Konference “Ģimene. Vardarbība ekrānmedijos. Likums”

Rīgā,  2012. gada 20. aprīlī,  Latvijas Universitātes Lielajā aulā

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts,
LU Teoloģijas fakultāte
sadarbībā ar nevalstisko organizāciju ,,Ētikas Tilts Latvijā”

Konferences mērķauditorija – valsts izglītības, bērnu un ģimenes politikas veidotāji,  izglītības iestāžu vadītāji, jaunatnes audzināšanas speciālisti, audiovizuālo mediju un atbildīgo ministriju, novadu un pašvaldību pārstāvji, skolotāji, augstskolu docētāji, studenti un visi interesenti.

 

Programma

9.00 Reģistrācija

10.00 Uzrunas

LU rektora, profesora M. Auziņa uzruna

UNESCO LNK ģenerālsekretāres D. Baltiņas uzruna

ĒTL valdes priekšsēdētājas Dr.med., asoc. prof. L. Mauriņas uzruna

 

I daļa

Vada akadēmiķe Maija Kūle un
Dr. med., asoc. prof. Lidija Mauriņa (ĒTL)

10.25 – 12.00

1.„Latvijas ģimene – sociālie un filozofiskie aspekti.” Maija Kūle, akadēmiķe, 15′

2.„Agresija mūsu saskarsmes ētikā, tās vēsturiskās saknes un jaunie dzinumi.” Jānis Streičs, kinorežisors, 15′

3.„Ģimenes vērtību atspoguļojums sabiedriskās televīzijas programmā. Principi, vērtības, atbildība.” Daina Markova, LTV, 10′

4.„Ekrānmediji kā ģimenes stabilizējošie un destabilizējošie faktori Latvijas senvēstures un mūsdienu kultūras mantojuma kontekstā.” Valdis Celms, semiotiķis, 15′

5.„Internetā demonstrētās vardarbības izpausmes bērnu un pusaudžu uzvedībā – vienlaikus upuri un varmākas.” Amanda Gruze, LM Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore, 15′

6.„Virtuālās vardarbības specifiskās ietekmes nolieguma stratēģijas iemesli, to zinātniskais atspēkojums.” Leonija Vusa-Mundeciema, kinorežisore, 15′

7.„Jaunie mediji un tradicionālā televīzija. Vērtību platformas nākotnē. Piedāvājumi un izvēles.” Edgars Kots, LTV ģenerāldirektors, 10′

12.00 – 12.15 Atbildes uz jautājumiem

12.15 – 13.00 Pusdienas

 

II daļa

Vada Leonija Vusa-Mundeciema,
Nevardarbīgo
mediju veicināšanas apvienība Vācijā,
un rakstniece Eva Mārtuža
(ĒTL)

13.00 – 14.30

1.„Agresivitāte kā psihofizioloģiskais fenomens, iespējamā atbalsta un korekcijas metodes. Ekrānmediju loma agresivitātes kāpināšanā.” Daina Voita, Dr.biol., asoc.prof., Aija Dudkina, Dr.psych., RPIVA, 15′

2.„Teoloģisko diskusiju nozīme audiovizuālajos medijos un to ietekme uz sabiedrību.” Juris Cālītis, mācītājs un profesors LU TF, 15′

3.„Valodas pielietojums plašsaziņas līdzekļos kā vardarbības veids pret ģimeni, tautu, valsti.” Dr.phil. Austris Grasis, 15′

4.„Ģimenes aizsardzība Latvijas normatīvajos aktos – esošais un vēlamais.” Līvija Liepiņa, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore, 15′

5.„Platjoslas internets – progress vai draudi sabiedrībai.” Ilmārs Muuls, LEKA valdes priekšsēdētājs, 10′

6.„Ziņu varmācības sociālie efekti. Mediju vardarbība un morāle.” Sandra Veinberga, Dr.phil., asoc.prof., mediju eksperte (Zviedrija), 20′

 

14.30 Diskusija

Laila Rieksta-Riekstiņa, LM Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja

Gunta Liepa, Latvijas Pašvaldību mācību centra vadītāja

Astra Aukšmuksta, IZM Valsts Izglītības satura centrs

Mārtiņš Priedītis, LU sociālo zinātņu fakultātes maģistrants

15.00 Konferences rezolūcijas priekšlikuma nolasīšana un apspriešana, konferences rezolūcijas pieņemšana.

 

KONFERENCES REFERĀTI

Latvijas ģimene: sociālais un filosofiskais aspekts

Maija Kūle,  ZA akadēmiķe, profesore, filozofijas doktore

  1. Ģimene ir ļoti svarīgs sabiedrības struktūrelements, kas atspoguļo noteikta laikmeta kultūrvēsturiskās un sociālpsiholoģiskās vērtības. Izpratne par ģimenes lomu sabiedrībā ir vēsturiski mainīga un saistīta ar kopējo vērtību sistēmu [vai tās trūkumu], kas valda sabiedrībā. Modernitātes laikmeta priekšstati par ģimeni radikāli atšķiras no patriarhālā laikmeta priekšstatiem. Uzskatu izmaiņas automātiski nevajag uzskatīt par vērtību degradācijas izpausmi; svarīgi saskatīt, uz kādām vērtībām balstās modernizētā izpratne par ģimeni, kas ir un kas nav nozīmīgs. Mediji spēlē ievērojamu lomu mūsdienu izpratnes formulēšanā par ģimeni, līdz ar to svarīga ir mediju vērtīborientācijas kritika.
  2. Latvijā ir mainījusies izpratne par ģimeni sākot no patriarhāli apgaismotiem centieniem jaunlatviešu laikā, luterticībā, pareizticībā un katolicismā balstītiem vērtību kritērijiem līdz pat postmodernisma iezīmēm ģimenes izpratnē 21.gs. 3. gs. pirmajā pusē ģimenes sociālā un filosofiskā analīze pamatā bija tekstuāla, literāra, statistiska, demogrāfiska un psiholoģiska, par ģimeni kā filosofisku un sociālu struktūru 20.gs. 20.-30-tajos gados rakstīja T.Celms, K.Kundziņš, J.Students u.c.  Kopš 20.gs. beigām arvien lielāku lomu ģimenes raksturojumā sāk spēlēt tiesiskie aspekti, kā arī kino, māksla, literatūra, TV programmas. Protams, ka statistiskie un demogrāfiskie rādītāji tiek vākti un prezentēti LR valdībām, lai akcentētu noteiktu ģimenisku vērtību kultivēšanu ar likumdošanas un normatīvo aktu palīdzību. Taču jautājums paliek: kādas vērtības tagad tiek kultivētas?
  3. Viens no būtiskajiem ģimenes strukturālajiem modeļiem filosofijā tiek dots G.V.F.Hēgeļa “Gara fenomenoloģijā” un “Tiesību filosofijā”, runājot par objektīvā gara sfēru. Hēgelis parāda ģimeni kā fenomenu, kas atrodas trijādē: pirmā objektīvā gara forma – ģimene – ir jutekliskā, intīmā, bioloģiskā un seksuālā attiecību forma starp vīrieti un sievieti. Ģimene rada jaunu dzīvību, turpina cilvēku sugu, tās pastāvēšanas motīvs ir arī ārpus viņas pašas – visas cilvēces dēļ. Ģimene ir privātuma sfēra, kas ļoti vajadzīga cilvēciskā gara attīstībai. Hēgelis reizēm ir kategorisks attiecībā pret sievieti, piedēvējot viņai tikai mājsaimnieces un bērnu dzemdēšanas bioloģisko lomu, reizēm – izceļ sievietes lielumu, kā, piemēram, rakstot par Antigoni kā personības brīvības un neatkarības izpausmi.

Otrā forma Hēgelim ir pilsoniskā sabiedrība. Cilvēks “iet ārā” no ģimenes, lai iegūtu abstraktāku, vispārīgāku komunikācijas formu, pieredzi ārpus intīmā loka, mazāk juteklisku, vairāk sociālu pieredzi. Neviens nevar palikt tikai un vienīgi ģimenē, tas būtu sprosts. Cilvēkam pašam ir jāsavieno šis “iekšpus” ar “ārpus”.

Taču trešā forma ir visinteresantākā: tā ir esamība valstī, kas savieno juteklisko “iekšpus” ar pilsonisko “ārpus”. Valstij, ja tā tiecas uz ideālformu,  pašai ir jābūt ģimeniskai un jānostiprina ģimene. Hēgelis labi saprot, ka valsts nav vērtīga kā birokrātija, militāristu kopiena vai alkatīgas varas pozīcija. Valsts ir nozīmīga kā liela ģimene, kurā labi jūtas daudzās mazās konkrētās ģimenes. Tādējādi valstij savā ideju kopumā ir priekšplānā jāliek labas ģimenes vērtības: mīlestība, atbildība, dzīvības spēks, līdzsvars, paaudžu komunikācija u.c. Privātajam ir jāsavienojas ar publisko, tomēr nezaudējot savas robežas un specifiku.

  1. Taču kas notiek postmodernajā laikmetā jeb dzīves formā uz virsmas? Nekādām ideālformām nav iespējams tuvoties, jo ģimene, pilsoniskā sabiedrība un valsts ir kļuvuši par nošķirtiem fenomeniem. Ģimeniskā intimitāte nereti tiek iznesta publiskajā telpā, to aizstājot ar pseido intimitāti – nemitīgie laulāto krāpšanas gadījumi, ko ar lielu interesi apraksta prese un interneta portāli, prostitūcija, grupveida sekss utt. Šādu supermodernu intimitāti masu mediji katru vakaru rāda plašai auditorijai, nereti liekot saprast, ka tieši tāda pieredze skaitās moderna. Privātais ar publisko ir apmainījies vietām. Mediji ir kļuvuši par “lūriķiem”, vēlme redzēt skandālus, perversijas, necilvēciskas attiecības tikai pieaug, nevis samazinās.
  2. Valsts ir formalizēta. Nevar noliegt, ka LR likumdošanā kopš 1990. gada ir iestrādātas pozitīvas normas attiecībā uz bērna, mātes, ģimenes tiesisko aizsardzību. Taču nereti tās paliek tikai labas cerības, jo finansiālais segums normu un likumu izpildei ir niecīgs.
  3. Publiskajā telpā daudzkārt tiek sludinātas anti-ģimeniskas vērtības. Tas nenotiek tikai un vienīgi Latvijā, bet daudzās ES un citās modernajās valstīs. Uzskatu, ka ļaunums, ko nodara bezatbildīgi mēdiji, ir pat lielāks nekā finansiālā seguma trūkums ģimenes un bērna aizsardzībai. Tāpēc, ka mediji veido pasaules izpratnes modeļus, vērtību noteiksmes, kas ir ilglaicīgas, jo tās tiek iedēstītas cilvēku prātos un jutekliskajā pieredzē. Likumdošanu un finansiālo situāciju var sakārtot ar racionāla un politiska prāta un labās gribas palīdzību [visas LR partijas to ir solījušas], taču sakārtot vērtību pieredzi nevar tikai un vienīgi ar racionālu prātu, jo tā ieaužas gan zemapziņā, gan pūļa psiholoģijā, gan cilvēku habitus.
  4. Viena no būtiskām pārvirzēm ģimenes izpratnē ir saiknes zudums par dzīvības apliecinājumu un turpināšanu. Dzīvība patiesībā ir visaugstākā vērtība. Kaut arī ģimenes plānošana ir progresīvs pasākums no sociālā un medicīniskā viedokļa, tomēr ģimenes bioloģiskā “iekšpuse” sociālajā telpā tiek sapostīta. Ģimene vai tās aizstājējs – partnerattiecības – medijos tiek attēlota pirmām kārtām kā seksuāla bauda, literārie darbi kaifo par procesiem zem jostasvietas, turpretī dzīvības turpināšanas, bērniņa gaidīšanas, audzināšanas process tiek attēlots kā nepatīkamas grūtības, neglītums, nevajadzīgi rūpesti (izņēmums ir daži specializētie žurnāli kā “Mans mazais”, taču LTV ir pilnīgi nepietiekams skaits raidījumu par dzīvības formu apliecināšanu ģimenēs).
  5. Par dīvainu, postmodernu pavērsienu jāuzskata ideoloģija, ka nākotnes cilvēks dzīvos viens (sk. stratēģiju Latvija 2030), ka puse no Latvijā dzīvojošās tautas būs vientuļnieki, taču aktīvi pildīs savas sociālās lomas. Izklausās neticami, ka LR tiek virzīta uz pilnīgu ģimenes vērtību degradāciju, taču LR Saeima šādu nākotnes modeli ir akceptējusi. Tas, kā liekas, paredz absolūtu neoliberālisma uzvaru plašā frontē. Tomēr pēdējo gadu pavērsieni vairāk konservatīvu vērtību virzienā liek domāt, ka ģimenes kā jutekliski intīmas, privātas, solidāras un savstarpēji atbalstošas komunikācijas formas nozīme varētu pieaugt.

 

Ekrānu mediji kā ģimeni stabilizējoši un destabilizējoši faktori latviešu tradicionālās un mūsdienu kultūras kontekstā

Valdis Celms

Ikviena cilvēka apziņa ir saistīta ar viņa iekšējo pasaules uztveres ekrānu. Ekrānā veidojas visi cilvēka apziņas stāvokļi, kas saistīti ar uztveri, tiek modelēta pasaules kārtība no haosa līdz kosmosam. Ekrāna prototips dabā ir debess, kultūrā – balts auduma gabals, balta papīra lapa, TV ekrāns u.tml. Visu informāciju, ko mēs saņemam ar redzi, un tā ir apmēram 4/5 no visa informācijas apjoma ko mēs pārstrādājam , mēs saņemam ar ekrāna starpniecību. 20. un 21. gs. ekrāns kļuvis par savdabīgu civilizācijas simbolu – kino, video industrijā, datorspēlēs, datortīklos – tīmeklī, mobilajā saziņā, sabiedriskajā un peļņas televīzijā, vides reklāmā u.c.

1) Funkcionālā skatījumā katrs fiziskais ekrāns ir simetrijas attiecībās ar cilvēka iekšējo pasaules uztveres ekrānu – ekrāns fiziskā plānā simbolizē ekrānu garīgā plānā. Līdz ar to,  kāda pasaules aina atainojas mediju pārvaldītajos ekrānos, tāda tā arī atspoguļojas cilvēka apziņā. Ekrāns līdz ar to ietekmē un PROGRAMMĒ cilvēka domas un rīcību. Un kādas ir mūsu domas un rīcība – tāda ir arī reālā pasaule ko veidojam.

2) Ekrānā apvienojas jeb sintezējas visi galvenie dabiskie maģijas līdzekļi – gaisma, krāsa, skaņa, runātais vārds, attēli un zīmes, kustība. Ekrāns piedāvā spēcīgas telpiskas vīzijas un tēlus. Ekrāns piedāvā gatavas domas un rīcības modeļus. Šķietamas un arī patiesas izvēles iespējas uzzināt, izzināt, nezināt. Iesaistīties, nesaistīties, sasaistīties. Arī sargāties un bīties. Pie tam, un tas ir īpaši svarīgi, ekrāns darbojas tāpat kā mandala – ārējais apveids veido noslēgtu apli, bet cilvēka uzmanība tiek piesaistīta kādam vienam punktam. Ekrāna vērošana visbiežāk pārvēršas par meditāciju, kad daudzas lietas tiek uztvertas neapzināti, bet gana paliekoši.

3) Līdz ar to pretoties ekrāna varai ir ļoti grūti un nenobriedušam prātam, kādi ir bērni un pusaudži, ir gandrīz neiespējami. Bērnu un pusaudžu vecums ir tieši tas laiks, kad gan rotaļās, gan spēlēs un apmācībās cilvēks tiek programmēts pieaugušo dzīvei, nākamai ģimenes dzīvei,  dzīvei sabiedrībā. Tiek likti tikumiskie pamati un sapratne par pasauli. Tas, ko mēs, pieaugušie, radām un rādām – tas viss bērna apziņā veido priekšstatu par pasauli.

4) Taču ekrāna vara un ietekme sniedzas pāri šai vecuma robežai.  Ne jau velti ekrānu medijus un presi pamatoti saucam arī par ceturto varu, jo tā veido sabiedrisko domu. Nokļūst katrā mājā, ielaužas katrā ģimenē, tā vai citādi ietekmē katru cilvēku.

5) No tradicionālās kultūras un arhetipisku rituālu viedokļa, atteikties no TV skatīšanās mūsdienās pielīdzinās atteikumam senatnē svinēt  vakara krēslas stundu – pēdējās gaismas celiņu, kas savieno šo sauli ar viņsauli, kas savieno cilvēku ar pasaules universālo sākotni – Dievu.  Mūsu dienās pa vidu šai garīgajai un dvēseliskajai saiknei nostājies raidījumu un filmu programmas režisors un ekrāna politikas noteicējs. Viņš ir tas, kurš atlasa informāciju dienas notikumu ziņās, izvieto vai veido reklāmas un tml. Līdz ar to viņš ir līdzatbildīgs arī par to, ko mēs redzam ekrānā, vai precīzāk – atbildīgs par ekrāna radīto informatīvo un emocionāli tēlaino iespaidu uz cilvēkiem.

6) Tomēr pārāk bieži jājautā – kam īsti kalpo ekrānu mediji, kā interesēs darbojas un kādus ideālus aizstāv? (Šeit es nerunāju par Latvijai naidīgiem un apzināti melīgiem raidījumiem vai Krievijas ziņu kanāliem, kurus var uztvert Latvijā) Arī Latvijas ekrānu medijiem nākas jautāt, vai viņu popularizētie ideāli stiprina piederību Latvijas valstij, latviešu nācijai, tās kultūrai un identitātei? Vai tas, ko rāda TV ekrānā, mūs bagātina, ir ģimenes stabilizējoši vai tieši pretēji – ārdoši. Tā, piemēram, vai tā ir nejaušība, ka reklāma tiek rādīta ar pastiprinātu skaņu, filmās uzbāzīgi tiek rādīti sveši tikumi un tradīcijas, ka TV ekrānā viens pēc otra zibinās viedokļu paudēji, kas popularizē destruktīvas idejas – ja kas Latvijā netīk, lūdzu – brauciet prom! Ka latvieši vaira nav tauta, ne nācija,  skan centieni mūs pazemināt par etnisku kopienu?! Šādas ideoloģiskās varmācības un diversijas atskan arvien biežāk. Vai arī, ar dažādu filmu palīdzību mūs grib pieradināt, ka gan viena dzimuma pāru attiecības, gan šantāža un fiziska vardarbība, gan uzdzīve un naudas iegūšana bez godīga darba ir, turpat vai, ikdienas dzīvesveida un attiecību norma! Nereti žurnālisti – politikas komentētāji – paši  ir neiro lingvistiskās programmēšanas (NLP) upuri un automātiski lieto dažādas politiskās demagoģijas un manipulāciju klišejas. Kā, piemēram – Krievvalodīgie – Divas kopienas!!! – Ja nacionālisti, tad noteikti – radikāļi, it kā būt nacionālam ir kas slikts. Jājautā, vai iespējas, ko dod ekrānu mediji kā mūsdienu tehnoloģijas, tiek izmantotas katra cilvēka un sabiedrības garīgo un kultūras pilnveides virzienā, vai arī, ignorējot šīs intereses, sabiedrība pakāpeniski tiek iebaidīta un pārvērsta par informatīvi manipulējamu pūli. Tas ir jautājums par mediju darbības morālo atbildību. Par informācijas un ekrānu politikas mērķiem un uzdevumiem. Pie tam uzsvaru es liktu ne jau uz atsevišķas ziņas vai pārraides esamību, bet gan uz ekrānā veidoto ilgtermiņa politiku un informācijas pasniegšanas paņēmieniem un stratēģiju.

7) Manuprāt, ir vairāki mediju ideologu radīti mīti, kas neatbilst patiesībai. Ka mediji tikai atspoguļo notikumus, citādi esot neitrāli. Patiesībā mediji ne tikai atspoguļo, bet arī rada notikumus un veido sabiedrisko domu, tātad taisa politiku. Tā, piemēram, TV-1 raidījumi “Latvija var!” – ļoti labvēlīgi ietekmē sabiedrisko apziņu un apliecina varēšanu, nākotnes izredzes, arī citos vieš optimismu. Daudzsēriju filma “Likteņa līdumnieki” – atklāj latviešu ģimenes gaitas likteņa pavērsienos, ideālus, garīgo spēku, labestību un sīkstumu. Tie ir labas un vajadzīgas raidījumu politikas piemēri.

Savukārt, apzināti vai neapzināti izceļot vienu viedokli un noklusējot citu, pārspīlēti pievēršot uzmanību kādai personai, TV veido gan politiskos varoņus gan nevaroņus. Ikviena parādīšanās TV ekrānā vairo un popularizē – daudzina. Nenokļūšana TV ekrānā – vājina parādības vai viedokļa ietekmi uz sabiedrisko domu.  Bet tas vienādā mērā attiecas kā uz labo, sabiedrībai labvēlīgo, tā arī uz slikto, ļauno un naidnieku provokācijām – ir ko padomāt!

Tiek runāts, ka tikai slikta ziņa ir laba ziņa, jo tā piesaista uzmanību. Šāda pozīcija orientē cilvēkus visur saskatīt slikto, rada spriedzi, apātisku nogurumu un pasivitāti. Tā ir apzināti spekulatīva uzmanības piesaistīšana. Ažiotāža pie vismazākā iegansta rada nevajadzīgu spriedzi. Raksturīgi, ka šādā gadījumā nereti pazūd notikuma būtība – cēloņi un kopsakarības – jo ažiotāža bijusi svarīgāka.

Tiek runāts, ka cilvēki gribot tikai izklaidi un vardarbību. Pēc šādas loģikas vislabākie cilvēki ir starp uzdzīvotājiem un sadistiem, noziedzniekiem – pēc tiem tad arī būtu jāorientējas.

Tiek runāts, ka vardarbība (tīksmināšanās ar šausmu trilleriem, izlaidība, narkotikas, uzdzīve vai arī bezcerības un stulbuma un vardarbības sajaukums) TV ekrānā neietekmējot skatītājus. Patiesībā, ja tas, ko rāda TV ekrānā, neietekmētu skatītājus, reklāmas devēji nešķiestu bargu naudu par katru reklāmas sekundi un politiķi par katru cenu necenstos nokļūt TV kadrā.

Tiek runāts, ka mediji Latvijā ir neatkarīgi, ka mediju interesēs ir tikai informācijas pasniegšana, aiz kuras nebūtu jāsaskata kāda slēpta politika.  Patiesībā mediji realizē savu redakcijas, sabiedriskā pasūtījuma vai arī īpašnieka apmaksātu viedokļu paušanas politiku. Pie tam informāciju ne tikai atlasa, bet šī atlase vienmēr ir saistīta ar kādu jau iepriekš pastāvošu priekšstatu, viedokli un nolūku.

Tiek runāts, ka skatītājs pats novērtēs un ka skatītājam ir izvēles iespēja. Patiesībā skatītājs pierod pie tā, ko piedāvā. Skatītājs tiek programmēts. Piedāvājums rada pieprasījumu!

Un šis piedāvājums, kā likums, ir pieejams arī maziem bērniem, skolniekiem, pusaudžiem – apejot visas cilvēka attīstības vecuma grupas. Jā, cilvēks cenšas izvēlēties arī pieejamā piedāvājuma robežās, tādēļ pirmais, kas jāapgūst pirms ekrāna medija lietošanas, ir spēja – izslēgt ekrāna mediju!

8) Noslēguma secinājumi: Ekrānu mediji var radīt sajukumu cilvēku galvās, aptumšot lietu sapratni. Ekrānu mediji var kalpot izziņai, kultūrai, nācijas vienībai un sabiedrības attīstībai. Ekrāns vienādi tiražē un pastiprina gan labo un vajadzīgo, gan ārdošo un postošo. Ekrāns mūsu dienās ir varas instruments. Un no cilvēka paša ir atkarīgs, kam tas kalpos; tāpat kā ikviens izgudrojums, darba rīks vai ierocis – var kalpot gan labajam, var kalpot arī ļaunajam. Kādā prūšu akmens laikmeta rituāla nozīmes cirvī  iegravētas divas Eglītes. Viena uz augšu – uz gaismu, uz dzīvi. Otra uz leju – uz tumsu, uz nāvi. Kā to liecina šis gravējums, jau senie cilvēki saprata savu  līdzdalību un atbildību šajā izvēlē, jo saprata, ka cilvēka rokās arī cirvis var kalpot divējādi. Varbūt arī mums derētu par to padomāt ekrānu mediju politikas sakarā.

Agresivitāte kā psihofizioloģiskais fenomens, iespējamās atbalsta un korekcijas metodes

Dr.biol., asoc. prof. Daina Voita, Dr.psych., docente Aija Dudkina,

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija,

Pedagoģijas un psiholoģijas zinātniski pētnieciskais institūts

Agresija ir sociāli psiholoģiska problēma, kas būtiski aktualizējusies pēdējā laikā un saasinājusies saistībā ar sociāli ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pasaulē. Agresija tiek aplūkota kā sociālās iemācīšanās rezultāts. Sociālās iemācīšanās teorija aplūko agresīvu uzvedību ietekmējošus faktorus: bioloģiskos, motivējošos, akcentējot sociālās iemācīšanās ietekmes svarīgumu.

Agresīva uzvedība ietver trīs aspektus:

1) uzvedības apgūšanas veidi: iemācīšanās – novērojot vai ar tiešo pieredzi,

2) faktori, kas provocē agresijas izpausmi: sociālie, vides un individuālie,

3) nosacījumi, pie kuriem uzvedība nostiprinās.

Agresīva uzvedība ir atkarīga no noteicošajiem neirofizioloģiskajiem mehānismiem, kad nervu sistēma regulē ikvienu organisma funkciju, ieskaitot agresiju (Bandura, 1973).

Agresīva uzvedība ir saistīta ar neirofizioloģiskiem mehānismiem, kas būtiski ietekmē personas emocionālo pasauli, ieskaitot agresiju (Tremblay et.al., 2002, Caccioppo, 2007), kā arī ar organisma endokrinālajiem jeb hormonālajiem regulācijas mehānismiem (Nelson, 2005).

Konstatēts, ka, novērojot citu uzvedību, rodas vēlme neapzināti atdarināt, ko izmanto gan bērni, gan pieaugušie. To var ietekmēt lasītā literatūra, televīzijas pārraides, kinofilmas un mūzika, kur bieži agresija tiek attaisnota vai paliek nesodīta (Bandura,1971). Masu mediju ietekme pastiprinās ik gadu, jo, kā liecina 2010. gadā veiktie pētījumi, bērni un jaunieši vecumposmā no 8 – 18 gadu vecumam katru dienu vidēji līdz 7-8 stundām atrodas mediju vidē, tai skaitā, 4 stundas skatoties televīziju, vidēji 2 stundas klausoties mūziku, 1-2 stundas izmantojot datoru mācību izziņas procesam, 1-2 stundas spēlējot video spēles (Kong Kuo Lan et.al., 2010). Trīs gadu televīzijas programmu satura analīze parādīja, ka 60% raidījumos ir ietverta vardarbība, no tiem 40% – smaga vardarbība, 94% videospēļu satur vardarbību, pie tam arī mūzika, ko klausās pusaudžu grupā, bieži ietver agresivitāti (Manganuello, 2005, Rowell, 2007). Jāuzsver arī elektronisko pastu, īsziņu, interneta diskusiju nozīme pusaudžu dzīvē, kā rezultātā veidojas jauns sociālas uzvedības modelis, pie tam interneta diskusijās agresija ir dominējošās emocijas.

Tehnoloģijas ir paplašinājušas sociālās komunikācijas iespējas, nojaucot vecās aizsardzības sistēmas robežas, līdz ar to bērnam vai pusaudzim ir daudz vieglāk nonākt “sliktās virtuālās vides ietekmē”, kas kļūst nekontrolējama (Rowell, 2007). Pētījumi ir parādījuši, ka 10-12% pusaudžu ir cietuši no vardarbības (Black, 2006), ko pētnieki pamato ar dominējošo vardarbību medijos un tur parādīto lomu attiecību modeli, kas iemāca pusaudzim veidot līdzīgu savstarpējas komunikācijas modeli. Interesanti, ka jautājot pusaudžiem, kā tieši mediji ietekmē kognitīvos un emocionālos procesus, parādās tā saucamais “trešās personas efekts”, kurā dominē pārliecība, ka mediji ietekmē citu uzvedību un domāšanu, bet neietekmē viņus pašus (Davidson 1983).

Visā pasaulē 1000 pētījumos, kas veltīti agresijas izpētei, tika veikts datu apkopojums un konstatēts, ka agresivitāte masu medijos ir viens no galvenajiem cēloņiem pusaudžu vardarbīgai uzvedībai un agresivitātei turpmākajā dzīvē (Brown&Whiterspoon, 2002).

Vardarbības izraisītos efektus pētnieki saista ar desensibilizācijas procesu (Rowell, 2007). Sākotnēji, vērojot asiņainu filmu skatus vai klausoties agresīvu mūziku, bērnam vai pusaudzim tiek novērotas atbilstošas veģetatīvās reakcijas, piemēram, paātrinās pulss, paaugstinās arteriālais asinsspiediens, paātrinās elpošanas frekvence, bet, regulāri un atkārtoti vērojot agresivitāti, notiek desensibilizācijas process, kas ietver būtisku emocionālu reakciju kavēšanu, un vardarbība tiek pieņemta kā atbilstošs savstarpējo attiecību – komunikāciju modelis.

Kā mazināt agresiju? Konstruktīvs risinājums ir agresīvu filmu un pārraižu samazināšana.

Lai veiktu agresijas korekciju, ir nepieciešamas nodarbības, kas veido jauna komunikācijas modeļa iemācīšanos, tā, piemēram, jo agrāk tiks veikta agresijas mazināšana jeb agresīvo domu virknes pārtraukšana, jo labāki būs panākumi. Nozīmīgi ir citu paņēmienu iemācīšanās – pauzes ieturēšana un pēc tam lietišķā, pašpārliecinātā noskaņojumā domstarpību noskaidrošana, tā vietā, lai panāktu savu ar agresijas palīdzību (Zillmann,1974).

Gibss (Gibbs,1995) ir izstrādājis kognitīvo destrukcijas modeli. Viņa atziņa ir, ka kognitīvas destrukcijas ir sastopamas visiem cilvēkiem. Problēmu rašanās risks pieaug, ja kognitīvas destrukcijas netiek labotas. Egocentriskas domāšanas kļūdas sastāda primāras kognitīvas destrukcijas: citu vainošana, noniecināšana vai nepareiza interpretēšana un visļaunākā pieļaušana, kas veido sekundāras kognitīvas destrukcijas problēmas (Nasa, 2005).

Izstrādāta intervence ir sociālās uzvedības korekcijas programma, kas balstās uz kognitīvi biheiviorālās pieejas nostādnēm un sociālās iemācīšanās teoriju, saskaņā ar kuru uzvedību nosaka socializācijas process – kopīgu principu iemācīšanās un to modelēšana darbībā (Bandura,1973; Wong&Hare, 2001).

Tādējādi agresijas un vardarbības attīstības veicinošo faktoru analīze ir ciešā mijiedarbībā ar iespējamām korekcijas metodēm, un sniegtais pārskats par vardarbības un agresivitātes masu mediju ietekmi uz bērnu un pusaudžu psihofizioloģiskajām funkcijām liecina par nepieciešamību veidot multidisciplināru pieeju.

Bērnu un jauniešu fiziskās, psihiskās dzīves kvalitātes un veselības uzlabošanai ir nepieciešami starpnozaru pētījumi. Par to liecina Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Pedagoģijas un psiholoģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā uzsāktie pētījumi un jau iegūtie rezultāti.

Platjoslas internets – progress vai draudi sabiedrībai

Ilmārs Muuls, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs

2010. gada martā Eiropas Komisija uzsāka stratēģiju „Eiropa 2020″, kuras mērķis ir pārvarēt krīzi un sagatavot ES tautsaimniecību nākamajai desmitgadei. Stratēģija „Eiropa 2020″ akcentē to, cik svarīgi ir ieviest platjoslu, lai ES veicinātu sociālo iekļautību un konkurētspēju. Tā atgādina mērķi sagādāt pamata platjoslu visiem eiropiešiem līdz 2013. gadam un tiecas nodrošināt, lai līdz 2020. gadam: 1.)- visiem eiropiešiem būtu piekļuve daudz lielāka ātruma internetam – virs 30 Mb/s – un 2.)- 50 % no Eiropas mājsaimniecībām vai vairāk abonētu interneta pieslēgumu ar ātrumu vairāk nekā 100 Mb/s.

Platjoslas (liela ātruma) interneta ieviešanā Latvija ir sasniegusi izcilus rezultātus: pēc “Washingtonpost.com” datu par 2011.gada trešo ceturksni publikācijas Latvijā ir viens no augstākajiem caurmēra interneta pieslēguma ātrumiem pasaulē. Šai ziņā mūsu valsti apsteidz tikai Dienvidkoreja un Honkonga ar attiecīgi 16,7 un 10,5 megabitiem sekundē (Mbps), savukārt Latvija un Japāna dala trešo un ceturto vietu ar 8,9 Mbps.

Jāatgādina, ka pilnas kvalitātes televīzijas programmas pārraidīšanai pietiek ar 2 megabitiem sekundē (Mbps).

Vienlaikus ar milzīgajām iespējām, ko ātrgaitas internets sniedz pakalpojumu saņēmējiem, tas dod iespējas katram platjoslas interneta lietotājam pārraidīt globālajā tīmeklī savu paša veidotu saturu. Savukārt digitālo sadzīves ierīču attīstība mūsdienās ļauj kaut vai ar mobilā tālruņa palīdzību veidot tādas kvalitātes audiovizuālos materiālus, par kādiem pirms gadiem 15 profesionālās televīzijas varēja tikai sapņot.

Tātad: katrs platjoslas interneta lietotājs ir saņēmis iespēju kļūt par ekrānmediju.

Taču šīm iespējām ir arī ēnas puse. Droši vien katrs, kurš kādreiz ir palasījis komentārus interneta portālos, ir pamanījis milzīgās neiecietības, negatīvisma un rupjību tendences kopējā anonīmo komentāru masā. Savukārt iespēja kļūt par anonīmu ekrānmediju ir radījusi vēl nopietnākas sekas. Atsevišķi vardarbības propagandas gadījumi gan ir guvuši plašāku rezonansi, piemēram, sižets par dzīva baloža sadedzināšanu vai kucēna nomešana no tilta. Ir izmeklēti gadījumi, kad skolnieki smagi piekauj savu klasesbiedru tikai tāpēc, lai piekaušanas procesu nofilmētu un publicētu internetā. Tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Lielākā daļa vardarbību popularizējošie audiovizuālie sižeti netraucēti ceļo globālajā tīklā.

Saprotams, ka nav iespējams ieviest totālu cenzūru. Taču, ņemot vērā arī ekrānmediju autortiesību problēmas (piemēram, svešu audiovizuālu sižetu iemontēšanu savā materiālā), būtu lietderīgi pievērst Eiropas komisijas uzmanību anonimitātes problēmai interneta vidē. Anonimitāte faktiski sniedz nesodāmības garantiju negodprātīgiem interneta lietotājiem. Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt prasība reģistrēt audiovizuālo sižetu noteiktā reģistrā kopā ar ticamiem autora identifikācijas datiem, pirms saņemt tehnisku iespēju augšupielādēt materiālu tīmeklī. No vienas puses tas dotu priekšrocības legāliem sižetu autoriem aizstāvēt savas autortiesības, bet no otras puses ierobežotu nesodītu vardarbības popularizēšanu.

 

Agresija mūsu saskarsmes ētikā, tās vēsturiskās saknes un jaunie dzinumi

Jānis Streičs, kinorežisors

Agresija medijos un ikdienā ir tikai ziedi, kas uzplaukuši kādai senai sējai vēl citos laikos, pirms neatkarības atjaunošanas. Latvija šodien ir strupceļā, jebšu ,,Sastrēgumstundā”, kā to paģēr mums zināmais televīzijas šovs.

Ja klausām tikai sabiedriskās domas trubadūrus, vēstniekus, paudējus, sludinātājus, liekas, ka sēžam uz pulvera mucas.

Bet tā ir šķietamība, jo patālāk no žurnālistu un politiķu kliedzošās pašapliecināšanās ir dzīva pati tauta, kas iegrimusi vienā vienīgā rūpē – gādāt dienišķo maizi un pārtikušu dzīvi, cik nu mums tas izdodas. Tā bijis visos laikos. Pat Franču Lielajā revolūcijā. Krievu revolūcijās un karos, kur tika ierauti latvieši. Vienmēr ritēja vienkāršo cilvēku un darba darītāju dzīve, kā asinsrite dzīvajā organismā.

Vēsturiskās saknes

Mēs esam iznākuši no Sociālisma lēģera ar gara slimībām, ko tur guvām.

  1. Izkāpināta, klaji demonstrēta politiskā aktivitāte, kas būtībā ir tukša, jo ir atavisms no bailēm, kas bija pārņēmušas visu padomju impēriju.
  1. Patiesā patriotisma un valstiskās apziņas trūkums, negatavība savai valstij.
  2. Aprobežota demokrātijas izpratne.
  3. Mazvērtības komplekss, kas kopējs visai nācijai.
  4. Izdabāšana saimniekiem ārvalstīs.
  5. Eiropas morālais pagrimums, kas godā ceļ grēku un noziegumu.
  6. Dzīvības svētuma ignorance kā boļševisma atavisms.

Mēģināšu ielūkoties šī posta trijās frontēs:

  1. Sabiedriski politiskajās norisēs

Ne izcīnītā, bet, boļševisma sistēmai sabrūkot, gluži kā no debesīm nokritusī neatkarība sāka veidot pēc formas, ne jēgas un tautas nepieciešamības mudināta. Partijas tapa ne jau kā sabiedrības, bet ekonomiski un sociopātiski ieinteresēto personību īslaicīgo kopu interešu kompensētājas.

Tāpēc jau divdesmit gadus valsts prioritāte ir birokrātiskā režīma saglabāšana, ignorējot labklājību un tautas fizisko un garīgo veselību. Tauta tīšu prātu tiek šķelta ne sociālajos, bet nacionālajos grupējumos, starp kuriem tiek kurināta neiecietība un naids, kas vēsturiski svešs latviešu garam.

  1. Masu medijos

Kā jau parasti tie runā un dara to, ko no viņiem gaida saimnieki. Un tāpēc mūsu leļļu vadītāji gādā Latvijai nemitīgu ,,sastrēgumu”.

Internets klāt visam pozitīvajam ir mīna ar laika degli, un agri vai vēlu notiks eksplozija, kas sabiedrībai liks pārvērtēt savu attieksmi pret internetu. Jo tas, ka maskās tērptajiem kuklusklaniešiem, kas bez tiesas linčoja nēģerus, ir dota vaļa izsmiet un apgānīt ikvienu centienu vai domu, pie laba gala nevedīs. Tikai pie traģiska iznākuma. Kas liks pārvērtēt personības brīvības jēdzienu.

  1. Mākslā

Aplamais priekšstats par tautu, kura alkst dzīvot izvirtībā un grēkā, ka tikai tas varētu piesaistīt latviešus pie ekrāna.

Dzīvības svētuma ignorance. Latviešiem dzīvības izpratne ir varen plaša, par to liecina Dainas, kurās ik pantiņā kā līdzinieks cilvēkam tiek nostādīts viss, ar ko esam saistīti ikdienā. Tā ir daba, dzīvās radības un lietas. Arī Autora darbs ir dzīvība, jo uzrunā mūs, piesaista, liek līdzi dzīvot un stiprina ticību humānismam.

Taču, ja autora darbs tiek ārdīts, lai režisors vai cits interpretētājs apliecinātu sevi, tad tā jau varmācība pret dzīvību.

Uzspiežot ar varu savu koncepciju, zūd darba iekšējā loģika. Un tāpēc, lai skatītājs negarlaikotos, aktieriem liek kurināt bioloģisko aktivitāti un agresiju.

Bailes izskatīties provinciāliem liek kritiķiem un vērtētājiem atbalstīt un sekmēt mākslā ārdošo un amorālo. Ik uz soļa godā tiek celts tikai provokatīvais un izaicinošais.

Kur izeja, un vai tā iespējama?

Pie patreizējās iekārtas, kurā demokrātija ir tikai izkārtne, bet valsti pārvalda korumpētā partiju nomenklatūra, ētikai un kultūrai vietas nav. Jo nav nevienas institūcijas, izņemot baznīcu, kas iestātos par to.

Tāpēc jāstiprina un jāveicina kristīgo konfesiju sadarbība, ar ko Latvija jau šodien der kā paraugs citām postsociālisma valstīm.

Virtuālās vardarbības specifiskās ietekmes nolieguma stratēģijas, iemesli un to zinātniskais atspēkojums.
Joahims Bauers „Princips cilvēcība”

Leonija Vusa-Mundeciema, kinorežisore

Referāta kopsavilkums 

Virtuālās vardarbības specifiskā ietekme izriet no šo mediju īpašās dabas, kas vieglāk ir saskatāma literatūras un ekrānmediju salīdzinājumā. Filmas, televīzija, video, datorspēles, mobilie telefoni un internets, visi mediji, kas izmanto ekrānu kā kustīgu attēlu nesēju, ir ekrānmediji.

Ja lasītais un dzirdētais vārds izraisa mūsos katrā atsevišķi tādus redzes tēlus, ko rada tikai mūsu pašu fantāzija un pieredze, un šie iekšējā redzē veidotie tēli ir tātad saskaņā ar mūsu mentalitāti, tad ekrānmedijos uztvertais ir cita cilvēka, citas mentalitātes radīta jauna realitāte (dokumentāla vai fikcionāla), kurā visi tēli ir jau doti, mēs nevaram tos koriģēt pēc mūsu ieskatiem. Un šī jaunā realitāte iesaista mūs psihiski savā darbībā skatīšanās laikā. Mēs kļūstam par šīs darbības imagināro daļu. Datorspēlēs mēs paši virzām cita cilvēka fantāzijas radītās figūras uz ekrāna.

Virtuālā vardarbība, ko skatām vai realizējam datorspēlēs, sakrājas mūsu zemapziņā, vācu mediju zinātnieka Kleitera vārdiem runājot, kā latenta gatavība uz vardarbību un ietekmē vienu no galvenajām cilvēcības kategorijām – līdzjūtību. Notrulināta līdzjūtība neveicina garīgā cilvēka augšanu, soli pa solim tā mazina dzīves kvalitāti, zūd empātija.

Daudzie noziegumu pakaļdarinājumi, ko reālā dzīvē ir izdarījuši vardarbīgo mediju patērētāji pasaulē un arī Latvijā, ir pietiekams arguments, lai, ņemot vērā šī medija specifiku, tiktu atzīta virtuālās vardarbības kaitīgā ietekme. Taču par šo ietekmi joprojām vēl nav vienprātības to cilvēku starpā, kas veido un izplata pašmērķīgu vardarbības attēlojumu uz visa veida ekrāniem.

Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc varēja rasties šīs ietekmes nolieguma stratēģija, ir vērts pievērsties cilvēka tēla  skaidrojumam. Virtuālā vardarbība nav dabas likums, bet gan cilvēka darbības produkts. Kas ir cilvēks? Divus pēdējos gadsimtus uz šo jautājumu tika dotas dažādas, bieži spriedumos pretējas atbildes. Revolūciju izraisīja Čārlza Darvina spriedums – cilvēks esot ilgas evolūcijas produkts un, tāpat kā viss dabā, esot pakļauts nemitīgai cīņai par savu pārākumu. Uzvara esot iespējama tikai iznīcinot vājākos. Savus vērojumus dabā lielais biologs interpretēja pēc saviem ieskatiem, kas bija radušies 19. gadsimta mežonīgā kapitālisma sākumlaikā, zinātniski viņš tos pierādīt nevarēja.

Taču 150 gadus vēlāk jaunākie atklājumi neirobioloģijā  uzrāda, ka Darvina secinājumiem nav reāla pamata. Pateicoties modernajai tehnikai, ir iespējams ieskatīties ļoti smalkās dzīvo šūnu norisēs. „Nevis cīņa par esību, bet gan kooperācija, savstarpēja pievēršanās, spoguļojums un rezonanse ir bioloģisko sistēmu gravitācijas likums”, grāmatā „Princips cilvēcība. Kāpēc mūsu dabā ir iekodēta kooperācija” secina Joahims Bauers, neirobiologs un ārsts.

Virtuālajā vardarbībā viņš saskata sociāldarvinisma tiešu izpausmi uz ekrāna. No tās būtu jāpasargā visa sabiedrība, taču tur, kur „sociāldarvinisms ir nerakstīts valsts mērķis, valda maksimāla profīta brīvība iepretī prasībai saglabāt cilvēcības minimumu”. Un zinot, ka cilvēku no citām dzīvām būtnēm šķir empātija, tātad spēja just līdzi arī tālu esošajam nepazīstamajam, jo cilvēks ir būtne, kas nolikta labā un ļaunā sprieguma laukā, ir saprotama arī virtuālās vardarbības destruktīvā loma.

No teiktā izriet, ka, ja valsts nav pieņēmusi attiecīgus likumus, kas ierobežotu virtuālās vardarbības patvaļu, tad katram pašam ir jārūpējas par to, lai kaitīgās ietekmes, ko rada virtuālā vardarbība, neskartu viņu un bērnus. Ir nepieciešams nekavējoties uzsākt izskaidrošanas darbu par audiovizuālo mediju specifisko dabu un ietekmēm, ko virtuālā vardarbība izraisa visas sabiedrības mērogā.

Latvijas sabiedrību varētu šai ziņā stiprināt senā viedā latviešu dzīves ziņa, kur nav vietas ne pašmērķīgai vardarbībai, ne sociāldarvinismam. Tehnika ļaus mums arvien dziļāk ieskatīties dzīvības procesu smalkajās norisēs, un arvien skaidrāks taps tas, ko dzied senā latviešu tautas dziesma un ko spilgti savā īsajā iespaidīgajā referātā ĒTL otrajā konferencē izteica akadēmiķis Andris Buiķis – Visuma pamatā ir mīlestība.

Ģimenes aizsardzība Latvijas normatīvajos aktos – esošais un vēlamais

Līvija Liepiņa, LM Bērnu un ģimenes departamenta direktore

  1. Dažas Latvijas situāciju raksturojošas iezīmes.

Latvijas sabiedrībai ir augsts tolerances līmenis pret vardarbību, kā arī valda „neiejaukšanās kultūra”, lielākoties cilvēki ieņem pasīvu pozīciju pret reālajā dzīvē notiekošo vardarbību.

Vizuālie mediji ieņem ievērojamu vietu gan bērnu, gan pieaugušo dzīvē.

TV skatīšanās un datora lietošana ir nodarbošanās, izņemot miegu un skolas apmeklēšanu, uz kuru bērni tērē visvairāk laika.

  1. Starptautiskie dokumenti par plašsaziņas līdzekļu lomu bērnu dzīvē.

Atzīstot, ka daudzās valstīs pieaug bažas par plašsaziņas līdzekļos atspoguļotās vardarbības negatīvo ietekmi uz bērnu attīstību un fizisko un garīgo veselību, ANO Konvencija par bērna tiesībām tomēr iesaka drīzāk brīvprātīgu kontroli, piemēram, izstrādājot vadlīnijas, nevis stingru kontroli ar normatīvo aktu palīdzību.

Bērnu Tiesību Komitejas rekomendācijas ietver konstruktīvas vienošanās ar mediju kompānijām, lai aizsargātu bērnus pret kaitīgu ietekmi viņu attīstībā, saprātīgus plānus vecāku pilnvarošanai mediju tirgū, žurnālistu apmācības un īpašas vadlīnijas ziņošanai par ļaunprātīgu bērnu izmantošanas attīstību. Īpaši tiek uzsvērta vecāku būtiskā loma bērnu aizsardzībā no vizuālo mediju negatīvas ietekmes.

Jautājumi, kas saistīti ar vizuālajiem medijiem un to ietekmi uz bērniem, arvien aktīvāk tiek risināti arī Eiropas Savienības līmenī. Dažādos ES izstrādātajos dokumentos (piemēram, Padomes secinājumi par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē, 29.11.2011.) tiek iekļauti divos virzienos veicamie pasākumi – pakalpojuma sniedzēju pašregulācijas pasākumu veicināšana un pakalpojuma lietotāju izpratnes un lietotprasmes veicināšana.

  1. Latvijā veiktie pasākumi, lai mazinātu vizuālajos medijos attēlotas vardarbības negatīvo ietekmi uz bērniem.

Latvijā veiktos pasākumus var sadalīt šādos virzienos:

(a) centieni mazināt medijos pārraidītas vardarbības apmērus un tās pieejamību bērniem, ietverot attiecīgus ierobežojumus normatīvajos aktos;

(b) vecāku iespējas kontrolēt bērnu piekļuvi vizuālajiem medijiem ar tehniskajiem bloķēšanas līdzekļiem;

(c) vecāku un bērnu izglītošana par vizuālajos medijos atspoguļotas vardarbības kaitīgumu;

(d) bērnu domāšanas mainīšana, lai mazinātu iespēju, ka viņi atražos redzēto vardarbību.

  1. Pasākumi, kas pietrūkst un kurus būtu nepieciešams ieviest.

Līdz ar mobilo tālruņu un viedtālruņu attīstību parādās jauni izaicinājumi – bērnu iespējas piekļūt internetam nevis ar datora, bet ar mobilā tālruņa palīdzību. Neviens mobilo sakaru operators Latvijā pašlaik nepiedāvā interneta satura filtrēšanas pakalpojumu.

Nobeigumam:

Bērna vecākiem ir visbūtiskākā loma, lai nodrošinātu bērna drošību internetā, un šo lomu vissekmīgāk ir iespējams izpildīt, ja vecāki ir spējīgi atklāti un informatīvi sarunāties ar bērnu. Vecākiem vairāk iesaistoties bērnu dzīvē (komentējot un nosodot redzēto, izvēloties izglītojošos raidījumus, pārrunājot ar bērniem dažādas problēmas), var mazināt vizuālo mediju negatīvo ietekmi. Vienlaikus citām iesaistītām pusēm ir jāpiedāvā vecākiem instrumenti un atbalsts, lai šādas sarunas veiksmīgi norisinātos – sākot ar materiāla klasifikāciju pēc vecuma un satura līdz pat izglītošanas pasākumiem.

Bērns ģimenē un tā atveidojums Latvijas medijos

Mārtiņš Priedīte, Bc.sc.soc., LU SZF, 2012

Mediji ietekmē mūsu pasaules skatījumu par dažādām dzīves sfērām: ekonomiku, politiku un sociālo. Tāpat cilvēks nevar atrasties visur un zināt par visu. Parasti tas, ko mēs neesam piedzīvojuši vai redzējuši, bet gribētu, tiek meklēts citu pieredzē vai medijos (Lippmann, 1922). Būtisks ir jautājums, cik lielā mērā mediji ietekmē indivīdus un viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli, vidi un sociālajām normām. Lai gan katram šīs jomas pētniekam ir savs viedoklis par robežu, tomēr visi viņi piekrīt, ka mediji ietekmē mūsu uzskatus par pasauli (Jewkes, 2004).

Sabiedrībā, ģimenē un medijos mēs bieži dzirdam vārdus, ka „bērni ir mūsu nākotne”, bet vai zinām, kāda? Interesants ir fakts, ka līdz ar bērna un ģimenes atveidojumiem medijos gan akadēmiskā vidē, gan sabiedrībā parādās arī tādi jēdzieni kā „morālā panika”, „bērni kā upuri” vai „bērni un noziegumi”. Tāpat pirms bērnu parādīšanās ziņās žurnālistikā valdīja uzstādījums „ja tas asiņo, tad tā ir ziņa”, kas mūsdienās ir mainījies – „Jebkurš noziegums var iekļūt ziņās, ja tas ir saistīts ar bērnu” (Jewkes, 2004).

Lai noskaidrotu, kā mediji veido priekšstatus par bērniem ģimenē un kā tas varētu ietekmēt demogrāfisko situāciju, 2012. gadā tiek veikts pētījums maģistra darba ietvaros par bērna un ģimenes atveidojumu Latvijas medijos 2011. gadā. Raksta turpinājumā tiek sniegts neliels ieskats teorētiskajā bāzē un pētījuma atziņās, kas balstās uz Latvijas ziņu portāla tvnet.lv satura analīzi. Pētījums vēl ir izstrādes procesā, tomēr dažas būtiskas iezīmes jau tiks ieskicētas raksta beigās.

Medijos ir arī labas ziņas par bērniem un ģimenēm, tomēr to saturā ir vērojama otra galējība – pārspīlētais pozitīvisms. Labās ziņas lielākoties ir par pasākumiem, koncertiem, teātra izrādēm vai arī daži psihologa ieteikumi, kā pareizi dzīvot. Šādas ziņas ir reti sastopamas mediju pirmajās lapās, piemēram, visi psihologu vai psihoterapeitu ieteikumi par bērniem un/vai ģimeni ir atrodami apakšsadaļās, kuras lielākā medija lietotāju daļa nelasa.

Viens no mediju efektiem, kas tiek lietots mediju veidotos priekšstatos arī par ģimeni un bērniem, ir „morālā panika” (Cohen, 1972). Morālā panika ir termins, ko lieto gan akadēmiskajā vidē, gan sabiedrībā, īpaši Lielbritānijā. Kopš tā laika termins ir lietots regulāri medijos, atspoguļojot dažādu anti sociāli un/vai kriminālu uzvedību. Būtībā morālā panika attiecas uz plašākas publikas pārspīlētu reakciju uz mediju, policijas vai konkrētas sociālas grupas aktivitātēm. Šīs aktivitātes var būt relatīvi triviālas, bet tās tiek atspoguļotas sensacionāli medijos. Tādējādi publikācijas un reportāžas ir novedušas pie pastiprinātām vispārīgām bažām un raizēm par šīm aktivitātēm (Marish,2011,2).

Piemēram, raksts, kura virsraksts bija „Ģimenes pabalstu varētu saņemt tikai daudzbērnu ģimenes”, spētu izraisīt morālo paniku un diskrimināciju pret mazākām ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem, kā arī pret jauniem pāriem, kuri domā par bērnu – netieši norādot, ka „vajag vismaz trīs bērnus” (TVNET, 2011).

Arī atsaucība komentāros bija liela – 310 komentāru, kuros atspoguļojās visdažādākie viedokļi, bet vairākumā no tiem ir sašutums un neizpratne par to un ar šo faktu saistītiem citiem jautājumiem. Latvijas ziņu portāla tvnet.lv ziņās bērni ģimenē tiek attēloti dažādos rakstos un tematos, sākot ar vispārīgu statistiku par skolu un dzimstību līdz bērnu ciešanām vai nāvi. Bērni un ģimene visbiežāk tiek attēlotas negadījumu ziņās, piemēram, ugunsgrēkā, valdības paziņojumos par pabalstu politikas grozījumiem vai politiskā aģitācijā. Ugunsgrēki un bērnu ciešanas ir regulārs ziņu temats. Šādas ziņas tiek publicētas vairākas reizes mēnesī, un tās ir bagātas ar vizuālo materiālu, kas ietver plašu aprakstu par pašu notikumu, šī brīža situāciju un informāciju, kā palīdzēt (ziedojumu konts vai telefona numurs), kā arī video reportāža, kas ir pārpublicējums no Degpunktā, Panorāmas vai Tautas Balss.

Valdības ziņojumos par jauniem likumprojektiem vai statistikas aprakstos bērni tiek izmantoti kā argumenti lēmumu pieņemšanai. Šādos rakstos netiek skatīta šī brīža situācija, tomēr dažreiz tiek ieskicēta „sliktā nākotne”, kuru izdosies „glābt” ar attiecīgiem lēmumiem. Bērna nāve ir temats, par ko arī tiek ziņots regulāri portāla ziņās, bet konteksti ir dažādi, piemēram, jau minētie ugunsgrēki, vardarbība ģimenē vai vienaudžu neiecietība. Atšķirībā no pārējām ziņām, šos rakstus nevar komentēt, tomēr arī pie šiem rakstiem ir video materiāls un plašs apraksts par situāciju pirms un pēc notikuma.

Ziņas par demogrāfiju ir regulāras, tomēr visbiežāk tā ir statistika bez komentāriem. Tāpat ziņās tiek runāts par trīs bērnu ģimenēm, kurām piešķir visdažādākos pabalstus un nodokļu atvieglojumus. Bet ignorētas un nemotivētas tiek ģimenes ar mazāk bērniem un jaunās ģimenes tiek minētas pie tām, kur pastāv problēmas, un pārmests tiek vecākiem par iemaņu trūkumu un bezatbildību.

Rezumējot, Latvijas ziņu portālā tvnet.lv bērni ģimenēs tiek attēloti galvenokārt kā upuri, kas pārdzīvo varmācību ģimenē vai skolā, cieš ugunsgrēkā vai no vienaudžu neiecietības, vai tiek pieminēti netieši statistikas aprakstos un valdības likumu grozījumu kontekstā. Mediji ziņas pasniedz fragmentāri, t.i., bieži raksts tiek izņemts no kopējā konteksta vai notikums tiek atspoguļots no viena skatu punkta. Tādējādi ziņas rada emocionālu spriedzi un tās var veiksmīgāk pārdot, bet no otras puses, sabiedrībā var parādīties morālās panikas iezīmes, jo ikdienišķi notikumi tiek pasniegti kā kaut kas ārkārtējs un neparasts. Līdz ar to vardarbības atveids var mazināt vēlmi veidot ģimeni ar bērniem.

Mediju ziņās priekšplānā tiek izvirzīti notikumi par bērnu vardarbību, noziedzību un ciešanām, tādējādi veicinot savus reitingus, tomēr ilgtermiņā tas var nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrību. Par vienu no visbiežāk minētām sekām tiek piedāvāta sabiedrības vienaldzība vai „automātiska ignorēšana”, cilvēki, redzot vardarbību, sāks ignorēt to (Jewkes, 2004).

Diemžēl ziņas, kas satur demogrāfiskos jautājumus, ir ļoti pretrunīgas un neveido kaut kādu kopīgu skatījumu uz šiem jautājumiem. No vienas puses daudzbērnu ģimenes ir Latvijas nākotne un tās tiek atbalstītas, ja ir vismaz trīs bērnu, bet no otras puses, mazākām un jaunām ģimenēm tiek maza uzmanība un par tām runā maz vai min negatīvajās ziņām, piemēram, par iemaņu trūkumu jauniem vecākiem vai vardarbību pret bērniem.

Literatūras saraksts1. Ariès, P. (1973/1962). Centuries of Childhood: A Social History of Family Life. Middlesex: Penguin Books2. Cohen, S. (1972/2004) FolkDevils and Moral Panics, 3rd ed. London: Routlage3. Cox, R. (2002/1996). Shaping Childhood: Themes of uncertainty in the history of adult-child relationship. London: Routledge4. Gaines, E. (2010). Media Literacy and Semiotics. New York: Palgrave Macmillan.5. Jewkes, Y. (2004). Media and Crime: A Critical Introduction. London: SAGE6. Lippmann, W. (1922). Public Opinion. World eBook Library PGCC Collection. Electronic version. See 01.04.2012.: // http://www.gutenberg.org/cache/epub/6456/pg6456.html7. Marish, I., Melville, G. (2011). Moral Panics and the British Media – a Look at some Contemporary „Folk Devils”. Internet Journal of Criminology8. TVNET (2011.01.06). Ģimenes pabalstu varētu saņemt tikai daudzbērnu ģimenes. raksts portālā tvnet.lv. //sk.2011.04.10.// http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/360838-gimenes_pabalstu_varetu_sanemt_tikai_daudzbernu_gimenes

Valoda plašsaziņas līdzekļos – vardarbība pret ģimeni un valsti?

Austris Grasis, Mg. phil.

Nesen notikušais referendums par valsts valodas piešķiršanu krievu valodai atkal sāpīgi atgādināja 50 gadu pret latviešu valodu vērstas varmācības sekas.

Padomju okupācijas vara tāpat kā visi totalitārie režīmi ļoti labi apzinājās valodas un vārda nozīmi ideoloģijas nostiprināšanas procesā.

Pēc neatkarības atgūšanas tāpēc būtu bijis būtiski svarīgi rūpīgi analizēt un atklāt padomju okupācijas varas valodu politiku un ar to saistīto varmācību pret latviešu valodu. Tam būt bijis arī jāatspoguļojas plašsaziņas līdzekļos. Diemžēl tas nenotika un tā šie latviešu valodu postošie procesi pa daļai joprojām turpinās.

Daži aspekti, kas saitīti arī ar plašsaziņas līdzekļiem:

1) Filmas televīzijā joprojām tiek rādītas ar virsū uzrunātu latviešu balsi, tā ka oriģinālu nevar dzirdēt. Visas iespējas nekontrolējamai cenzūrai. Dīvainā kārtā bez latviešu balss vēl parasti ir subtitri krievu valodā, bet krievu filmām latviešu subtitri. Nevienam krievam tātad nav nekādas vajadzības kaut ko lasīt latviešu valodā.

Turpmāka filmu rādīšana oriģinālvalodā ar latviešu subtitriem (un tikai) būtu solis pareizā virzienā. Svarīgi tomēr būtu nodrošināt tulkojuma kvalitāti, kā arī izvairīties no paslēptas cenzūras (piem., tulkojot vācu Du Sau ar Jūs nelieti, nevis ar tu cūka, ko tas īstenībā nozīmē).

2) Nejēdzīgā, latviešu valodu kopš gadiem kropļojošā reklāmas valoda bez ierunām tiek pārņemta arī medijos un ne tikai reklāmās (piem. …pērkot maizi Zemnieku jūs iegūsiet maizi Baltā bez maksas, vai cīsiņi Ķekavas (sic) un līdzīgas gara vājības kā pīrāgs “speķa”, kas rotā  mūsu produktus un arvien vairāk notrulina veselīgu valodas izjūtu. Tā nu arī tad televīzijas sarunā dzirdam runājam par ceriņi parastie un nevis otrādi (vai Krējums saldais).

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Teoloģijas fakultāte un
NVO “Ētikas Tilts Latvijā”, balstoties uz konferences
“ĢIMENE.VARDARBĪBA EKRĀNMĒDIJOS. LIKUMS”
zinātniskajiem secinājumiem par ekrānmedija vardarbības negatīvo ietekmi uz sabiedrību 2012.
gada 20. aprīlī LU Lielajā Aulā,
konferences dalībnieki, referenti un klausītāji pieņēma
REZOLŪCIJU

  1. Ņemot vērā ekrānmedija samērā neseno ienākšanu informatīvajā telpā, pievērst visu sabiedrības līmeņu uzmanību ekrānmedija specifiskajai dabai un ar to saistītai iedarbības intensitātei un neatgriezeniskām sekām. Izveidot informatīvus materiālus  vecākiem, mācību līdzekļus skolām, kas izskaidrotu ekrānmediju specifiku un virtuālās vardarbības iedarbības postošās sekas.
  2. Lai informētu pircēju, Latvijas tirgū esošās audiovizuālās preces (videokasetes, diskus, datorspēles, filmas u.c.), ja tās satur pašmērķīgu vardarbības attēlojumu, marķēt ar zīmolu “bīstami jauniešiem”. Izveidot darba grupu pie NEPLP, kas realizē marķēšanu un regulāri pārbauda tirgu.
  3. Zinot par reitingu sistēmas anonimitāti un manipulācijas iespējām, tā pielietošana programmu veidošanā kā arguments būtu aizliedzama. Atbildība par programmu personīgi un redakcionāli jāuzņemas gan sabiedriskās, gan komercprogrammas piedāvātājiem.
  4. Komerctelevīzijām Latvijā ir jāizveido jauna programmas finansēšanas forma: visi reklāmdevēji Latvijā iemaksā kopējā jaundibināmā fondā reklāmai paredzēto summu, no kuras tiek finansēta komercprogramma.
  5. Ekrānmediju programmas pārraudzībai paplašināt Sabiedriski konsultatīvās padomes tiesības kā neatkarīgai Ētikas komisijai, kas cieši sadarbotos ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi ( NEPLP).
  6. Latvijas likumdošanu papildināt ar likumu, kas aizliedz Latvijā tirgoties ar pašmērķīgu vardarbību saturošo audiovizuālo piedāvājumu.
  7. Uzdot NEPLP pastiprināt atbildību par audiovizuālās produkcijas iepirkumu Latvijā, izveidot audiovizuālās produkcijas iepircēju reģistru un konsultēt viņu darbību saskaņā ar neatkarīgo Ētikas komisiju.
  8.  Pirms saņemt tehnisko iespēju augšuplādēt materiālu tīmeklī, reģistrēt audiovizuālo sižetu noteiktā reģistrā kopā ar ticamiem autora identifikācijas datiem, lai izvairītos no anonimitātes internetā.
  9. Sakarā ar to, ka internets arvien vairāk ienāk arī mobilajos sakaros, mudināt Latvijā darbojošos mobilo telefonu operatorus izveidot un piedāvāt interneta satura filtrēšanas pakalpojumus saviem abonentiem, izvirzīt šo priekšlikumu Eiropas Savienībā, jo Latvija ieņem 4. vietu pasaulē platjoslas interneta izplatījumā.
  10. LTV programmas veidot atbilstoši ģimenes vērtībām latvietības izpratnē. Nepopularizēt anti-ģimeniskas nostādnes nevienā programmā Latvijā.
  11. Aicināt nostiprināt ģimenes modeli, kurā cilvēciskās attiecības balstās tikumos, kas atainoti latviešu tautas dziesmās un klasiskajā kultūrā.
  12. Latvijas Žurnālistu savienību aicināt celt žurnālistu profesionālo līmeni, ievērojot ētikas normas  un latviešu valodas lietošanas kultūru.

Lai veicinātu Latvijas jaunās paaudzes garīgo patstāvību Latvijas valsts nākotnes vārdā, aicinām rezolūcijā minētos priekšlikumus īstenot pēc labākās sirdsapziņas!

Konferences dalībnieku vārdā
Lidija Mauriņa, Dr. med.,asoc.prof.
“Ētikas Tilts Latvijā” valdes priekšsēdētāja