asoc.prof. Lidija Mauriņa

10.15
NACIONĀLĀS KULTŪRAS SAKŅU APDRAUDĒJUMS AUDIOVIZUĀLĀS VARDARBĪBAS IETEKMĒ – Jānis Stradiņš, akadēmiķis

10.30
VIRTUĀLĀ VARDARBĪBA RĪGĀ: SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS –
Eiženija Aldermane, Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komisijas priekšsēdētāja

10.45
CILVĒKA GARĪGĀ ATTĪSTĪBA VIRTUĀLĀS VARDARBĪBAS LAUKĀ – Andris Buiķis,akadēmiķis

11.00
VERBĀLĀ  AGRESIJA  ELETRONISKAJOS PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻOS –
Ina Druviete, Dr.habil.phil.

11.15
AUDIOVIZUĀLO MEDIJU IETEKME UZ SMADZEŅU PLASTISKUMU –
Ginters Haffelders, prof., Vācija

11.45
SKOLĒNU UZVEDĪBAS UN VESELĪBAS RĀDĪTĀJU IZMAIŅAS EKRĀNMEDIJU IETEKMĒ – Lidija Mauriņa, Dr.med., Vēsma Grugule, Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolas direktore

12.00
DIALOGS UN VIRTUĀLĀS PSEIDODZĪVES PĀRVARĒJUMA CEĻI – Iveta Pirktiņa,LU, Mg.phil.

12.15
VARDARBĪBAS ESTETIZĀCIJA LITERATŪRĀ – Iveta Šimkus, Mg.phil.

12.25
EKRĀNMEDIJU SPECIFISKĀS IEDARBĪBAS SPĒKS UN VARDARBĪBA – Leonija Vuss–Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo mediju asociācija Vācijā.

12.40 – 13.00 Diskusija

13.00 – 14.00 Pusdienas pārtraukums

Otrā daļa

KĀ IZKĻŪT  NO  VIRTUĀLĀS  VARDARBĪBAS  INTENSĪVĀS  IETEKMES   

RISINĀJUMU MEKLĒJUMI DISKUSIJĀ

Diskusiju vada:
Leonija Vuss–Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo mediju asociācija Vācijā,          
Eva Mārtuža, rakstniece, Latvijas Rakstnieku savienība      

1. MEDIJU VIDE UN VIRTUĀLĀ VARDARBĪBA, MEDIJU SATURA PIEPRASĪJUMA UN PIEDĀVĀJUMA DUĀLISMS  SABIEDRĪBĀ – Edgars Kots, LTV ģenerāldirektors

EMOCIONĀLĀ VARDARBĪBA UN DROŠĪBA  INTERNETĀ – Iluta Vilnīte, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psiholoģe

VARDARBĪBAS ATTĒLOJUMS MĀCĪBU GRĀMATĀS IZM – Dace Ratniece, Izglītības politikas koordinācijas departamenta direktore

PROBLĒMU RISINĀJUMI SKOLĀS VIRTUĀLĀS VARDARBĪBAS IETEKMES MAZINĀŠANAI SKOLĒNU VIDŪ – Astra Aukšmukste, Valsts izglītības satura centrs

TEHNISKIE BLOĶĒŠANAS LĪDZEKĻI – Ilmārs Muuls, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs

ELEKTRONISKO PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻU LIKUMS UN „ ĒTL” IETEIKUMU IESTRĀDE TAJĀ – Eva Mārtuža, ĒTL, rakstniece

ES NOSTĀDNES VARDARBĪBAS JAUTĀJUMOS – Inese Vaidere, EP deputāte

15.30 – Konferences rezolūcijas uzmetuma nolasīšana un apspriešana

16.00 – Konferences rezolūcijas pieņemšana

 

KONFERENCES
VIRTUĀLĀS  VARDARBĪBAS  VIDE  MŪSDIENU  KULTŪRAS  TELPĀ
MATERIĀLI

Solidāri mācīt nedarīt ļaunu

Dr. habil. paed.,prof. Tatjanas Koķes, izglītības un zinātnes ministres, uzruna

Viena no jebkurā vecumā, it sevišķi bērnībā, vissvarīgākajām tikumiskajām mācībām ir nedarīt ļaunu; un vispazīstamākais atskaites punkts tam ir – nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev.

Zinātnieki ar pētījumiem ir pamatojuši un turpina pierādīt, ka agresīvas datorspēles un vardarbība no ekrāna veicina reālu vardarbību dzīvē. Nav attaisnojies savulaik pasaulē populārais pieņēmums, ka šī „skarbā” virtuālā izklaide kliedē cilvēka dabai raksturīgo agresivitāti.

Ir secināts, ka mūsdienu populārie vardarbības, ja tā var teikt, pārneses līdzekļi – absurdi nereālas naidpilnas spēles un filmas – dod izkropļotu priekšstatu par vardarbības, ļaunuma patieso negatīvo dabu. Proti, visbiežāk tiek producēta nesodīta un bezsāpju vardarbība jeb visatļautība darīt otram pāri un norma pieņemt otru par pārcilvēku, kurš pēc triecieniem, spērieniem un sitieniem spēs sveiks un vesels piecelties kājās, pretēji realitātei, kad šādi cietis cilvēks ar smagām traumām nonāk slimnīcā…

Kā zināms, kādu sabiedrību vēlamies redzēt, tādas ētiskās un sabiedriskās normas tajā ir radāmas, stiprināmas un valsts līmenī piedāvājamas iedzīvotājiem. Tāpēc bezatbildīgi izplatītajām vardarbības tehnoloģijām pretī liekamas tādas vērtības, kas veicina sapratni, mierīgu līdzāspastāvēšanu, toleranci. Taču sevišķi vēlos uzsvērt, ka līdzīga atbildība, kādu par pozitīvu audzināšanu ir uzņēmusies skola, ir solidāri jāuzņemas arī ģimenei, jo, kā mēdz teikt, kas kopā ar pienu iekļuvis, tas tikai kopā ar dvēseli izkļūs; tāpat ir arī ar plašsaziņas līdzekļiem, interneta portāliem un visiem, no kuru rīcības ir atkarīga vardarbības mazināšana un situācijas uzlabošana.

Izglītības sistēmā tiek stingri uzmanīts, lai mācību saturs un mācību līdzekļi sekmētu vispārcilvēcisko vērtību apguvi un šo vērtību stiprināšanu, lai neietvertu vardarbības propagandu. Jau no sākumskolas klasēm tiek pievērsta uzmanība kritiskas domāšanas, kritiska prāta attīstībai, lai bērni mācītos atšķirt labo un ļauno, lai veidotu sev sabiedriski atbildīgu attieksmju un vērtību sistēmu. Kritisko domāšanu var salīdzināt ar augļa lobīšanu: lai tiktu pie salda, sulīga mīkstuma – vajadzīgā un labā, vispirms jānoņem bieza miza – spriežot, vērtējot un pārbaudot. Iegūt spēju izveidot par visu savu attieksmi un izvērtēt procesus ir viena no izejām, kā plašo visdažādākās un pretrunīgākās informācijas plūsmu savienot ar tās pastāvēšanu demokrātiskā sabiedrībā. Vienlaikus vēlos atgādināt arī par tādu fenomenu kā mediju pedagoģija – rādītais un redzētais ietekmē sabiedrisko domu, atsevišķa indivīda apziņu. Tāpēc plašsaziņas līdzekļiem svarīgi apzināties savu izglītojošo funkciju, kā arī – sekas un atbildību negatīva parauga izplatīšanas gadījumā.

Nevardarbīgas sabiedrības veidošanas programmas īstenošanai jeb mācīšanai nedarīt ļaunu nepieciešama solidāra atbildība. Vēlu, lai biedrības „Ētikas tilts Latvijā” darbība un konference „Virtuālās vardarbības vide mūsu kultūras telpā” sekmē spēku apvienošanu vardarbības risku mazināšanai un labestības vairošanai.

Rīgā, 2010. gada aprīlī

Virtuālā vardarbība Rīgā. Situācijas raksturojums

Eiženija Aldermane, Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komisijas priekšsēdētāja

Virtuālā vardarbība kā agresijas veicinātājs

Tiešo saistību starp ekrāna vardarbību un strauju vardarbības kāpumu sabiedrībā pēdējo 30 gadu laikā visaugstākajā līmenī vairākkārt apstiprinājušas pasaules vadošās mediķu un psihiatru asociācijas. Nereti, skatoties filmas ar vardarbības ainām vai spēlējot virtuālās spēles, bērniem zūd robeža starp ļaunu un labu, realitāti un ekrāna tēliem, sāk dominēt agresija pret apkārtējiem.

Virtuālā vardarbība kā bizness

Virtuālā vardarbība ir lēnas iedarbības inde. Īpaša vieta šīs indes ražošanā ir filmu industrijai. Dažādu animācijas filmu un seriālu varoņi tiek attēloti uz krekliņiem, bērnu drēbēm, gardumiem, traukiem un citiem sadzīves priekšmetiem, kurus bērni pieprasa pirkt. Bērni nonāk transā, kas raksturīgs narkomāniem vai elku pielūdzējiem, tiek mainīta visa viņu dzīve, kropļojas dabiskā attieksme pret apkārtējo pasauli, zūd dzīves realitātes izjūta. Virtuālā vardarbība ir īpašs bizness arī televīzijai, jo ekrāna vardarbība, kas attēlota īpaši izmeklētās krāsās un zibeņojošā tēlu maiņas ātrumā, ir īpaši adiktīva, t.i., rada bērnos atkarību no televizora. Šīs “vielas” adiktivitātes pamatā ir vardarbība. Tāpat kā nikotīns, alkohols vai citas narkotiskās vielas, arī televīzijas narkomānijai ir graujoši blakusefekti. Tie ir bailes, psihiskas pārmaiņas un vardarbība. Ne mazāk bīstams ir datora autisms.

Nemācīsim mūsu bērnus nogalināt

Virtuālā vardarbība, pirmkārt, ietekmē bērnu apziņu. Tā kā bērns uztver informāciju ar tēlu starpniecību, uz kuru pamata veidojas viņa izpratne par realitāti, attiecīga satura rādīšana jau no mazotnes veido nepareizu priekšstatu par vardarbību kā līdzekli mērķu sasniegšanai, it īpaši, ja vardarbību attēlo jautrā un smieklīgā veidā. Tehnoloģiju attīstība ietekmē virtuālās vardarbības pieejamību (mediju klāsta palielināšanās, datorspēles, kurās var ne tikai vērot vardarbību, bet ir iespēja būt arī virtuāli iesaistītam, iespēja pašam veidot multimediju saturu un to izplatīt, u.c.)

Kā mazināt virtuālo vardarbību

Būtiska ir vecāku loma – vecākiem ir biežāk jāskatās filmas un raidījumi kopā ar bērniem, tās pārrunājot. Ģimenei un skolai jāmāca bērniem un jauniešiem analizēt mediju piedāvāto saturu, noteikt to māksliniecisko vērtību un saikni ar reālo dzīvi. Jāpilnveido mācību saturs un jāveido informatīvi materiāli (Norvēģijas eksperiments).

Nacionālās kultūras sakņu apdraudējums audiovizuālās vardarbības ietekmē

Jānis Stradiņš, akadēmiķis

Mans stāsts ir nevis par to, ko esmu spiests skatīties TV, klausīties radio, lasīt dienas laikrakstos un žurnālos, bet gan par noklusēto. Un šis noklusējums jau līdzinās latviešu tautas nacionālo sakņu apdraudējumam.

“… Katras tautas, katras valsts dārgākā manta ir cilvēks. Materiālās vērtības var zaudēt, tās ir atjaunojamas, bet, ja ir nepietiekoši paši dzīves cēlāji, tad tā bilance ir bēdīga,” tā Pauls Stradiņš 1945. gadā raksturo savu nostāju un galvenās vērtības, izsacīdams šos vārdus kara nogurdinātajai tautai. Bet, tā kā Paula Stradiņa galvenā interese un nodarbošanās bija medicīna, nevis politika, tad varas maiņa viņa darbību cilvēku labā nespēja mainīt.

Komponists Emīls Dārziņš reiz teica, ka Latvijas pilsonības lozungs ir «Nost ar garu!», 20.gs. sākumā kultūras darbinieki nebija pārtikušākā sabiedrības daļa. Šodien uzņēmējdarbība, politika un Saeimas skandāli — tie ir lielie pirmās šķiras ceļi, pa kuriem nemitīgi braukā masu mediji, bet tikko jūs nogriežaties mākslas un kultūras virzienā — tas jau būs sānu ceļš, savukārt zinātne vispār ir tāds meža ceļš, kur nebūt nav viegla izbraukšana. Padomju ideoloģijas diktātu Latvijā ir nomainījis naudas diktāts.

Latvijā pēdējie 18 gadi ir neizmantoto iespēju gadi, kad pie varas bijušas ļoti netalantīgas politiskās elites. Latvijai vajag savu Baraku Obamu tādā nozīmē, lai tas personificētu cerību, taču tāda šobrīd Latvijā nav. Vārdu “krīze” savulaik izgudroja Hipokrāts. Krīze ir iziešana no slimības stāvokļa uz labo vai uz ļauno pusi. Pagaidām virzāmies uz sliko pusi, un tur jābūt lielam ārstam, lai varētu ko saglābt.

Ja sabiedrība nespēs izvirzīt pozitīvus ideālus un personības, kā Amerika izvirzīja Baraku Obamu pēc visiem Buša treknajiem, bet riebīgajiem gadiem, tad mums draud nepatīkami nākotnes scenāriji, tāpēc mums iekšēji kaut kas jādara.

Latvija būtu jāiepazīst kā intelektuāli augsti attīstīta valsts. Piemēram, Rīga — nevis kā seksa lielpilsēta, bet kultūras un zinātnes centrs. Ja Latvija būtu pārtikusi un harmoniska, tad neveidotos sociālā plaisa. Rīgai un Latvijai jābūt dabiskam starpniekam vecajai Eiropai un Eirāzijai. Ja nenotiek plūsma, ne tikai naftas, bet arī kultūras ziņā, tad nonāksim strupceļā. Domāju, ka Latvija ir lielas nākotnes zeme. Par latviešiem izdzirdēs, ar noteikumu, ja viņi vispār būs. Mums ir jādomā par to, lai Latvija cilvēku ziņā turpinātu pastāvēt. Latvija ir pārāk nabadzīga, lai atļautos novecot kā Šveice. Latvijai jāpaliek jaunai!

Pirmās neatkarīgās valsts laikā preces, kas cēla Latvijas vārdu pasaulē, ražoja valsts finansēta rūpnīca VEF. Tā ražoja gan radioaparātus, gan fotoaparātu “Minox”. Un tas notika pirmskara Latvijā, kas galvenokārt bija pazīstama kā agrāra valsts, kura eksportē savu bekonu, sviestu, un citus pārtikas produktus, bet vienlaikus tā bija arī rūpnieciski inovatīva valsts par spīti tam, ka pirmās brīvvalsts laikā zinātne nebija pārāk populāra joma, vienīgā atšķirība bija tā, ka sabiedrībā pastāvēja lielākas izglītības alkas. Profesoru nebija tik daudz kā šodien, taču viņi tika daudz augstāk vērtēti. Piemēram, atalgojuma ziņā — universitātes profesoriem tas tuvojās ministru vai valsts prezidenta algai. Arī apbalvojumi bija citas kvalitātes — otrās vai trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņi, nevis kā šodien, kad dod tikai ceturto šķiru… Tā ir attieksme.

Savulaik padomju gados – ķīmijas rūpniecību Latvijā; faktiski tukšā vietā tika radīta ļoti spēcīga nozare – ķīmija. Toreiz tai bija valsts atbalsts, finansējums. Domāju, ka talantu ziņā Latvija varētu radīt “Nokia stāstu”, taču jautājums ir, vai mums būs uzņēmējs, kurš to spēs realizēt. Jājautā arī, vai šādi produkti parādīsies Latvijā vai arī kādā citā zemē. Visticamāk, Latvijas “Nokia” funkciju varētu pildīt jauni ārstniecības preparāti. Piemēram, bieži pieminētais mildronāts vai kāds no tā variantiem. Valsts politika zinātnes attīstībā ir diezgan pasīva. 2006.gadā tika pieņemts lēmums, ka katru gadu Latvijas zinātnei atvēlētajai valsts budžeta daļai jāpalielinās par 0,15% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kādu brīdi tā arī bija, bet patlaban vairs ne. Latvija gan hroniski ir atpalikusi zinātnes un augstākās izglītības finansēšanas ziņā kopš neatkarības atjaunošanas. Patlaban studentu skaits ir liels, taču apgūstamo zinātņu jomā vērojama disproporcija un vairāk tiek apgūtas dažādas sociālās zinības, savukārt dabaszinātnes, uz kuru rēķina ceram būvēt savu nākotni, ilgu laiku neattīstījās. Patlaban krīzes situācijā daudzas lietas netiek risinātas, arī Eiropas fondi netiek apgūti pienācīgā līmenī.

Visbiedējošākā mūsdienu tendence ir Latvijas sociālie kontrasti. Tas ir sāpīgi. Lai gan bomžu nemaz tik daudz nav, cilvēki joprojām kaut kā mēģina pielāgoties. Bet tas, ka nedzimst bērni un mazbērni… Latvijas demogrāfiskā piramīda ir kājām gaisā. Parasti jaundzimušo ir vairāk par nomirušajiem. Situācija ir izkropļota – latvieši turpina izmirt. Varbūt ne tik ātri kā 90. gadu vidū, bet kopējā bilance ir negatīva. Tādu tautu, kuras skaits 20. gadsimtā būtu kļuvis mazāks, pasaulē gandrīz nav. Nenormāli! Bet daba necieš tukšumu. Var runāt, ka aizbrauks krievi, taču no tā jau nekas nemainīsies. Mani uztrauc sarunas par Eiropas integrāciju ar musulmaniskām valstīm — uz kurieni tad turki nāks? Ļoti ticami, ka uz Latviju. Islāmizācijas briesmas ir reālas. Viesstrādnieki Latvijā ienesīs savas tradīcijas un uzspiedīs citu vērtību sistēmu. Iedomājieties, tagad Londonā demolē lielveikalus tāpēc, ka skatlogos parādīts Vinnijs Pūks ar sivēnu! Bet cūka aizskar musulmaņu reliģiskās jūtas. Aina ir traģikomiska.

Kad 19. gs. veidojās latviešu nacionālā buržuāzija, tās galvenā īpašība bija pielāgošanās taktika, tolerance, nevardarbīga pretošanās. Mēs šo pilsoniskās sabiedrības nostāju pazīstam gan no labās, gan ne visai pozitīvās puses. Latvija savu neatkarības ceļu iesāka ar labām pozīcijām gan zinātnē, gan arī augstākajā izglītībā, gan nacionālās pašapziņas un valstiskuma izkopšanā. Manuprāt šodien nevardarbīga pretošanās un pielāgošanās ir gājusi pārāk tālu. Protams, arī nacionālajā agresijā, kas noved pie upura tēla kultivēšanas, nav izeja. Masu medijiem, plašsaziņas līdzekļiem šodien jāatceras, ka pasaulei, Eiropai svarīga ir gudra, pozitīva, nākotnē vērsta Latvijā, kurā ir skaidri definēti valstiskuma kritēriji, augsti izglītoti pilsoņi.

 

CILVĒKA  GARĪGĀ  ATTĪSTĪBA  VIRTUĀLĀS  VARDARBĪBAS  LAUKĀ

 Andris Buiķis, akadēmiķis

 Cilvēka priekšstatos apkārtējai realitātei, Visumam ir divas krasi atšķirīgas struktūras. Universs ir milzīga mehānistiska sistēma. Šajā pieejā dzīvība un tās rašanās ir diezgan pretrunīga. Būtībā klasiskā zinātne pamatā atbalsta šo viedokli, saņemot par to pamatotu kritiku kā vulgāra materiālisma aizstāve. Otrais skats uz Visumu ietver sevī priekšstatu par to kā milzīgu dzīvu organismu. Mehāniskā skata uz pasauli ietvaros tik un tā parādās evolūcija pēc Lielā Sprādziena. Atuveni 70% Visuma pārstāv zinātnei līdz šim nezināma ,,tumšā enerģija”. Otrās pieejas ietvaros Visumā eksistē vēl neatklāts spēka lauks, kuru nosauc visai dažādi – par psi lauku, torsionu lauku, Dievišķā matrice utt. Apkārtējā realitāte, viss pastāvošais ir daudz plašāks, dziļāks un smalkāks par mehānisko vielisko Visuma daļu.

Šiem jaunajiem priekšstatiem būtu nozīmīgi jāietekmē mūsu apziņa un attieksme pret apkārtējo vidi. Šis grūtais laiks ir bijis nozīmīgs gan Latvijai, gan pasaulei – ne tikai patērētāju sabiedrībai ar naudu un bagātību ir nozīme. Skatoties no sinerģētikas viedokļa, kad sistēma ir tālu no līdzsvara stāvokļa, tad sistēma pašorganizējas, t.i. aiziet pa kādu no vairākiem iespējamiem attīstības ceļiem, pie kam kāds no tiem var būt visai atšķirīgs no tā, pa kuru sabiedrība ir gājusi līdz šim. Tādos brīžos lielu lomu spēlē atsevišķas personības ar savu pasaules izpratni.

Jaunatnes ievērojamai daļai reālo pasauli ar datoru un mediju palīdzību aizvieto virtuālā pasaule ar milzīgo informācijas daudzumu. Iluzorā pasaule ar patiesību, meliem, rupjību, vardarbību un slimīgām novirzēm. Mūsu dzīves stils ir mainījies, vairumam nav vairs iespējas vasaras laiku pavadīt laukos pie radiem un labiem paziņām, būt tuvāk dabiskai videi un fiziskam darbam.

No jauniešiem daudzi baidās būt atšķirīgi no citiem un kļūst vienveidīgi, bez savas īpatnības, bez oriģinālā. Vienveidīgi negatīvā nozīmē daudz palīdz arī daudzās zema līmeņa kinofilmas un televīzija ar nebeidzamajiem tizlajiem šoviem. Daudz ļauna nodara zemā politiskā kultūra, tur ir visai maz no tā, ko saprot ar garīgo kultūru. Svarīgi būtu panākt, lai jaunatne lasītu literatūru, kas ir nopietns darbs, kas veido cilvēku par personību ar savu skatu uz pasauli. Daudzveidīgs skats uz pasauli ir ārkārtīgi svarīgs tādai mazai valstij kā Latvijai. Latvijā iespējama tāda pati kļūda, kas bija visai nozīmīga PSRS sabrukšanai – sākumā sakārtosim valsts ekonomiku, pēc tam domāsim arī par sabiedrības, tai skaitā jaunatnes, garīgo izaugsmi. Vai mūsu sabiedrībā ir nopietni diskutēts par mūsu Latvijas attīstības ceļu modernajā pasaulē?

Tagad pasaulē valda pēckrīze, krīze ir skārusi ne tikai jaunās valstis, bet arī varenākās lielvalstis. Viens iemesls, kādēļ tā radusies ir pārspīlēta materiālā alkatība. Pasaulē viena desmitdaļa cilvēku patērē aptuveni trīs ceturtdaļas pasaules resursu. Tas attiecas arī uz Latviju. Valdošo negausība, plašu sabiedrības slāņu vēlme ātri, bez lielām grūtībām kļūt bagātiem, tas arī ir viens no būtiskākajiem cēloņiem. Taču materiālā bagātība nenodrošina laimi, ne sirdsmieru, ne izpratni par to, kādēļ mēs esam šeit un kas būs pēc tam.

Diemžēl šeit daļai sabiedrības ir izveidojies skats uz dzīvi, kurš divdesmit gados ir lielā mērā sagrāvis tās Latvijas gadu simtos vai tūkstošos krāto cieņu vienam pret otru, pret pasauli, dabu un darbu. Nav cerību, ka kāds no ārpuses mums palīdzēs sakārtot to pamatu, uz kura var veidoties normāla sabiedrība ar uzskatu dažādību, kas bez naida pieļauj atšķirīgu skatu uz pasauli un sabiedrību. Kā teica Imants Ziedonis – pret savu tautas dziesmu var būt tikai savējie.

Izaicinājumu pasaulei ir ļoti daudz un tur ir liela nozīme domāšanas un uztveres atvērtībai. Jo beigu beigās tas ir Latvijas tautas izdzīvošanas jautājums, patiesībā arī pat cilvēces eksistences jautājums.

VERBĀLĀ  AGRESIJA  ELEKTRONISKAJOS  PLAŠSAZIŅAS  LĪDZEKĻOS

Ina Druviete, Latvijas Universitātes profesore

 Beidzamajos gados gan kognitīvās lingvistikas, gan sociolingvistikas speciālisti pastiprināti pievērsušies verbālās agresijas izpētei, padziļinot jau komunikatīvās kompetences teorijas ietvaros aizsākto ekspresīvo valodas elementu producēšanas un uztveres analīzi (Joseph 2006, Pinker 2008, Spolsky 2009 u.c.). Runātājs, izvēloties noteiktas leksēmas un prosodiskos elementus (galvenokārt runas skaļumu, tembru un intonāciju), vai nu pielāgojas sabiedrības kopīgajiem komunikatīvās stratēģijas pamatlikumiem, vai arī tos apzināti vai neapzināti pārkāpj. Citi runas situācijas dalībnieki savukārt spēj atšifrēt sociālo nozīmi, ko ietver alternatīvais komunikācijas veids, un uztver to kā savas pašcieņas vai tiesību aizskārumu. Verbālā agresija gan kā fiziskās agresijas substitūts, gan kā autonoma indivīdu vai grupu mijiedarbības forma prosodisko elementu līmenī ir attīstījusies evolūcijas gaitā un līdz ar verbālās valodas rašanos atspoguļojusies arī leksēmu līmenī. Tā ir universāla, vispārcilvēciska parādība, kuras izpausme konkrētās valodās un kultūrās atkarīga no dažādu ekstralingvālu faktoru kopuma. Tikpat universāli ir arī dažādu tipu sabiedrību centieni kontrolēt indivīdu uzvedību, arī verbālo uzvedību (tabu, etiķete, pedagoģiskais pūrisms, cenzūra u. tml.), noteiktu komunikācijas veidu pasludinot par sodāmu vai vismaz sociāli nepieņemamu.. Sociālā kontrole papildu nozīmi ieguvusi līdz ar iespiestu tekstu parādīšanos, bet it īpaši aktivizējusies līdz ar audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu rašanos.

Universāla verbālās agresijas tipoloģija pagaidām nav izstrādāta, tomēr ir iespējams izdalīt noteiktus tās izpausmju tipus: 1) odiozas semantikas leksikas lietošana (t.s. tabu vārdi, leksiskie vulgārismi, necenzētie vārdi, “rupjības” u. tml.), 2) konkrētas personas vai situācijas raksturošanai izmantotas uzrunas formas, kas aptver pirmās grupas vārdus vai arī t.s. stilistiskos vulgārismus (“cūka!“), 3) noteiktas cilmes un semantikas interjekcijas kā situācijas raksturotājus vai parazītvārdus (arī to fonētiskos eifēmismus (“bļin!“). Negatīvas semantikas leksēmas bez tabuēta konotāta, kā slepkava,nogalināt, izvarot netiek uzskatītas par verbālas agresijas elementu, tāpat kā arī citas leksēmas (žurkas, utis, tārpi),kas izraisa negatīvas emocijas.

Īpaši būtu jāanalizē t.s. suprasegmentālā verbālā agresija, kas izpaužas nevis leksikā, bet izteikuma formā (paaugstināts balss skaļums, neiecietīga intonācija u. tml. – kopā ar attiecīgu neverbālu uzvedību), kas bieži rada vēl smagāku psiholoģisku efektu nekā leksika.

Padziļināti pētījumi semantikas teorijā ir pierādījuši, ka visās valodās ir emocionāli uzlādēti vārdi, kas sabiedriskajā domā saistās ar aizliegumu tos lietot publiski. Lingvistiskie tabu pastāvējuši, jau sākot no pirmajiem mutvārdu folkloras tekstiem, bet īpaši nostiprinājušies, attīstoties rakstībai. Vairumā kultūru tabuētās jomas arī ir identiskas – sekss, atsevišķas ķermeņa daļas vai fizioloģiskās funkcijas un to rezultātā radītie produkti. Attiecīgo leksēmu ietekme ir tieši emocijās, ko tie izraisa, un šis emocijas ir tieši saistītas ar vispārzināmo šo leksēmu lietošanas aizliegumu. Leksēmu sociālā uztvere ir vēsturiski mainīga. Arī latviešu valodas vēsturē tam ir ne mazums piemēru; pašlaik tabuētie vārdi pupi, mīzali,mauka kādreiz bija vienīgie un neitrālie reāliju apzīmējumi. Pieaugot šo vārdu lietošanas biežumam, var notikt atgriezeniska parādība – t.s. semantiskā piesātinātība, līdz ar to mazinot motivāciju šo vārdu lietošanai šoka terapijas funkcijā. Ja vārds tiek pārāk daudz un bieži lietots, sabiedrības uztvere notrulinās un tai vairs nav lingvistiskā instrumenta, kas kādreiz noder ārkārtas situācijās. Savulaik pastāvējusi arī teorija, ka tabu noņemšana leksikas vienībām mainīs arī cilvēku negatīvo attieksmi, piemēram, pret seksualitāti kā tādu.

Kognitīvās lingvistikas speciālisti ir mēģinājuši pamatot universālo tieksmi uz verbālo agresiju. Konstatēts, ka spēja lamāties vairumā gadījumu saglabājas pat smagu smadzeņu bojājumu un afāzijas gadījumā. Stīvens Pinkers savā grāmatā ar zīmīgu apakšvirsrakstu “Valoda ir logs uz cilvēka dabu” (S.Pinker. Stuff of Thought. Language as a Window into Human Nature. Penguin Books, 2008) izvirza hipotēzi, ka leksēmas denotāts un konotāts koncentrējas dažādās smadzeņu daļās – denotāts neokorteksā, īpaši kreisajā smadzeņu puslodē, bet to konotāti atrodas starp neokorteksu un limbisko sistēmu, īpaši labajā puslodē. Skenējot smadzenes, parādās lielāka metaboliskā aktivitāte mandeļveida kodolos, ja redz niknu seju vai dzird tabu vārdu. Arī uz pirksta novietotie elektrodi uzrāda pārmaiņas reakcijā. Šāda instinktīva reakcija izriet no valodas sistēmas pamata – vārda nozīmes izpratne ir automātiska.Tas attiecas gan uz audiālu, gan vizuālu tabu vārda uztveri (S.Pinkera piemērs –FCUK ‘French Connection UK’). Tāpēc daži cilvēki instinktīvi pat izvairās lietot vārdus, kas ir fonētiski līdzīgi un varētu tikt uztverti kā tabu vārdi.

No lingvistiskā viedokļa secinājums ir viens: tabu vārdi un lamāšanās demonstrē valodas ekspresīvo spēku vairāk nekā jebkura cita valodas forma. “Lai gan lamāšanās padara kopā būšanu ar jums nepatīkamu dažiem cilvēkiem, mūsdienās, šķiet, vairumam cilvēku tā pat sagādā prieku. Citādi cilvēki nemaksātu, lai redzētu labākos komiķus, kas regulāri lieto pašus aizliegtākos tabu vārdus, vai arī sagaida šo vārdu lietojumu filmās kinoteātrī vai Lielbritānijā TV raidījumos, kurus tie skatās pēc deviņiem vakarā. Viņi tad arī neizvēlētos tādus draugus, kas lieto tādu pašu valodu, un vēl neatbalstītu ar smiekliem viņu rupjos jokus, un kopā ar viņiem nepārkāptu lingvistiskos tabu. Lamāšanās proporcionāli vienām apdraudētām attiecībām nostiprina divdesmit citas” (Dž. Džozefs. Valoda un politika. R.: 2008, 127.-128. lpp.).

Bet vai, Dž.Džozefa vārdiem runājot, televīzijas skatītājiem ir “tiesības nedzirdēt ļaunu”? Audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, it īpaši televīzijā, plašai auditorijai pieejamais dokumentālais dzīves atspoguļojums vai tās imitācija mākslas darbos rada plašas diskusijas par pārraižu satura un formas ietekmi uz sabiedrības, īpaši bērnu un jauniešu, vērtību sistēmu. Līdztekus diskusijām par virtuālās vardarbības, pornogrāfijas u. tml. ietekmi tiek vērtēta arī ekrānā dzirdamā valoda. Tieši tāpat kā attiecībā uz fizisko agresiju pamatjautājums ir viens: ciktāl dzīves patiesībai jākļūst par mākslas patiesību. Lai kā sabiedrības vairums to vēlētos, mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Reālā dzīve ir piesātināta ar vardarbību un fizisku un verbālu agresiju. Turklāt jārēķinās ar faktu, ka tabuētie vārdi vairumā gadījumu skatītājos neizraisa šoku vai nepatiku, bet smieklus un uzjautrinājumu, kas nereti ir arī to lietotāju mērķis.

Vārda brīvība ir garantēta starptautiskos pamattiesību dokumentos, kā Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un arī Latvijas Republikas Satversmē (100. pants!). Tomēr vārda brīvība nenozīmē pilnīgu visatļautību ne dzīvē, ne plašsaziņas līdzekļos, un joprojām risinās diskusijas, vai šis jēdziens attiecināms ne tikai uz saturu, bet arī uz formu. Lai sabiedrība gūtu iespēju novērst vai mazināt verbālās agresijas demonstrēšanu audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, parasti tiek izmantoti valstiskas iedarbības instrumenti. Vairumā valstu ir noteikti zināmi ierobežojumi vārda brīvībai.

Piemēram, ASV Augstākā tiesa atzīst četrus gadījumus, kad tomēr vārda brīvība ierobežojama – krāpšana, apmelojumi, naida runa, kā arī rupjības. Medijos aizliegumi ir vēl stingrāki un skar galvenokārt seksuāla un skatoloģiska rakstura izteicienus. Plašu ievērību izpelnījies slavenais 1973. gada kāzuss, kad Federālā komunikāciju komisija sodīja raidorganizāciju par Dž. Karlina (Carlin) monologa “Septiņi vārdi, ko nekad nedrīkst teikt televīzijā” pārraidīšanu. Kopš tā laika raidorganizāciju politika pasaulē īpaši nav mainījusies attiecībā uz tabu vārdu lietošanu ētera personību runā, tomēr spēlfilmās vērojama gandrīz pilnīga tabu noārdīšana – “tie netiek lietoti neķītriem mērķiem, bet emociju izrādīšanai” (Spolsky B. Language Management. CUP, 2009), ko mēģina neitralizēt ar filmu pieejamības ierobežošanu.

Arī Latvija saskaras ar visām verbālās agresijas izpausmēm audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, un arī mūsu valstī ir aktuāls jautājums par nepieciešamību un iespējām ierobežot tās izplatību gan sabiedriskās domas veidošanas, gan likumdošanas ceļā. Spēkā esošā “Radio un televīzijas likuma” (1995) 18. pantā “Programmu veidošanas īpašie noteikumi” norādīts:

” (4) Raidorganizācijas nedrīkst izplatīt tāda satura programmas un raidījumus, kas var kaitēt bērnu un pusaudžu normālai fiziskajai, garīgajai un tikumiskajai attīstībai, izņemot gadījumus, kad šādiem raidījumiem izraudzīts īpašs raidlaiks (no pulksten 22.00 līdz 7.00) vai lietoti tehniskie bloķēšanas līdzekļi (raidījumu kodēšana). Šādām programmām un raidījumiem jābūt speciāli atzīmētiem, gan tos izplatot, gan publicējot raidījumu secības izklāstu (raidījumu programmā).
(5) Laikā no pulksten 7.00 līdz 22.00 nedrīkst izplatīt raidījumus, kuros ir fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība (vizuālā vai tekstuālā veidā), asiņainas vai šausmu ainas, kā arī ainas, kas saistītas ar narkotiku lietošanu. Tekstā nedrīkst būt rupjības un nepieklājīgi izteicieni, tas nedrīkst attiekties uz seksuālām darbībām. Šis noteikums neattiecas uz kabeļtelevīziju, ja tiek lietoti tehniskie bloķēšanas līdzekļi”.

2010. gadā Saeimai jāpieņem jauns “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums”, kas aptver ne tikai tehnoloģiskos un komerciālos, bet arī saturiskos aspektus. 2. lasījumam sagatavotajā redakcijā likumprojekta 22. pants “Programmas veidošanas vispārējie noteikumi” nosaka:

“(5) Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi izstrādā savu publiski pieejamu rīcības kodeksu, kurā norāda savas darbības pamatprincipus, akceptētos ētiskas darbības nosacījumus, noteikumus par nepieņemamiem audio un audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem, tai skaitā tādiem, kuru mērķauditorija ir nepilngadīgie un kuri var negatīvi ietekmēt nepilngadīgo psiholoģisko vai fizisko attīstību, kā arī citus nosacījumus, kurus elektroniskie plašsaziņas līdzekļi uzskata par nepieciešamiem norādīt.

(8) Laikā no pulksten 7.00 līdz 22.00 aizliegts izplatīt audio un audiovizuālus darbus, kuros tiek atainota fiziska vai psiholoģiska vardarbība, rādītas asiņainas vai šausmu ainas, ar narkotiku lietošanu un seksuālām darbībām saistītas ainas vai kuros lietoti rupji vai nepieklājīgi izteicieni.

(9) Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi neizplata tāda satura audio un audiovizuālus darbus, kuri var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai un tikumiskajai attīstībai, izņemot gadījumus, kad tiem ir izraudzīts šā panta astotajā daļā minētais raidlaiks vai elektroniskie plašsaziņas līdzekļi izmanto ierobežotas piekļuves kontroli. Ja ierobežotas piekļuves kontrole netiek izmantota, pirms šādiem audiovizuāliem darbiem jānodrošina akustisks brīdinājuma signāls un tiem jābūt speciāli atzīmētiem ar vizuālu simbolu”.

Līdzīgi formulējumi sastopami vairumā pasaules valstu televīzijas likumos, un kopīga arī ir un būs problēma, kā nodrošināt likuma izpildi. Praksē būs grūti izvērtēt negatīvas ekspresijas elementu izmantojuma mērķtiecību, un katrā konkrētā gadījumā var izvērsties plašas diskusijas puritānisma vai vārda brīvības kontekstā. No sociolingvistikas viedokļa vissvarīgākais šķistu veidot sabiedrības izpratni par valodu – nav valodas vienības, kas pilnībā būtu pasludināma ārpus likuma, bet stingri jāšķir, kur un kā tās lietojamas. Dž. Džozefs pieņem, ka “sākas jaunas lingvistiskas ētikas attīstības process, kad katram indivīdam ir neapšaubāmas tiesības uz aizsargātību pret agresīviem apvainojumiem no citu puses. ne tikai fiziskiem, bet arī verbāliem. Šo tiesību kontekstā valstij ir pienākums iesaistīties notiekošajā valodas attīstības procesā, novēršot gadījumus, kad bērni tiek pakļauti rasistiskai valodai, vai, plašākā nozīmē, valodai, kas aizskar kādas raksturīgas atšķirības starp cilvēkiem, vai vēl plašākā – saistībā ar visu, ko sociālpolitiskā vienprātībā uzskata par kaitīgu.” (Op. cit. 141.lpp.). Latvijā šāda “sociālpolitiska vienprātība” par verbālās agresijas ierobežošanu vēl nav sasniegta, bet jāspēj uz to tiekties.

Audiovizuālo mediju ietekme uz smadzeņu plastiskumu

 prof. Ginters Haffelders, Vācija, referāta kopsavilkuma tulkojums

Smadzenes mūža garumā saglabā plastiskumu. Tās ir kā atvērta sistēma, kas sevi brīvi programmē. Šāda sistēma aktīvi reaģē uz mainīgo vidi un, piemērodamās attiecīgajiem dzīves apstākļiem, saskaņā ar patēriņa noteikumiem spēj no jauna reorganizēties.

Šīs smadzeņu īpašās spējas, kas nodrošina cilvēka izdzīvošanas prasmi vienmēr mainīgajā pasaulē, saskarsmē ar virtuālās realitātes negatīvajām ietekmēm darbojas kā bumerangs sevis paša patības attīstībā, savas brīvās gribas pašatbildības un pašvadības spēju tapšanā. Pamatojoties uz šādu patēriņa rosinātu smadzeņu maiņspēju, virtuālā realitāte veido tajā jaunu kroku tīklojumu. Un virtuālajā pasaulē apgūtie rīcības paraugi tādejādi kļūst aktīvi cilvēka uzvedības resursi. Ja šis tīklojums ir īpaši intensīvi izteikts, tad audzinātājiem, vecākiem, skolotājiem un citām ārējās ietekmes institūcijām ir maz izredžu iekļūt šajā pasaulē un to pārveidot.

Ir noteiktas fāzes personības brieduma tapšanas attīstībā, kad smadzenēs ir iespēja veidoties tām sakaru tīklojumu norisēm, kuras veicina cilvēka garīgo tālākattīstību. Tā, attiecību un piesaistes sekmēta, maza bērna vecumā attīstās limbiskā sistēma un izdiferencējas jūtas. Ģimenes drošībā augošs bērns ieinteresēti un ziņkāri var savu apkārtni atklāt un pētīt. Viņš ar prieku iesaistās visos jaunatklāsmes procesos un atbild uz katru aicinājumu uzzināt kaut ko jaunu. Taču šajā pat laikā ir saredzamas tās pārmijas, kas varētu novest bērnu citā situācijā un traucēt normālo attīstību. Ja bērns nejūt piesaistes drošību, ģimene to viņam nedod, tad līdz ar to top veicināta bērna nošķiršanās un depresija. Ziņkāri iet pretī jauniem atklājumiem un brīvi apgūt pasauli bērns tādā gadījumā vairs nespēj. Šādā pamatrezignācijā būdams, viņš tomēr meklē piesaistes drošību. Šodien šo robu pilda virtuālais piedāvājums. Iedomātā pasargātība virtuālajā kopībā it kā piepilda bērna vajadzību pēc stabilas piesaistes.

Pubertātes posmā izdiferencējas smadzeņu deniņu daivu tīklojums. Jaunietis es-identitātes attīstības fāzē meklē savu libido un pašvērtību, kā arī orientācijas sistēmas, kas viņam palīdzētu atpazīt un nostiprināt paša gribu. Ja skolā piedzīvoti pazemojumi un apkaunojumi nesekmības dēļ un ir bijis negatīvs mediju patēriņš, tad tie konstruē viņā citas kvalitātes orientācijas sistēmas, kas viņa pieredzi paplašina tikpat intensīvi un kļūst par viņa dzīves konceptuālo veidošanas pamatu. Smadzenes kā sociāls pieredzes orgāns pieņem šīs koncepcijas par pamatu visiem nākamajiem lēmumiem, jo auditīvā un vizuālā informācijas transformācija jau ir apgūta iemaņa un tā veido jaunieša pieredzi.

Pieres daivas veidojas līdz 23. dzīvības gadam, un līdz tam tās ir arī īpaši jūtīgas uz mācību procesiem. Šajā laikā veidojas cilvēka vērtību sistēma un savu brīvo gribu viņš attīsta, iziedams no savas es-identitātes. Savu rīcību pats apzināti kontrolējot, cilvēks var rīkoties brīvi un nesaistīti. Turpretī indoktrinācija un atkarība no mediju ietekmes veido viņā motorisku patību, kas pakļauta citiem noteikumiem un vadīšanas veidiem.

Cilvēka attīstības dažādās fāzēs vardarbīgo mediju patēriņš īpaši dziļi iejaucas un pašos pamatos pārveido jaunatnes personības struktūras un potenciālu. Tāpēc apzinīgai sabiedrībai jāmeklē risinājums un jādod bērniem un jauniešiem pozitīva iespēja attīstīt garīgo potenciālu līdz personīgā es – apzinātai un atbildīgai izkopšanai.

Jāpievērš īpaša uzmanība vēl vienam aspektam. Daudzi bērni un jaunieši šajā attīstības fāzē nonāk medikamentu ietekmē. Pamatojoties uz arvien lielākām skolu un skolotāju sūdzībām, ļoti vieglprātīgi tiek ieteikti psihofarmakoloģiskie līdzekļi kā koncentrēšanās un mācībspējas uzlabojoši medikamenti, taču jau niecīgas šo medikamentu devas var sekmēt smadzeņu nelīdzsvarotu darbību un emocionālo pašsajūtu novest līdz depresijai un agresijai. ASV pēta tās kopsakarības, kuru rezultātā arvien biežāk notiek neprognozējamas vardarbības izpausmes skolās. Statistika apliecina satraucoši augstas šīs rīcības kopsakarības ar noteiktiem medikamentiem.

Mūža garumā smadzenes saglabā plastiskumu un spēju mainīties. Taču intensīva mediju patēriņa rezultātā bērnu un jauniešu smadzenes kļūst elastīgas – tās nav vairs plastiskas.

Bez jau minētajām ietekmēm un uzvedības formām tas atstāj arī iespaidu uz mācīšanos – gan uz vēlmi mācīties, gan spējām to darīt. (Tulk. piez.: Elastīgās smadzenes arvien atgriežas pie jau zināmiem paraugiem. Plastiskās smadzenes veicina dzīvei nepieciešamo jaunradi). Elastīgās smadzenes nespēj ilgstoši koncentrēties un saglabāt atmiņā mācību saturu. Jaunie iespaidi, apgūtā informācija un mācību saturs īsā laika sprīdī izzūd.

Blakus šiem apgrūtinājumiem mācībās, kas it īpaši izpaužas skolā, jāmin vēl viens ļoti nozīmīgs faktors – mācīšanās no negatīvo jūtu paraugiem. Lai to saprastu, šīm sakarībām būtu īpaši jāpievēršas. Plastiskos reorganizācijas procesus noteic neiroģenēze – tātad jaunu nervu šūnu veidošanās – un sinaptoģenēze – šo šūnu tīklojums un savienojumi. Smadzenes pastāvīgi veido jaunas šūnas smadzeņu laterālā ventrikula apakšējā raga izliekumā un ožas orgānos. Jaunradītās šūnas atbilstoši ārējām ietekmēm, dotajiem uzdevumiem un vides prasībām no jauna sasaistās un tādejādi kļūst par spējām, kompetencēm un rīcības paraugiem. Ja šīs ietekmes rada vardarbību nesoši mediji ar agresīvām darbībām un šausmu scenārijiem, tad smadzenes reaģē uz to ar bailēm, briesmu izjūtām un agresivitātēm un tās iemācās šos paraugus. Jo biežāk smadzenes tiek konfrontētas ar šādām ārējās pasaules ietekmēm, jo stiprāki un blīvāki izveidosies šie pamatparaugi. Šādi pārvērsta smadzeņu pamatritmika nu nosaka cilvēka jūtas un viņa pieredzi, kas kļūst par iemācītiem paraugiem un turpmāk tad arī pārvalda smadzenes un viņu ķīmiju. Smadzenes nu vairs nespēj citādi reaģēt, jo tās pārvalda šādi uzvedības paraugi, kas kā jūtu mezgli arī ikdienas situācijās tiek atsaukti. Šādi izveidotos modeļus, kas saskaņojušies ar jūtām, var izmērīt ar īpašu elektroencefalogrammu – spektranalītisku mērīšanas metodi Štutgartes Komunikācijas un smadzeņu pētniecības institūtā. Ar standartizētas mērīšanas metodes palīdzību tur iespējams interpretēt gan izveidotos pamatparaugus, gan arī aktuālo emocionālo problemātiku.

Līdzīgi iespējams izmērīt audiovizuālo mediju iedarbību un reakcijas veidus uz smadzenēm mediju patēriņa laikā. Institūta pētniecības rezultāti pierāda akūtu nepieciešamību nekavējoties pievērsties mūsdienu mediju piedāvājuma radītajām problēmām un apzināties to nopietnību, lai ar atbilstošu rīcību un aktivitātēm nodrošinātu bērniem iespēju dzīvot emocionāli netraumējošos apstākļos, piedāvājot augošās paaudzes garīgajām vajadzībām kvalitatīvu audiovizuālo programmu.

 * Dr. Ginters Haffelders ir diplomēts fiziķis un diplomēts psihologs. Pēc daudzgadīga vadītāja darba industrijā, pētniecībā un attīstībā viņš ir strādājis kā menedžeru treneris datoru attīstības uzņēmumā un mācījis supervīziju tehniskā augstskolā. Līdz ar darbu savā psihologa praksē viņš ir nodibinājis Komunikācijas un smadzeņu pētniecības institūtu Štutgartē un ir līdz šim šī institūta direktors. Galvenais uzsvars institūta darbā tiek likts uz EEG – spektrāl-analītiskiem smadzeņu aktivitāšu mērījumiem un ar to rezultātiem saskaņotu terapijas programmu attīstīšanu.

 

Skolēnu uzvedības un veselības izmaiņas ekrānmediju ietekmē

 Lidija Mauriņa, Dr.med.

Gan mūsu valsts brīvība, ko atguvām, gan jauno tehnoloģiju apgūšanas un izmantošanas iespējas, ko ieguvām, īpaši jaunās paaudzes izglītošanā, ir nenovērtējamas. Taču, kā latviešu tautas parunā – kokam divi gali, arī iespēja neierobežoti izmantot datoru, internetu, daudzās TV programmas ar bērniem un jauniešiem bieži nepiemērotu, kaitīgu saturu, pēdējos 15 – 20 gados radījušas komplicētu negatīvu ietekmi gan uz bērna personības garīgo attīstību, gan veselību.

Šis nepiemērotais saturs ir cietsirdība, nežēlība, dažāda veida fiziski, emocionāli u.c. pāridarījumi t.i. vardarbība*, kas, ilglaicīgi intensīvi iedarbojoties uz nenobriedušu personību, bet, atkarībā no bērna augšanas un attīstības stadijas, dažādā pakāpē- to negatīvi iespaido.

Par vardarbības audiovizuālajos mēdijos ietekmi ārzemēs ir ļoti daudz pētījumu, zinātniskās literatūras. Arī Latvija kopš 2001. gada ir iesaistījusies starptautiskā pētījumā par šīm problēmām sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju.

Mūsu ziņojums ir praktiska darba skolēnu uzvedības un veselības novērojuma skolās, 5 – 6 gadu garumā, kurā iesaistītas 34 Latvijas skolas un 4 pirmsskolas izglītības iestādes (PII) gan pilsētās, gan laukos, rezultāts. To veica LSPA studenti, šajās skolās strādājošie skolotāji. Pētāmais objekts – klases, ar kurām skolotājam biežākā saskare, iespēja iepazīt bērnus, vērot viņus, izjautāt u.c. Pētījuma datu iegūšanai tika izmantotas anketas (skolotāja, skolnieka), kurās iekļauti jautājumi, lai noskaidrotu bērna dzīvesveidu: ģimenes / mājas apstākļus, brīvā laika pavadīšanas paradumus, attiecības ar vecākiem un vienaudžiem (fiziska ietekmēšana u.c.), fizisko un garīgo pašsajūtu, veselības pašvērtējumu (laba, viduvēja, slikta), ja ir sūdzības – tad kādas un noskaidrots iemesls. Visa informācija tika iegūta un analizēta audiovizuālo mēdiju vardarbīgā produkta patēriņa kontekstā.

Apkopojot pētījuma rezultātus skolās un PII, konstatējām, ka gandrīz 60% bērnu 65-80% brīvā laika pavada pie TV ekrāniem un datorspēlēm. Aptaujā daudziem bērniem ( pilsētās un laukos) atklājās agresīvi audzināšanas apstākļi mājās, visbiežāk nelabvēlīgajās ģimenēs, kur bērns pastāvīgi jūtas apdraudēts, vai finansiālās grūtībās nonākušās jaunajās ģimenēs, kur nereti uz bērnu tiek izgāztas dusmas, sociālo apstākļu radītās finansiālās neveiksmes. Savukārt arī labvēlīgajās ģimenēs bieži netiek pievērsta uzmanība bērna garīgās attīstības vajadzībām, audzināšanai, jo noteicošās dzīves prioritātes ir manta, nauda. Valda emocionāla vienaldzība. Skolotāji saka, ‘’mums jācīnās ar vecāku neizdarīto mājās’’. Augot emocionāli traumējošā vidē, kur ir šādi ģimenes modeļi, neizjūtot mīlestību, drošības sajūtu, bet vienaldzību no vistuvāko cilvēku puses, sarūgtinājumā bērns meklē drošāku sabiedrību un bez grūtībām atrod (kādreiz tā bija iela), atrod uzticamu, pastāvīgu piedāvājumu ekrānā. Izvēle nebūs informatīvi, izzinoši un līdzīgi pozitīva satura raidījumi, kuru nav daudz, bet satraucošas, agresīvas filmas, uzbrūkošas, vardarbīgas spēles, jo vismaz šeit bērns jūtas svarīgs, viņš var ietekmēt notikumus. Un atkal koka divi gali: ilglaicīgi šāda rakstura saturs negatīvi-ietekmē bērna psihoemocionālo stāvokli, kā arī veicina agresivitāti ikdienā, ko apliecina atbildes uz jautājumu par pāridarījumiem skolā. Ilgstoši vērojot agresīvus raidījumus, bērna veselība tiek nelabvēlīgi ietekmēta. Pēc vecāku, skolotāju, ārstu, psihologu novērojumiem un zinātnisko pētījumu atzinumiem pieaug gan psihosomatisko simptomu biežums, gan neirofizioloģiskais uzbudinājums. Bērni kļūst nervozi, viegli aizkaitināmi, emocionāli nestabili, cieš viņu koncentrēšanās spējas, kas apgrūtina iemācīšanos. Tas ir pateicīgs fons neirožu*attīstībai . Šie novērojumi atzīmēti visu iesaistīto skolu bērniem, kas 80% no brīvā laika pavada pie TV ekrāniem un datorspēlēm. Ģimenēs, kurās ir dators un bērni ilgstoši ir vieni mājās, tiek skatītas šausmu filmas, spēlētas vardarbīgas, uzbudinošas spēles, novēro grūtības iemigt. Bet 2 zēniem, 8 un 10 gadus jauniem, kam urīna nesaturēšana naktī bija izārstēta, ar datora ,,palīdzību’’ viss atsākās.

Parastas un biežas sūdzības vēl ir nogurums (vēlu iet gulēt), gremošanas traucējumi, izmainīta apetīte, vēdera sāpes, tad nereti tiek atrastas gremošanas orgānu diskinēzijas, gastrīti.

Lielākajiem bērniem, kas sūdzas par galvassāpēm, grūtībām iemigt, nervozitāti, samērā bieži konstatē juvenīlo hipertensiju – paaugstinātu asinsspiedienu, kas jāārstē. Abos šajos gadījumos vardarbīgu spriedzes filmu skatīšanās stāvokli var tikai pasliktināt.

Arvien vairākiem bērniem ir jāvalkā brilles. Ko dara ekrāns ar bērna acīm, nav jāskaidro.

Stājas traucējumi – tā jau ir parasta parādība skolā, īpaši asimetriskā stāja-skoliozes, apaļā mugura, kas tiek konstatēta arvien biežāk . Iemesls? Pamatā- tas pats. Stundām ilgi bērni sēž sakņupuši, salīkuši pie TV ekrāna jeb kūkumu uzmetuši, kakla, plecu, roku muskuļus sasprindzinājuši, tādejādi veicinot muskuļu disbalansu, bet – viņi taču cenšas uzvarēt jeb nogalināt sliktos … Viņi to mācās.

Daudziem bērniem konstatē palielinātu ķermeņa masu, tai vietā, lai nodarbotos ar fiziskajām aktivitātēm, viņi atkal sēž pie TV. Tā varētu vēl turpināt ilgi. Iepriekš minēto nelaimju cēlonis galvenokārt ir mēdiju radīts. It kā zināms, ko darīt, lai vardarbība mēdijos tiktu pārtraukta. Taču nav viss tik vienkārši ,,biznesa ar vardarbību dēļ’’.

Ja mēs ar taustiņu vai pulti nevaram pārtraukt audiovizuālo mēdija kaitīgo ietekmi, neaizmirsīsim ģimenes lomu bērna audzināšanā, kam būtu jāieliek pareizās pamatvērtības turpmākai dzīvei, jāiemāca, kas labs, kas slikts, ko pieņemt, no kā sevi un kā pasargāt. Ja bērnam nav laimējies ar ģimeni, vēl ir bērnu dārzs un skola, uz ko gulstas šī lielā atbildība, lai bērns kļūtu par cilvēku un vēl vairāk – savas valsts patriotu. Arī sabiedrībai, mums katram jāuzņemas atbildība, lai jaunā paaudze izaugtu garīgi un fiziski vesela.

Gribam dzirdēt mūsu valsts likumu lēmēju domas, izdarīto un neizdarīto šajā sakarā, ko gadiem ilgi esam centušies ietekmēt. Atgādinu, ka pirmajā Ētikas tilta konferencē 2007. gadā Saeimas Cilvēktiesību un Sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdis Jānis Šmits teica (citēju): „(..) Saeimai aizliegt vardarbību medijos, jo bērni 7 tūkstoš stundas gadā pavada skolā, bet 11 tūkstoš stundas pie TV ekrāna. Televīzija vairāk iespaido, māca pat nogalināšanas tehniku! (..)”.

Mēs, no mediķa un pedagoga ilgstošās darba pieredzes, pieprasām, lai beidzot likumi par vardarbības ierobežošanu, ko trešajā lasījumā pieņemšot šā gada jūlijā, tiktu ievēroti ikdienā.

* Vardarbība – jēdziena skaidrojums skat. ĒTL mājas lapā, www.etikastilts.lv.

* Neiroze – centrālās nervu sistēmas funkcionāls traucējums.

Lidija Mauriņa – strādājusi ārstniecisku, zinātnisku un organizatorisku darbu, pēdējo Latvijas veselības aizsardzības ministrijā kā kontroles nodaļas vadītāja, kad tika ieviesta elektroniska kontroles sistēma. Pēdējos 26 gados – docētāja LSPA, uzrakstītas 7 grāmatas un vairāk kā 90 zinātnisko rakstu.

SKOLU  IZGLĪTĪBAS  PROGRAMMU  KONKURENCE  AR  VIRTUĀLO REALITĀTI  SKOLĒNU  MORĀLO VĒRTĪBU VEIDOŠANĀ

Vēsma Grugule, Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolas direktore

Latvijas izglītības mācību saturs reformu rezultātā pārdzīvojis dažādas pārmaiņas, tomēr vienmēr izglītības standarts noturējis stingras vadlīnijas bērnu un jauniešu pasaules uzskatu veidošanā, ar mācību grāmatu un pedagogu palīdzību veidojot un nododot pozitīvo pieredzi audzināšanā.

Skolu mācību programmas veidotas tā, lai audzinātu skolēnos pozitīvu domāšanu, spēju izvērtēt morālo vērtību nozīmi cilvēka dzīvē. Bet visgudrākās mācību grāmatas nespēj bērnu pārliecināt par morālo vērtību nozīmi cilvēka dzīvē, ja ikdienas realitātē skolēnam pēc mācību grāmatu gudrībām tiek pretstatīta otra dzīve, ko piedāvā masu mediji TV ekrānos un interneta resursos, kas nesaskan ar mācību programmām. Pusaudzis vienmēr izvēlēsies to, kas viņam labāk patiks, kur viņam pašam gribēsies iederēties.

Kāds ir piedāvājums? Jau pat multiplikāciju filmas bērnam veido priekšstatu, ka cilvēkam ir vairākas dzīvības, teksts tajās ir primitīvs, problēmas tiek risinātas ar vardarbību. Ja filmās pusaudžiem lielākā viņu dzīves problēma ir cīņa par spicākā titula iegūšanu klasē, un tas tiek panākts ar jebkādiem psiholoģiskās vardarbības līdzekļiem, ja meitenes jau arī Latvijas pusaudžu žurnālos ar psihologa palīdzību risina savu lielāko problēmu „Kāpēc viņš mani negrib?”, tad reālajā dzīvē skolu mācību programmas vairs nespēj izkonkurēt šo realitātes šovu, ko kā dzīves normu pasniedz masu mediji. Psiholoģiskā un fiziskā vardarbība tiek pasniegta kā norma ikdienā. Apsaukāt, izsmiet- tas skolēniem vairs nešķiet nekas īpašs, un skolēni realitātē nespēj atšķirt joku no emocionālās vardarbības. Viņi redzēto paši grib izmēģināt un redzēt, kādas būs sekas. Daudzas filmas un spēles ir nežēlīgas- skolēni pierod pie nežēlīgas rīcības. Cita veida problēmu risinājumi tiek piedāvāti maz.

Protams, par to, ko skatās bērns mājās, ir atbildīgi vecāki. Bet ir jāsaprot vēl viena mūsu dzīves realitāte, kurā nevaram vainot vecākus viņu darba slodzes dēļ- ļoti bieži bērni skatās televīzijas raidījumus bez vecāku klātbūtnes, bieži bērns redzēto uztver kā patiesību, neapzinoties TV iedarbības spēku. Pārnākot vēlu mājās no darba, vecākiem nav iespējas „patīt atpakaļ” bērna skatīto televīzijā un pārrunāt, kā vecāki tiek gudri rosināti.

Latvijas pedagogi aicina televīzijas programmu veidotājus uz sadarbību ar mērķi- apzināties mūsu valsts mazo dzīves telpu un tās problēmu ātro atbalsi sabiedrībā,- pasaules negāciju virtuālā ienešana mūsu bērnu domāšanā rada neatgriezeniskas sekas, ko pedagogi un vecāki nespēj labot tikai ar pamācošu mācību grāmatu lasīšanu un pāraudzināšanas programmām. Mēs visi kopā esam atbildīgi par skolēnu morālo uzstatu veidošanu, nevis skolotāji ar jauniem mācību priekšmetiem spēs labot virtuālās realitātes radītos greizos priekšstatus.

Visskumjākais būtu tas, ja viss iepriekš ieguldītais darbs un konference beigtos tikai ar pieņemto rezolūciju, kas papīra formātā iegultu atvilktnēs un nākamajā gadā izglītības iestādes turpinātu cīņu ar vējdzirnavām skolēnu uzvedības traucējumos, bet valsts likumdevēji sacerētu kārtējos grozījumus normatīvajos aktos par pedagogu atbildību, deleģējot kontroles institūcijām pienākumu stingri sekot to nereālajai izpildei, ignorējot cēloņu apkarošanu.

Ja valstī netiks veidota vienota izpratne par bērnu audzināšanu, kurā piedalās ne tikai vecāki un skola, interešu izglītības iestādes, bet arī masu mediji, kas tikpat aktīvi piedalās bērnu morāles vērtību veidošanas procesā un ir atbildīgi valsts likumu priekšā, tad pusaudžu uzvedības problēmas turpinās velties kā neprognozējama akmeņu lavīna.

Dialogs un virtuālās pseidodzīves pārvarējuma ceļi

Iveta Pirktiņa, LU doktorante, Mg. phil., referāta kopsavilkums

Mūsdienu kultūras telpa, tai skaitā ikviena bērna un jaunieša dzīves telpa ir pieblīvēta ar virtuāliem dzīves modeļu piedāvājumiem. Gan neierobežoti plašais datorspēļu klāsts, gan televīzijas programmās piedāvātie neskaitāmie realitātes šovi, gan seriāli, kas gadu garumā uztur mākslīgu intrigu, aicina dzīvot ne savu , bet citu – elku, „stipru varoņu” , mākslīgu skaistuļu dzīvi, ko viegli „restartēt” un sākt no gala, ja tā apnīk. Pat, ja šie pseidodzīves piedāvājumi ārēji šķiet nevainīgi un interesanti, tie satur vairāk vai mazāk slēptu agresiju, jo aicina būt stiprākajam, „labākajam”, skaistākajam, bagātākajam, nomācot un notrulinot katra cilvēka iekšējo eksistences spriedzi un vēlmi būt pašam.

Savā uzrunā es gribu aicināt uz dialogu vairākos līmeņos. Tā kā ir gandrīz neiespējami izvairīties no dažāda veida virtuālās komunikācijas un informācijas vilinošajiem piedāvājumiem, es aicinu vecākus un skolotājus uz dialogu ar bērniem gan kā uz intelektuāla, zinoša pasaules skatījuma piedāvājumu, gan kā sapratnes pilnu, iejūtīgu un attīstību veicinošu sadarbību. Reizē tas ir aicinājums mums pašiem audzināt savus bērnus, nevis šo „ audzināšanu”uzticēt televizoram un datoram.

Iepriekš minētais dialogs sagatavo jau uz augstāka līmeņa intelektuālu dialogu, proti, dialogu ar mēdiju piedāvāto saturu – kā šis teksts mūs uzrunā, ko mēs no tā varam mācīties. Mēs nevaram mainīt (un tas nav jādara) tehnoloģiju attīstības, multikulturālās un globalizētās sabiedrības prasību tendenču virzību, taču varam to vērtēt kritiski, varam no tās mācīties un varam to vērst par labu savu eksistenciālo vērtību apliecinājumam.

Vardarbības estetizācija literatūrā

Mg.phil. Iveta Šimkus, referāta kopsavilkums

Ieskats Rietumeiropas estētikas sākotnē. Aristoteļa Poētika. Dažādu jēdzienu etimoloģijas skaidrojums. Kalakogātija, katarse, mimesis.

Eiripīda novatorisms nevis kā jābūtības konstrukcija, bet cilvēka dziļāko esības slāņu atklāsme lugās Mēdeja u.c..

Attieksme pret vardarbības attēlojumu rakstos – viduslaikos, renesanses humānismā, apgaismes racionālismā.

Vardarbības estētikas kults romantismā. (Slepkavība kā viens no daiļo mākslu veidiem).

Modernisma pamatprincipu (neglītā estētika, tabu atcelšana, poētisko robežu paplašināšana u.c.) saistība ar vardarbības attēlojumu. To izpaudums dažādos modernisma virzienos (ekspresionismā, futūrismā, dadaismā, sirreālismā, eksistenciālismā u.c.).

Postmodernā paradigma (jēgas zudums, patības zudums, autora nāve, dekonstrukcija, vēršanās pret logocentrismu, antropocentrismu, skaistumu kā absolūtu ideju, ironijas absolutizācija u.c.) un vardarbības attēlojums literatūrā.

Dzīves māksla kā sevis izvēle laikā, kad neeksistē visiem kopīgi vēstījumi.

Mākslinieka brīvība un atbildība. (Ž.Maritēna atziņas darbā Mākslinieka atbildība).

Vardarbība kā attēlojuma līdzeklis kādam citam mērķim un vardarbības pašmērķīgums literatūrā. Provokācija, skandāls, jauna poētisko robežu paplašināšana.

Dažādu literāru darbu piemēri, interpretācijas.

Iveta Šimkus, dzim. 1964.gada 1.aprīlī Rīgā

1992.gadā ieguvusi Filoloģijas bakalaura grādu Latvijas Universitātē.

1998.gadā ieguvusi Filosofijas maģistra grādu Latvijas Universitātē.

Maģistra darba tēma Dzīves mākslas izpaudums dažādu filozofisku virzienu interpretācijās.

2008.gadā apgādā Neputns iznākusi dzejoļu grāmata Prombūtne.

Kopš 2000.gada katru gadu publikācijas presē.

Lasa lekcijas ( ētikā, filozofijā, kultūras fenomenoloģijā, speckursus latviešu un pasaules literatūrā) dažādās Latvijas augstskolās, Rīgas Doma kora skolā.

 

Ekrānmediju specifiskās iedarbes spēks un vardarbība

Leonija Vuss–Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo mediju asociācija Vācijā, referāta kopsavilkums

Lai arī daudz kas mūsu ikdienā norāda uz to, ka audiovizuālo mediju iedarbība ir ļoti intensīva, visaptveroša un paliekoša, un tāpēc mūsu attiecībām pret šo mediju piedāvājumiem būtu jābūt īpaši piesardzīgām, tad tomēr joprojām vēl pastāv maldīgā ticība tam, ka saskarē ar audiovizuālajiem medijiem mums ir darīšana ar tādu pat saziņas līdzekli kā literatūra vai citi izsenis zināmi mākslas veidi, un tāpēc audiovizuālo mediju iedarbība nemaz citādi arī nebūtu jāvērtē.

Iedziļinoties ekrānmediju savdabības likumos, redzam, ka tā nav. Šis cilvēces vēsturē vēl samērā jaunais medijs ir spējīgs dziļi un neatgriezeniski ietekmēt cilvēka dzīvi. Audiovizuālo mediju kustīgās bildes konfrontē skatītāju ar parādībām, kas, neskatoties uz viņu fikcionālo dabu, veidojas par īstenības līdziniecēm. Ekrānmedijos attēlotā rīcība dziļi un emocionāli spēj pārliecināt skatītāju un, viņam pašam to neapzinoties, paturēt skatītāju savā gūstā. Ja šajos medijos tiek pašmērķīgi attēlota vardarbība visos iespējamos tās veidos, tad skatītāja psihē iegulst viņam nevēlamas ietekmes. Zemapziņā nonākušas, tās irdina cilvēka garīgo potenciālu, aug vienaldzība, zūd empātija – spēja iejusties otra cilvēka ciešanās. Un izņēmuma gadījumos šī ietekme var inducēt vardarbīgu rīcību visbriesmīgākos tās veidos, kā to liecina pēdējo gadu traģiskie notikumi nu jau arī Eiropā.

Audiovizuālo mediju vardarbības izraisītos procesus cilvēka smadzenēs ar īpaši smalkām aparatūrām ir iespējams fiksēt. Šaubu par virtuālās vardarbības negatīvo ietekmi uz atsevišķu cilvēku un sabiedrību kopumā vairs nav. Kā pasargāt sevi, bet it īpaši bērnus – valsts nākotni tātad – no šīm kaitīgām ietekmēm?

Ja tālākā perspektīvā būtu jāparedz šādu ekrānmediju aizliegums valstī, tad visdrīzākā laikā visās bērnu un jauniešu audzināšanas iestādēs ir jādod pamatzināšanas par audiovizuālo mediju savdabību un to ietekmes neatgriezeniskajām sekām uz personību. Jāizstrādā metodisks ekrānmediju savdabības raksturojums salīdzinājumā ar literatūru, par pamatu ņemot latviešu klasisko daiļliteratūru. Jānodrošina vismaz dažu grāmatu tulkojums no vācu valodas, kurās tiek izvērtēta audiovizuālo mediju vardarbības iedarbība uz sabiedrību. Izglītības ministrijas atbildībā ir jāizveido audiovizuālo mediju iedarbības konsultatīvais centrs, kas rūpējas par šāda priekšmeta ieviešanu skolu mācību programmās. Centrs regulāri rīko seminārus vecākiem un bērnu dārzu audzinātājiem par šo tēmu.

* Leonija Vuss-Mundeciema ir beigusi Latvijas Valsts Universitātes filoloģijas fakultāti un mākslas filmu un televīzijas režisoru fakultāti Kinematogrāfijas Institūtā Maskavā. Ģimenes apstākļu dēļ dzīvo Vācijā, kur arī uzņemti daudzi ekrāndarbi, tai skaitā filma par senprūšiem.

Galvenie pētniecības virzieni:

1) Latvijas senkultūra modernās filosofijas kontekstā,

2) Raiņa daiļrade kā katalizators globalizētās Eiropas kultūras procesā,

3) Eiropas kultūras avoti audiovizuālo mediju specifiskās iedarbes spriegumā.

 

Mediju vide un virtuālā vardarbība, mediju satura pieprasījuma un piedāvājuma duālisms sabiedrībā

Edgars Kots, LTV ģenerāldirektors, referāta kopsavilkums

Lai objektīvi izvērtētu vardarbības izplatību medijos un sabiedrības kā patērētāja pieprasījumu pēc vardarbīga satura dažādos medijos, nepieciešams analizēt mūsdienu mediju telpu kopumā.Galvenais informācijas avots jaunākajai paaudzei šodien ir internets.

Televīzijas saturs vairs nav galvenais informācijas un izklaides avots lielai daļai skatītāju – katram indivīdam atsevišķi un indivīdu veidotajai sabiedrībai kopumā. Attīstoties tehnoloģijām un to piedāvātajām iespējām, aizvien aktuālāks mediju telpā kļūst saturs „pēc pieprasījuma”. Patērētājs nākotnē arvien vairāk kļūs sava informatīvā lauka veidotājs, gūstot iespēju izvēlēties savām interesēm atbilstošu, savas intelektuālās, fiziskās, emocionālās vajadzības apmierinošu saturu medijos.

Mediju saturs atspoguļo lielākajā daļā sabiedrības eksistējošo vērtību sistēmu, tādēļ risinājums plašajam vardarbīga satura pieprasījumam tikai daļēji ir mediju atbildības ziņā.

Latvijas Televīzijas 1.kanāla saturs ir alternatīvs piedāvājums, veidojot raidījumus dažādām mērķauditorijām un aptverot plašu tēmu loku. Viens no risinājumiem valstiskā līmenī ir sabiedriskās televīzijas un radio vai arī spēcīga vienota sabiedriskā elektroniskā medija stiprināšana un attīstība. Tomēr arī tas neatgriezeniski neatrisinās situāciju kopumā.

Lai apzinātu cēloņus, kas veido televīzijas skatīšanās vai citu mediju lietošanas paradumus, nepieciešams godīgi izprast faktorus, kas indivīda līmenī nosaka medija satura izvēli.

Un šie faktori ir vērtību sistēma, dzīves veids, izglītība, intereses, pilsoniskā aktivitāte, dzīves pieredze, konkrētas segmentētas informācijas nepieciešamība, ikdienas stress, nogurums, vēlme un nepieciešamība relaksēties u.c. individuāli faktori.

Mediju, īpaši komercmediju satura piedāvājums pamatā tiek veidots, balstoties uz šīm sabiedrības vai sabiedrības grupu interesēm un vajadzībām, aptverot plašu tēmu spektru, ne tikai vardarbīga rakstura informāciju, izklaidi. Veidojot saturu, medijs – vai tas būtu komerciāls vai sabiedrisks – nevar ignorēt šos faktorus.

Sabiedriskais medijs var analizēt šo situāciju, kā arī piedāvāt alternatīva satura programmas un inovatīvus risinājumus vērtīborientējošo programmu veidošanā, tomēr alternatīvs piedāvājums vienā vai divos medijos nevar atrisināt situāciju kopumā globālajā mediju vidē, kurai vairs nav un, visticamāk, nebūs ģeogrāfisku robežu.

Runājot par vardarbīga satura izvēles motivāciju televīzijas programmās, ir diezgan naivi iedomāties, ka īpaši komerctelevīzijas vai filmu portāli internetā pēkšņi sāks izvairīties, piemēram, no vardarbīga satura filmām. Komerctelevīziju izdzīvošanas pamatā ir reitings – skatītāju daudzums, tādēļ tās programmu veido filmas un raidījumi, ko vēlas skatīties auditorija.

Reitingu kā galveno kvalitātes rādītāju pārsvarā mēdz izmantot, arī runājot par sabiedrisko televīziju un vērtējot tās satura kvalitāti. Reitingu datus iegūst, apkopojot informāciju no 372 Latvijas mājsaimniecībām, kuru iedzīvotāji, 938 respondenti sākot no četru gadu vecuma, veido miniatūru Latvijas sabiedrības modeli. Reitingi atspoguļo reālās televīzijas skatītāju vēlmes un intereses, izvēloties to vai citu televīziju satura piedāvājumu. Līdz ar to acīmredzami uzrādās viena no būtiskākajām pretrunām – pretruna starp teoriju un realitāti – to, ko liela sabiedrības daļa it kā vēlētos skatīties teorētiski un to, ko viņi izvēlas skatīties patiesībā. Ko šajā situācijā darīt ģimenei? Kā regulēt televīzijas ietekmi uz vērtībām, vardarbības ietekmi uz bērniem? Kā to ierobežot, paskaidrot, izskaidrot? Tā ir vērtību sistēmas formulēšana ģimenē, bērnu izglītības veicināšana, mūžizglītība, radošums, savu talantu un spēju attīstība, mēdiju (televīzijas, interneta) satura pārrunāšana ģimenē .

(konferences dalībnieka piezīme – cik objektīvs var būt reitings, ja tas ir anonīms? Un kā ir ar cilvēktiesībām, ja, man neprasot, es tieku izmantots reitinga aprēķinos, jo tiek pieņemts, ka es skatītos to pašu, ko viens no 938 respondentiem?)

Kāds cits būtisks aspekts ir tā vardarbība, kas ir dzīves realitāte un no kuras televīzijā nav iespējams atteikties – tās ir ziņas, dokumentālās filmas un informatīvi analītiskie raidījumi. Tie ir īstie kari un vardarbība ekrānā, kura nav izdomāta vai inscinēta, tā ir vardarbība, kas ir dzīves realitāte. Izvairīties no reāliem notikumiem un sabiedrības spoguļa ziņu raidījumos būtu neiedomājami un nepieļaujami. Šajā ziņa būtiski ir ieklausīties arī EBU (Eiropas raidorganizāciju savienības) speciālistu vērtējumos un rekomendācijās – kā runāt ar bērnu par reālo vardarbību, kas redzama tieši ziņu raidījumos. BBC pētījumi liecina, ka bērni pārdzīvo īpašu stresa sajūtu, vērojot ekrānā ziņu raidījumos redzamo, savukārt vecāki nepievērš uzmanību šai informācijai un nepārrunā to ar saviem bērniem. Tādēļ psihologi rekomendē pasaules karsto aktualitāšu notikumus pārrunāt gan ģimenē, gan skolā.

Kā risinājums šajā ziņā būtu jauna mācību priekšmeta – Mediju mācības izveide un ieviešana izglītības programmās. To uzdevums būtu mācīt skolēnus, vēlams, arī jaunāka vecuma bērnus, uztvert un analizēt mediju telpā pieejamo saturu, veidojot kritisku, analītisku attieksmi pret medijos pausto saturu.

Šobrīd mediju saturu regulē vairāki likumi. Radio un televīzijas likums, Bērnu tiesību aizsardzības likums u.c. Tomēr šie likumi pamatā regulē televīzijas un radio programmu saturu. Latvijā nav likuma, kas regulētu elektronisko mediju saturu. Viens no risinājumiem ir sakārtot likumdošanu arī šajā jomā.

 

Emocionālā vardarbība un drošība internetā

Iluta Vilnīte, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psiholoģe

 Internets šodien ir pierasts un ērts sazināšanās līdzeklis, ko mēs labprāt izmantojam savā ikdienā gan izglītībai, gan izklaidei. Tas ir svarīgs personiskās un profesionālās komunikācijas līdzeklis, tomēr iespējama ļaunprātīga interneta izmantošana. Piemēram, to var izmantot, lai nosūtītu datorvīrusus un nevēlamu e-pastu. Tāpēc ir svarīgi apzināties ar informācijas drošību saistītos jautājumus.

Internetā var vienkārši noslēpt savu identitāti. Tāpēc ir ieteicams pārbaudīt tās personas identitāti, ar kuru komunicējat (piemēram, diskusiju grupās). Internetā nekad nevienam neatklājiet savu personisko informāciju, izņemot cilvēkiem, kurus pazīstat un kuriem uzticaties. Ja vietnē jums tiek jautāts norādīt personisku informāciju, vienmēr izlasiet vietnes lietošanas noteikumus vai konfidencialitātes politiku, lai pārliecinātos, vai vietnes operators ir norādījis, kādiem mērķiem tiks izmantota šī informācija un vai tā būs pieejama citām personām. Kā uzzināt, ka bērns ir emocionāli cietis:

Emocionālās sekas

Vainas izjūta;

Pazemināts pašvērtējums;

Paaugstināts trauksmes līmenis;

Bailes;

Psihisks sastingums;

Nejūtīgums;

Bezspēcības izjūta;

Apātija;

Neuzticēšanās;

Depresīvs garastāvoklis;

Agresija pret sevi un citiem, kā arī citas sekas.

Kognitīvās sekas

Grūtības koncentrēt uzmanību;

Iespējama intelektuālās attīstības aizture;

Mācību sekmju pazemināšanās;

Izkropļots priekšstats par sevi un apkārtējās pasaules likumsakarībām.

Uzvedības izmaiņas

Mazkustīgums;

Sastingums;

Tendence izolēties;

Agresivitāte;

Mācību stundu kavējumi, bēgšana no mājām;

Pašdestruktīva uzvedība.

Fiziskās sekas

Somatizācija;

Sāpes, kurām nav atrodams fizisks iemesls  (galvas sāpes, vēdera sāpes u.c.);

Temperatūras svārstības;

Slikta dūša, fiziskas traumas;

Traucēta nervu sistēmas darbība vai tās attīstība u.c.

Sociālās sekas

Grūtības veidot noturīgas attiecības;

Neuzticēšanās u.c.

Neveiksmīgi reaģēšanas veidi uz saņemto informāciju par vardarbību

Tiek ignorēta vai noliegta bērna stāstītā problēma

• Pieaugušais rīkojas bērna vietā;
• Uzskata, ka bērnam problēma jāatrisina pašam.

 

Dažādi projekti drošībai

Projekts „Drošība tiešsaistē” Latvijā ir Microsoft iniciatīva. To īstenojam kopā ar atbalstītājiem –Valsts bērnu tiesību inspekciju, Net-Safe Latvia projektu, kā arī virkni nevalstisko organizāciju. Kampaņas vietnē var atrast viegli saprotamus, uzticamus un praktiskus padomus par drošību internetā, kas palīdz arī visneaizsargātākajiem lietotājiem justies droši, strādājot tiešsaistē.

 

Vardarbības attēlojums mācību grāmatās

 Dace Ratniece, IZM Izglītības politikas koordinācijas departamenta direktore, referāta kopsavilkums

Reglamentējošais aspekts

Mācību grāmatā (komplektizdevumā) ir respektēti Latvijas Republikas Satversmē un citos normatīvajos aktos paustie cilvēka tiesību, t.sk. bērna tiesību, rasu, tautību un dzimumu līdztiesības pamatprincipi.

 Zinātniskuma un praktiskā lietojuma aspekts

Ievēroti galvenie mācību satura izklāsta didaktiskie principi, piemēram, zinātniskums, sistēmiskums, loģiskums, pēctecība.

Mācību grāmatas (komplektizdevuma) saturs atbilst jaunākajām zinātnes atziņām, pieļaujot uzskatus (akcentus, hipotēzes), kuri zinātnes jomā vēl ir apstrīdami.

Zinātniskās atziņas un likumsakarības ir atspoguļotas ar skolēnam saprotamu situāciju, sistēmu, modeļu vai shēmu palīdzību, loģiski, skaidri, nepārprotami un uzskatāmi demonstrētas ar piemēriem. Jēdzieni, termini un svešvārdi ir izskaidroti skolēnam saprotamā valodā, nezaudējot zinātniskumu.

Problēmas risinājumi skolās virtuālās vardarbības ietekmes mazināšanai skolēnu vidū

 Agra Bērziņa, Valsts izglītības satura centra vadītāja vietniece, referāta kopsavilkums

Izglītības iestāžu uzdevums ir izglītības procesā un jo īpaši audzināšanas darbības rezultātā veidot attieksmes pret lietām, parādībām, notikumiem, situācijām, iegūtajām zināšanām un informāciju. Viens no risinājumiem virtuālās vardarbības ietekmes mazināšanai, ņemot vērā masu mēdiju piedāvājumu, ir attīstīt skolēnu prasmes kritiski izvērtēt iegūto informāciju, distancēties no virtuālās pasaules, atšķirt to no realitātes, atlasīt savai izaugsmei derīgo un sabiedrības morāles normām atbilstošo.

(Izmantot klases audzinātāja stundas un īpaši sociālo zinību stundas)

Minētā uzdevuma īstenošanai nepieciešams nodrošināt metodiskos materiālus un atbalstu pedagogu – audzināšanas darba īstenotāju profesionālo kompetenču pilnveidei, kā arī vecāku izglītošanu (pārrunas, lekcijas, vecāku sapulces) virtuālās vardarbības ietekmes mazināšanai skolēnu vidū.

Izpratnes veidošanai par masu mediju ietekmi uz personības attīstību un iespējamiem psiholoģiskiem kaitējumiem bērniem un jauniešiem vēlams organizēt diskusijas un darba grupas, kurās piedalās masu mediju pārstāvji, eksperti, skolēni, viņu vecāki, pedagogi. Diskusiju un darba grupu uzdevums būtu veikt informācijas apmaiņu par masu mediju piedāvājuma ietekmi uz mērķauditoriju, iespēju piedāvājumu ierobežot vai mainīt, kā arī rast resursus, metodes un sadarbības iespējas situācijas risinājumam.

Masu medijiem sadarbībā ar skolēniem, pedagogiem un ekspertiem ieteicams veidot interaktīvus informatīvi izglītojošus raidījumus par kritiskas attieksmes veidošanu pret dažādu informācijas avotu piedāvājumu un potenciālās mērķauditorijas psiholoģisko gatavību šim piedāvājumam.

 

Tehniskie bloķēšanas līdzekļi

 Ilmārs Muuls, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs

 Eiropas audiovizuālo pakalpojumu direktīva nosaka, ka televīzijas raidorganizācijas savās programmās neiekļauj raidījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, jo īpaši tādus raidījumus, kuros iekļauta pornogrāfija vai nepamatota vardarbība. Kā izņēmums noteikti gadījumi, kad izvēloties raidlaiku vai jebkurus tehniskos līdzekļus, ir nodrošināts, ka nepilngadīgie parasti šos raidījumus neredzēs un nedzirdēs.

Kādi tad ir šie tehniskie bloķēšanas līdzekļi un cik tie efektīvi? Kurš seko, lai tie tiktu realizēti?

Neviens tehniskais bloķēšanas līdzeklis nespēj sekot līdzi programmas saturam, tas tikai izpilda noteiktas iepriekš paredzētas funkcijas.

Piemēram, televīzijas raidorganizācija nodrošina, ka visi raidījumi, kuriem būtu jāpiemēro tehniskie bloķēšanas līdzekļi, tiek nodrošināti ar atbilstošu marķējumu raidījumu sarakstā. Praktiski visi pēdējā desmitgadē ražotie televizori ir apgdādāti ar t.s. “vecāku atslēgu”. Tas nozīmē, ka vecākiem būtu jāizstudē raidījumu saraksts un attiecīgie “nepiemērotie” raidījumi jānobloķē televizorā, aizsargājot tos ar paroli. Parole var būt jebkurš četrciparu skaitlis, gluži kā PIN kods bankas kartei. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka bankas kartei trīs reizes pēc kārtas ievadot nepareizu kodu, tā tiek bloķēta. Televizoriem šāda drošība nav paredzēta un tas nozīmē, ka pietiekami pacietīgi un neatlaidīgi nepilngadīgie var paroli uztaustīt un līdz ar to lielas jēgas no šādas bloķēšanas nav.

Protams, atsevisķās kabeļtelevīzijas sistēmās tiek izmantoti ļoti efektīvi bloķēšanas līdzekļi. Piemēram, noteikta programma noteiktam abonentam tiek atvērta, nosūtot īsziņu operatoram. Šajā īsziņā tiek norādīts abonenta līguma numurs, programmas kods un paroles vārds. Pie tam īsziņa tiek pieņemta tikai no mobīlā tālruņa numura, kuru abonents reģistrējis šai darbībai. Tomēr šādas bloķēšanas sistēmas izmaksas ir diezgan augstas un tādas izmanto reti.

Tiek izmantotas arī ierobežotas piekļuves sistēmas ar dekodējošām kartiņām. Tādas parasti izmanto nevis konkrētu raidījumu bloķēšanai, bet visas programmas bloķēšanai. Ja kartiņa nav ievietota uztvērējā, tad programma vispār nav redzama.

Tomēr vislielāko bīstamību mūsdienās rada interneta vide. Plašais vardarbības un pornogrāfijas piedāvājumu klāsts un tajā pat laikā neefektīvie bloķēšanas līdzekļi rada lielākus draudus nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, nekā atsevišķu televīzijas programmu nejauša noskatīšanās. Loģiskie filtri, kurus izmanto interneta pakalpojumu sniedzēji, filtrē galvenokārt pēc atslēgas vārdiem vai failu paplašinājumiem, taču šajā industrijā apgrozās tādas summas, ka visu laiku tiek atrasti jauni paņēmieni, kā šādus loģiskos filtrus apiet. Savukārt dažādu ierobežojumu uzstādīšana lietotāja datorā var būt efektīva tikai tad, ja ierobežojuma uzstādītājs ir “gudrāks” par pakalpojuma lietotāju. Praksē mūsdienu pusaudži bieži vien informātikā orientējas labāk, nekā viņu vecāki un drīzāk izdomās paņēmienu, kā noslēpt no vecākiem ziņas par interneta apmeklētākajām vietām.

 

ELEKTRONISKO PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻU LIKUMS UN „ ĒTL” IETEIKUMU IESTRĀDE TAJĀ

 Eva Mārtuža, rakstniece

Katras kulturālas valsts uzdevums ir garantēt humanitārās jeb garīgās sfēras dzīvotspēju. Būtisku nodrošinājumu sniedz arī TV un radio. Lai minēto jomu darbs nepārvērstos diletantismā un nezaudētu sistemātiskumu, nepieciešams nepastarpināts valsts atbalsts. Atbalstu un atbildību jāformulē likumā. Izvērtējot „Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma” pantos ietverto nozīmi un strādājot pie likuma otrā lasījuma sagatavošanas, neatbildēti palika vairāki Latvijas valsts turpmākai humanitārajai pastāvēšanai būtiski jautājumi. Esmu sev jautājusi: kur beidzas profesionāla darba nodrošināšanai nepieciešamais jurisdiskais pamats un kur sākas politiskais bumbas mētāšanas korts – tikai šoreiz viens otram pretī nestāv sportisti, bet taisnība pret netaisnību, meli pret patiesību, bezkaunība pret godprātību, Krievijas vai krievvalodīgo angažētība pret Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Skarbs uzskaitījums, bet diemžēl patiess:

1. No likuma diezgan apzināti bija mēģināts izskaust (laikam cerībā, ka nepamanīs) vārdus „Latvija, Latvijas valsts, latviešu valoda = valsts valoda”. Atklāta paliek diskusija, kāpēc likumā termins „nacionāls” tiek apzināti saputrots.

2. Visniknākās debates skāra nevalstiskās organizācijas „Ētikas Tilts Latvijā” ierosinājums iekļaut likumā pantu, kas aizliegtu medijiem diskredidēt Latvijas valsti, tās simbolus.

3. Likumā vārdi „Eiropas Savienības valstis” bija konsekventi aizstāti ar vārdkopu „Eiropas valstis”.

4. Elektronisko mediju darbības brīvību ierobežo bērnu un jauniešu tiesības, kas noteiktas ANO konvencijā un kas bērniem un pusaudžiem paredz nevardarbīgas izaugsmes iespēju nodrošinājumu valstī. Visi elektronisko mediju piedāvātāji Latvijas valstī ir personīgi un redakcionāli atbildīgi par savas darbības produktiem – raidījumiem, programmām, reklāmu u.c., apzinoties, ka Latvijas Republikas jurisdikcijā esošajiem elektroniskajiem medijiem ir aizliegts pašmērķīgs* vardarbības un erotikas attēlojums, kā arī tiek aizliegta visu veidu pornogrāfija.

1.Garīgais genocīds

Pret Latviju tiek apzināti izvērsts garīgais genocīds, kas aizliegts visos ES likumos. Pamatošu ar minētā likuma ceļiem un neceļiem. Latviešu valoda ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, visiem dokumentiem jābūt latviski, TV un rādio jāskan latviešu valodai. ES valstu pašapziņa ir ļoti augsta, tā mūs saista kopā un katru atsevišķo valodu padara vienreizēju. Uzsvars uz latviešu valodas unikalitāti ir liels ieguldījums valsts stabilitātē.

Televīzija un rādio ir dzīvās valodas raidītāji. Tāpēc Latvijas valsts jurisdikcijā esošo televīzijā un radio valodai ir obligāti jābūt latviešu valodai=valsts valodai. Valoda likumā ir jānosauc vārdā. Francūži, angļi, vācieši, austrieši, čehi – visos ES valstu jau pieņemtajos likumos valoda nosaukta vārdā. Bet Latvijas likumā joprojām palicis formulējums „raidījuma valoda”: katrs raidījums notiek vienā valodā – raidījuma valodā. Tātad – raidījuma valoda ir raidījuma valoda. Nesaprotu. Bet vēlos uzzināt, vai Latvijas valsts jurisdikcijā esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu valoda ir valsts valoda – latviešu valoda?

Saskaņas Centrs un Boriss Cilēvičs, „Mācītāju” jeb pirmā partija un Oskars Kastēns viscentīgāk pūlējās un, cik noprotu, ir gatavi turpināt izskaust no jebkura likuma terminu „valsts valoda”, tā vietā iebīdot vai nu neatšifrējamu terminu „raidījuma valoda”, „cita valoda”, „viena valoda”, kosmopolītismu un, pretēji Latvijas valsts interesēm un ES direktīvai, iemānīt likumā pantu, kas pieļauj plašu un uzbāzīgu krievu valodas un Krievijas TV programmu invāziju mūsu valsts apraides teritorijā. Līdz šim slēpto formu atklāti pauda likuma pilnvdeies darba grupas noslēguma rezolūcija, kurā Radio un TV oficiāli pasludina vienu programmu, kas raida “nozīmīgu notikumu translāciju krievu un citās  valodās”, “ziņu un analītiskās programmas krievu valodā”.
Likuma apspriešanas laikā nepārtraukti tika bāzts acīs Satversmes spriedums valodas lietā, ko reiz vinnējusi partija SC. Tas spriedums ir paraugs jēdzienu jūklim: “minoritātes, lībieši, mazākumtautības, citas valodas, valsts valoda, latviešu valoda, krievu valoda, svešvalodas.”

Bet ir viens pozitīvs rezultāts: SVEŠVALODA Satversmes sprieduma tekstā ir skaidri defināta: tās ir visas citas valodas, atskaitot latviešu un lībiešu. Tātad likumā NEDRĪKST būt termins “krievu valodā”. Tur jābūt “nozīmīgu notikumu translācija SVEŠVALODĀS”, “ziņu un analītiskās programmas SVEŠVALODĀ”. Kāpēc?

2.Nacionāls un valsts teritorija – vienlīdzības zīmes divējādība

Joprojām nesaprotu, kāpēc TV un radio programmas, kuras var redzēt un dzirdēt visā vai lielākajā teritorijas daļā Latvijā – tādad „valsts teritorijā” (12. pants (2)) jānodēvē par nacionālo apraides (burtisks pārnesums nevis loģisks tulkojums no angļu valodas) teritoriju (4. pants (2))? Mans prāts saprot, ka ir valsts mēroga, reģionālās, vietējās un pat vienas mājas apraides teritorijas. Vārdam „nacionāls” Latvijā ir būtiska cita nozīme, senāka un tradicionāli pašsaprotama. Kāpēc likumā jāiebāž „nacionālā apraides teritorija” ja saprotamāka un viennozīmīga ir „valsts apraides teritorija”? Likumā atsevišķos pantos iekļauts gan viens, gan otrs formulējums. Ar kādu nodomu topošajā likumā iestrādātais skaidrojums tīši samudžina jeb paģēr spēlēties ar abu jēdzienu patieso būtību, skaidri apzinoties, ka valsts teritorija ne vienmēr ir arī nacionālā teritorija?

Valstij kā starptautisko tiesību subjektam pieder attiecīga zemeslodes daļa jeb teritorija, kas veido vidi tajā dzīvojošajiem cilvēkiem, telpu viņu ražošanas darbībai, kā arī valsts varas realizēšanai. Starptautiski tiesiskā, civiltiesiskā, valsts un administratīvo tiesību nozīmē valsts teritorija ir suverēna zemeslodes daļa, kas atrodas valsts jurisdikcijā, bet nacionālā teritorija var nesakrist ar valsts teritoriju un tās robežām. Ģeogrāfiskajā kartē saredzu lībiešu, suitu, latgaļu, vecticībnieku, Rīgas īpašo minoritāšu vai Daugavpils, vai Maskavas kultūras nama Rīgā īpašo nacionālo apraides teritoriju, tās var dēvēt arī par reģionālajām un vietējām, taču visas kopā veido Latvijas valsts teritoriju.

Varbūt kāds man var palīdzēt saprast?

Uzskatu, ka atklāta paliek diskusija, kāpēc likumā termins„nacionāls” tiek apzināti saputrots.

Līdzīgi notiek ar vārdiem „Eiropas Savienība” un „Eiropas valstis”. Likumā vārdi „Eiropas Savienības valstis” bija konsekventi aizstāti ar vārdkopu „Eiropas valstis”. Atkal uzdodu sakrālo jautājumu „kāpēc?” Atbilde ir skaidrāka par skaidru: varbūt nepamanīs, nebīstamos, vispārcilvēciskos jautājumus skarošajos pantos ES pat ir izcelta, taču tajos, kur Krievijas TV varētu būt īpaša rūpe, tur ES ir nomainīta pret „Eiropas valstis”.

Es dzīvoju ES nevis PSRS. Es vēlos iemācīties ES valstu valodas, kurp dodas mani tautieši strādāt un mācīties. Krievija mums nepiedāvā augsti atalgotus amatus pat ne augsti atalgota sētnieka darbu Parīzē. Tur man nepieciešama franču valoda nevis krievvalodīgums.

3.Apzināti diskreditēt vai labdabīgi paņirgt

24. pants uzskaita ierobežojumus programmu veidošanā. Ko vajadzētu aizliegt vai „neietvert” (pamatformulējums) raidījumā ar likuma spēku? 24.p. (5) aizliedz ietvert „aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts teritoriālo vienotību vai izdarīt citu noziegumu.” ĒTL ierosināja iekļaut aizliegumu apzināti veidot raidījumus, kas aizskar (diskreditē) Latvijas valstiskumu, valsts un nacionālos simbolus, valsts cieņu un godu. Par pēdējo ieteikumu izraisījās asa diskusija. B. Cilevičš aizrādīja, ka šo labojumu noteikti diktējis bēdīgi slavenais 18. novembrī TV5 ēterā izskanējušais raidījums, kuram sabiedrības uzmanību pievērsa NTVR padome, un īpaši spēcīgi nosodīja vēsturnieku komisija. Izmaiņas likumā tika iesniegtas apmēram pirms gada, jo daudzi līdzīgi klaji ciniski, pret Latviju vērsti iepriekš ar nodomu sagatavoti raidījumi bija izskanējuši TV5. Zinot B. Cilēviča partijas patieso attieksmi pret Latviju un viņam deleģētos attiecīgās partijas uzdevumus, nav jābrīnās par viņa draudiem sagādāt starptautiskas nepatikšanas, ja likumā tiks speciāli pastiprināta atbildība par valsts graušanu.

Dīvaina ir Oskara Kastēna nicinājuma pilnā attieksme pret šo ieteikumu. Viņa jautājums, vai TV panorāmā parādītais sižets, kurā Tautas partijas jauniešu grupa izmeta valsts simbolus atkritumu kastē, ir pamats, lai tiesātu panorāmu? Oskars Kastēns kādreiz bija žurnālists un droši vien nav aizmirsis, ka ziņu raidījumi (tai skaitā TV panorāma) sniedz objektīvu un no atsevišķām politiskām, ideoloģiskām, ekonomiskām, reliģiskām vai citu grupu uzskatiem un vēlmēm neatkarīgu informāciju un atspoguļo notikumu gaitu.

Parīzes universitātes profesors Žans Klods Bertrans raksta: “Likumdošana mediju darbā ir visbūtiskākā regulācijas forma neierobežotas globalizācijas un nacionālo kultūru nivelēšanās procesā. Tieši likumdošanai jānodrošina masu mediju pieejamība visplašākai sabiedrībai no vienas puses un sabiedrības dažādo interešu grupu vajadzību kvalitatīvu atspoguļojumu īpaši elektroniskajos medijos.”(Bertrand Jean-Claude, 1999, The Blue Book, Brussels, Easa Print).

 

ES nostādnes vardarbības jautājumos

 Inese Vaidere, EP deputāte 

Pasaulē sabiedrības viedokļus un psiholoģiju arvien vairāk ietekmē masu saziņas līdzekļi. Komunikācijas tehnoloģiju attīstība ir sniegusi lielas priekšrocības – nojaukusi barjeras un pavērusi iespējas, kas kādreiz šķita nesasniedzamas. Taču tā ir radījusi arī jaunus draudus. Interneta vidē ir iespējams anonīmi izgāst iekšējos kompleksus, neapmierinātību un agresiju. Politiķa darbā ar pret sevi vērstu, anonīmu agresiju un draudiem var sastapties sevišķi bieži. Vēl sliktāka situācija rodas, kad tiek anonīmi publicēta nepatiesa informācija vai sagrozīti fakti. Tādejādi iespējams aizskart personību, graut reputāciju un radīt politiskas un privātas dabas sekas, bet anonīmos publicētājus atrast – teju neiespējami.

Pasaules Veselības organizācija definē veselību kā pilnīgas fiziskās, garīgās un sociālās labklājības stāvokli. Saskaņā ar tās rezolūciju, vardarbība ir lielākā sabiedrības veselības problēma visā pasaulē. Vardarbības kontrolēšanai dzīvē un virtuālaja vidē nepieciešams pievērst īpašu uzmanību. Lai to panāktu, apvienojami dažādi ekspertu viedokļi, iniciatīvas un praktiskā pieredze. „Ētikas Tilta Latvijā” rīkotā konference tādēļ ir ļoti pozitīva iniciatīva.

Eiropas Savienībā cīņā pret virtuālo vardarbību tiek izmantoti dažādi līdzekļi: ir ieviestas vairākas programmas un pieņemtas Eiropas Parlamenta rezolūcijas vardarbības apkarošanai; tiks ieviests ES rīcības kodekss, kas regulēs bērniem domātu videospēļu tirdzniecību ar pārredzamu un efektīvu klasifikācijas sistēmu; jauna, drošāka ES interneta programma turpinās cīņu pret nelikumīgu virtuālo mediju saturu, lai pasargātu pieaugušos un bērnus no psiholoģiskā terora un manipulācijas. Tomēr vēl daudz darba veicams, lai padarītu virtuālo vidi drošāku un tajā publicēto informāciju – uzticamāku. Ir kopīgi jāstrādā, lai, neierobežojot vārda brīvību, radītu virtuālās vides satura kontroli un tādejādi attīstītu to kā vērtīgu domu apmaiņas un informācijas iegūšanas forumu.

 

2010. gada 29. aprīlis

                                                                        Latvijas Universitātes Lielā aula

 

KONFERENCES

VIRTUĀLĀS VARDARBĪBAS VIDE MŪSDIENU KULTŪRAS TELPĀ

REZOLŪCIJA

Valsts Prezidentam Valdim Zatleram

Latvijas Republikas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim

LR Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājai I. Circenei

Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei

Izglītības un zinātnes ministrijai

Kultūras ministrijai

Labklājības ministrijai

LTV ģenerāldirektoram Edgaram Kotam

ES deputātei Inesei Vaiderei

AKKA/LAA

 

Referenti un diskusijas dalībnieki analizēja vardarbības daudzveidīgās izpausmes formas, ietekmes intensitāti uz cilvēku, it īpaši bērniem, pusaudžiem un jaunatni, kā arī iepazīstināja ar jaunākajiem pētījumiem un zinātnes secinājumiem par vardarbības attēlojuma rezultātu – nopietnām izmaiņām smadzeņu funkcionālajā darbībā, psihosomatisko simptomu pieaugumu u.c., izceļot nepieciešamību atjaunot un pastiprināt sabiedrības ētiski morālās vadlīnijas, latviskās identitātes izpratni kontekstā ar mūsu kultūras mantojumā paustajām vērtībām. Konferences laikā dalībnieki izteica priekšlikumus, ko darīt, lai novērstu dominējošās vardarbības izpausmes mūsdienu kultūrtelpā, un meklēt risinājumus, kā būtiski uzlabot raidījumu ētisko kvalitāti:

1.Normatīvo aktu līmenī:

1.1.Sakārtot normatīvos aktus un likumus tā, lai jaunā paaudze, kurai tiek uzspiesta virtuālā vardarbība elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, literatūrā, teātrī u.c., saņemtu reālu aizsardzību, ko nosaka ANO konvencija, kas bērniem un pusaudžiem paredz nevardarbīgas izaugsmes iespēju nodrošinājumu valstī;

1.2.Visi kultūras produkta un jo īpaši elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu piedāvātāji Latvijas valstī ir personīgi un redakcionāli atbildīgi par savas darbības rezultātu– raidījumiem, programmām, reklāmu u.c.- apzinoties, ka Latvijas Republikā ir aizliegts vardarbības, erotikas un pornogrāfijas atainojums;

1.3. Publisko mediju programmu pārraudzībai izveidot neatkarīgu ētikas komisiju, iesaistot NVO pārstāvjus, kā arī paredzot tai finansējumu, piesaistot ES programmu līdzekļus;

1.4. Veikt grozījumus elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un saistītajos tiesību aktos, lai pasargātu bērnus un pusaudžus no nevēlamām ietekmēm, kas var rasties, skatoties Latvijā brīvi pieejamās citu valstu TV programmas vai arī internetā sastopamo vardarbību, pornogrāfiju un erotiku; ir jāierīko īpaši filtri, kas neļauj šos raidījumus uztvert;

1.5.Pārskatīt LR normatīvos aktus, nodrošinot Latvijas sabiedrībai- ģimenēm, skolām un pašvaldībām- brīvu pieeju kvalificētai, saprotamai informācijai par virtuālo vardarbību un tās sekām.

2.Administratīvajā līmenī:

2.1.Aktualizēt izglītības sistēmā informāciju par virtuālās vardarbības postošo ietekmi personības veidošanās procesā, integrējot to audzināšanas programmā.

2.2. Risināt jautājumu par latviešu kultūras klasisko vērtību (teātra izrāžu, koncertu, animācijas filmu u.c.) īpatsvara palielināšanu mediju programmās;

2.3.Nepieļaut budžeta konsolidācijas nolūkos līdzekļu atņemšanu interešu izglītībai, kā arī nepieļaut profesionālo mākslas un mūzikas skolu sistēmas sagraušanu, jo panākumi šajā laukā ir vienīgais Latvijas konkurētspējas pasaulē apliecinājums;

2.4. Aicinām Kultūras ministriju atbalstīt Rīgas kinostudiju kā Latvijā galveno filmu ražotni ar mērķi atjaunot latviešu klasiskā kino tradīciju, liekot filmu pamatā mūsu kultūras ētisko dimensiju, īpašu uzmanību veltot bērnu auditorijai orientētu darbu producēšanai;

2.5. Aicināt medijus, īpaši televīziju, samazināt asa sižeta filmu īpatsvaru programmās, nosakot tām raidlaikus likuma noteiktajā diennakts laikā.

2.6. Novērst radušos situāciju, ka valsts televīzijā, kas tiek uzturēta par valsts nodokļu maksātāju līdzekļiem, finanšu trūkuma dēļ jaunākā vecuma bērniem tiek rādītas zemas kvalitātes (multiplikācijas) filmas ar vardarbības izpausmēm.

3.Sabiedrības izglītošanas līmenī:

3.1.Nodrošināt, lai amatpersonas, eksperti un organizācijas, kas atbild par garīgo un fizisko izglītību, pašaizsardzību, būtu informēti par virtuālajā vidē dominējošās vardarbības neatgriezeniskajām sekām un ietekmi uz cilvēka psihi, bet it īpaši par vardarbības dažādajiem aspektiem, organizējot profesionālu apmācību seminārus, kursus.Sadarbībā ar NVO izglītot sabiedrību, lai veicinātu stereotipu laušanu parvirtuālās vardarbības šķietamo nekaitīgumu;

3.2. Aicināt sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus veidot izpratni par virtuālo vardarbību un tās ilgstošajām, postošajām garīgajām, psiholoģiskajām un pakārtoti arī ekonomiskajām sekām;

3.3.Paust nosodošu attieksmi pret jebkāda veida vardarbību un tās izplatības veicināšanu tiešā vai netiešā veidā;

3.4.Visām institūcijām, kuru atbildībā ir ekrānmediju piedāvājuma programmu kontroles jautājums, ir jāapzinās, ka Latvijas Satversmes 100. pantā garantētā vārda brīvība nav tiešā veidā attiecināma uz ekrānmediju piedāvājumu, jo filmai un tai sekojošiem medijiem ir sava specifika, kas to būtiski atšķir no vārda.

4.Starptautiskajā līmenī:

4.1. Atbalstīt ANO konvenciju, kas bērniem un pusaudžiem paredz nevardarbīgas izaugsmes iespēju nodrošinājumu valstī;

4.2. Atbalstīt Eiropas Savienības gada noteikto prioritāti visa veida vardarbības novēršanā;

4.3. Rosināt Eiropas Komisiju izstrādāt priekšlikumus, kas nodrošinātu bērnu un jauniešu tiesību aizstāvēšanu pret vardarbības uzspiešanu virtuālajā vidē.

Diskusijas dalībnieki izteica cerību, ka visas atbildīgās valsts amatpersonas un iestāžu vadītāji atbalstīs rezolūcijā ieteiktos priekšlikumus un meklēs iespējas ar virtuālo vardarbību saistīto problēmu risināšanā.

 

Konferences organizētāju un dalībnieku vārdā

Lidija Mauriņa, Dr. med., asoc. profesore,
Audiovizuālo mediju piedāvājuma kritikas biedrība “Ētikas Tilts Latvijā” valdes priekšsēdētāja