Īsumā par ekrānmedijiem un to lietošanu

Kultūra – fantāzija – līdzjūtība – ekrānmediji

Ko saprotam ar jēdzienu kultūra? Lai atbildētu, citēšu latviešu kultūrfilosofi Zentu Mauriņu: “Gara uzvaru pār ķermeni, labā uzvaru pār ļauno, iekšējā uzvaru pār ārējo, skaistā uzvaru pār riebīgo, to mēs saucam par kultūru. Tiklīdz šajā cīņā tiek pārrauta frontes līnija, notiek neiedomājamas bestialitātes.” Viņa raksta šo domu drīz pēc Otrā pasaules kara, jau trimdā būdama. Un spilgts ir Mauriņas skaidrojums par vardarbības un līdzjūtības sasaisti: “Mūsdienu vardarbības zināmā mērā ir izskaidrojamas ar fantāzijas trūkumu. Ja kāds valdnieks spētu sev iztēloties un izjust visas tās ciešanas, ko karš nes cilvēkam, nekad, šķiet, vairs nebūtu karu. Pēdējo gadu desmitu vienpusīgā, intelektuālistiskā nostādne bija nogalinājusi fantāziju, iztukšojusi mūsu dzīvi un pazemojusi cilvēka attiecības ar cilvēku līdz viszemākajai lietišķībai…

Pārlieku kūtrās iztēles dēļ bagātais nesaprot nabago, paēdušais izsalkušo, veselais slimo. Bet bez fantāzijas spārniem, kas labam astronomam ir tikpat nepieciešami kā  dzejniekam,  valsts vīram vai labam pavāram, dzīve vienmēr varēs tikai nīkuļot apkaunojošā neauglībā.” Pagājušā gadsimta 50. gados publicētais secinājums radās laikā, kad pāri Eiropai vēl gūlās briesmīgā kara ēna, bija nepieciešama morāla atjaunotne. Šim darbam bija veltīts latviešu esejistes mūžs. Par neatņemamu ikdienas daļu jau toreiz bija kļuvusi televīzija, un maz pamazām tā ieņēma grāmatas vai arī dzirdēta vārda vietu. Interesants šai ziņā ir notikums, ko arvien piemin, skarot ekrānmediju nozīmi cilvēka fantāzijas attīstībā. Kad ASV sākās televīzijas uzvaras gaita, tika aptaujāti arī bērni.

Zēnam ir septiņi gadiņi.

• Tu klausies radio, bet tagad ir vēl televīzija. Kas tev vairāk patīk?
• Radio
• Kā tā? Kāpēc?
• Skaisto bilžu dēļ.

Jautātājs toreiz bija tikpat pārsteigts, kā mēs tagad. Jo varētu likties, ka bērniem taču patīk viss jaunais. Bet izrādās, ka tā nav.

Audiovizuālie mediji, kā zinām, ir ļoti jauns cilvēku sazināšanās veids. Filmai ir tikai simt divdesmit gadu, bet tās aktuālajam atvasinājumam smārtfonam nav pat vēl desmit gadu. Taču visi ekrānmediji, līdzko ir radīti to tehniskie priekšnoteikumi, ļoti strauji tiek ieviesti dzīvē, apgalvojot, ka tie cilvēkiem ir  katrā ziņā vajadzīgi, ka atvieglos viņiem dzīvi. Ļoti lieli līdzekļi tiek izmantoti to reklāmai. Bet vai tie patiešām atvieglo dzīvi tās patiesajā nozīmē? Par tehnikas pārņemta cilvēka vietu sabiedrībā jau pirms gadu desmitiem lasītāju brīdināja Neils Postmans, amerikāņu mediju zinātnieks un rakstnieks, aicinādams nopietni izvērtēt tehnikas piedāvājumus.

Atgriezīsimies uz īsu brīdi pie literatūras lomas. Izsenis tā kalpo cilvēku saziņai. Jau  folklora radīta ar mērķi pateikt, pamācīt, palīdzēt apjaust sevi pasaulē. Latviešu tautas dziesma, Eiropas senākās vēl dzīvās kultūras mantojums, liecina par ideāla klātbūtni

un dzīvi apliecinošu pasaules izjūtu senlaikā. Runājot vai dziedot tās, katrs, ja vien viņš to vēlas, var  rosināt savu iztēli un vārdos tēloto redzēt iekšējā skatījumā. Un tāpat arī rakstītais vārds, visa literatūra, ko lasām, saistīta ar paša lasītāja iztēli. Lasītās grāmatas jēgas izpratne prasa mūsu garīgo piepūli. Vingrinot savu iekšējo redzējumu, mēs rosinām dažādas jūtas, kontrolējam tās, saprotam tās un bagātinām sevi ar jaunu pieredzi, kas sakņojas mūsu patībā. Šķiet, tikai cilvēkam ir dota spēja iztēloties to, ko viņš neskata savām acīm. No šīs spējas veidojas līdzjūtība – cilvēciskās kultūras sakne. Iztēlojot citu cilvēku sāpes, mēs spējam viņiem patiesi just līdzi. Jo plašāks ir cilvēka iztēles un fantāzijas diapazons, jo dziļāk viņš sevi sasaista ar vispasaules notikumiem un spēj just līdzi pilnīgi svešu un tālu prom esošu cilvēku sāpēm. Arvien vēl aktuāli skan Raiņa vārdi: “Es pasauls daļa, atbildīgs par visu.” Līdzjūtības mazināšanās cilvēkā attālina viņu no cilvēciskās esības būtības. Daba tādu līdzjūtību nepazīst. Skudras, piemēram, trauksmes gadījumā pamet savas ievainotās līdzinieces un bez žēlastības skrien tām pāri pa instinkta nolikto ceļu. Bites nogalina tranus, kad tie savu darbu padarījuši, viņas izmet no sava vidus slimās bites, lai tās netraucētu darbu. Dzīvniekus vada viņu pašsaglabāšanās instinkts. Taču cilvēks ir garīga būtne, gars vada iztēli.

Iztēle ir jāvingrina. Gadu tūkstošiem un simtiem šai darbā cilvēkam ir palīdzējuši dzirdētais vārds un lasītā literatūra. Literatūras galvenais izteiksmes līdzeklis ir vārds, literatūrā notikums tiek aprakstīts, un katrs lasītājs savas fantāzijas robežās veido tam atbilstošu vizuālo tēlu – jaunu, līdz šim vēl nebijušu realitāti. Šī realitāte pieder tikai viņam un sadzīvo ar viņa personības struktūrām, nekādi tās nesavainojot. Radušās ainas pamatojas viņa pieredzē un filosofijā. Tomēr iztēles virzienu lielā mērā nosaka dzirdētā un lasītā vārda saturs. Tā, piemēram, vācu pasakām, kas daudzviet ir brutālas, piedēvē daļu atbildības par līdzjūtības zudumu vēsturiski traģiskajos 20.gs. notikumos. Par to ir vērts padomāt, ja gribam sevī kultivēt dzīvi apliecinošu iztēli. Kriminālromānu lasītājs, šķiet, attīstīs savu fantāziju saistībā ar notikumiem, kas tēloti romānā, un diez vai tie ir labvēlīgi līdzjūtības veicināšanai. Šai ziņā būtu tātad vēlama lielāka atturība. Ne velti 20. gadsimta sākumā iezīmēja aizliegumu šādas  grāmatas dot bērnu un jauniešu rokās. Vācijā tā radās jauniešu aizsardzības likums.

Taču pilnīgi citāds attieksmē uz iztēles vingrināšanu ir ekrānmediju patēriņš. Te viss ir dots viennozīmīgi acīmredzams, nav laika ne mirkli saskaņot to ar savu iekšējo pasauli. Kino ir kustība, kas sevī ierauj un pakļauj skatītāju. Psihiski esam līdzdalīgi notikumā, ko redzam un dzirdam, bet ietekmēt to nevaram. Un, palikdams mūsu zemapziņā, redzētais un dzirdētais mums pašiem neapzināti turpina  tur darboties. Mūsu iztēli ekrāndarbu patēriņš nerosina, bet gan nemanāmi  pieradina pie tajos paustajiem standartiem. Mēs sākam tos pieņemt un reizēm pat arī atdarināt. Īpaši spilgti novērojam to bērnu uzvedībā, kuri ilgu laiku ir pavadījuši pie ekrāniem.

Zinot, ka fantāzija un dziļa līdzjūtība ir savstarpēji saistītas noteiksmes cilvēka dzīvē,
vēlams, protams, lai bērns jau no mazotnes attīstītu pēc iespējas bagātāku fantāziju.

Atkarības iemesli

Viens no galvenajiem atkarības iemesliem ir garīgā nepietiekamība audzināšanā. Lai saprastu, kas domāts ar šiem vārdiem, lieti noder Zentas Mauriņas doma, izteikta viņas pēdējā grāmatā “Manas saknes ir debesīs”:

“Mums ir jāapzinās cilvēka esība. Cilvēka esība ir jēgu meklējoša esība. Ne tikvien bads un slāpes, ne tikvien paaudžu turpināšanas instinkts ir iedzimts, bet arī nepieciešamība pēc dzīves jēgas ir iedzimta. Cilvēks ir garīga būtne un viņam dzīvē ir vajadzīga jēga.” Un labi, ja bērnam jau no mazotnes liek to saprast. Redzot bērna dāvanas, palīdz viņam tās attīstīt un pilnveidot. Mūsu steidzīgais laiks un dārdzība šo būtisko momentu bērna audzināšanā bieži vien vairs neņem vērā. Un, ja augošajam cilvēkam nav skaidra viņa vieta pasaulē un dzīves mērķis, tad grūti būs noturēties pret katru kārdinājumu. Ekrānmediji ir ļoti liels kārdinājums. Virtuālā pasaule piedāvā šķietamu risinājumu jebkurai problēmai un aizrauj cilvēku (ne tikai bērnu) citā īstenībā, kas zināmā mērā ir līdzīga viņa paša dzīvei. Viss ir kustībā, viss notiek, cilvēki nāk un iet, risina problēmas, kas nereti ir ļoti līdzīgas viņa problēmām. Un pieaudzis skatītājs domā atrodam tajā risinājumu, bet bērnam šķietas, ka viņš nu piedalās pieaugušo dzīvē. To, ka zūd dzīves laiks un svarīgākais netiek padarīts, to nepamana. Bērnam dzīves mērķis ir vēl neapzināts, viņam dzīve ir process, kas turpinās, šķiet, bezgalīgi. Laika zudumu viņš pamanīt nevar, redzētā ietekmi uz savu augošo personību arī ne. Mūsdienu sadzīvē, īpaši pilsētās,  ir maz iespēju audzināt bērnu dabas ritmā, agri iesaistot viņu tajos darbos mājsaimniecībā, ko bērns spēj veikt. Taču šī agri apzinātā ritma izjūta dod bērnam drošību un rada nepieciešamību tajā iekļauties. Televīzija mājās šo ritmu var pilnībā izjaukt, bet no ritma izjūtas zināmā mērā ir atkarīga arī dzīves likuma apjēgsme. Pat, ja vecāki noliek bērnu gulēt, bet paši bez īpašas darba vajadzības skatās televīziju, tas ir traucējums bērna ritma izjūtas stiprināšanai. Dzīve ir darbs, un izturēts ritms atbrīvo laiku arvien jaunam darbam. Bērna darbs ir mācīties, bet mācīties tā, lai arvien plašāks taptu viņa garīgais potenciāls, viņa paša domu diapazons. Tas iespējams tikai ar savlaicīgi attīstītu fantāziju, no kuras tad var izaugt līdzjūtība – tikumības darbīgā ass. Tikumība ir dotums, objektīva, cilvēkus vienojoša noteiksme. Tikumība un kultūra iet rok rokā, kā to ievadā citētā doma mums atgādina. Lai bērns izaugtu par kulturālu cilvēku, ir svarīgi ļaut viņa paša fantāzijai attīstīties. Bērnā fantāziju attīsta laba grāmata, bet to mazina ekrānpiedāvājums. Ja tiek skatīts vardarbības attēlojums, tad tas fantāzijas spēju var pilnībā iznīcināt.

Tātad atkarības iemesli meklējami bērna nepatstāvībā, viņa garīgajā vientulībā, kas radusies ģimenes steigas vai citu iemeslu dēļ. Nevienam nav bijis laika ar bērnu nodarboties un palīdzēt viņam attīstīt dabas dotās dāvanas. Bet tās ir dotas katram bērnam. Pēc vācu neirobiologu domām, bērnam pēc iespējas ilgāk ir jādarbojas reālā vidē un pēc iespējas ilgāk viņš ir jāattur no ekrānmedijiem, ja vien vecāki vēlas, lai bērns izaugtu laimīgs un patstāvīgs savos spriedumos un rīcībā. Daudz vairāk kā pieaugušo virtuālā pasaule atrauj bērnu no reālās dzīves. Tajā viņš tad vairs nespēj atbilstoši rīkoties, jo, ilgu laiku pavadīdams pie ekrāna, bērns nav iemācījies sevi pazīt  un likt lietā savas spējas. Latviešu folklora māca stiprināt cilvēkā labo, tad viņam pietiks spēka pretoties ļaunajam. Ja to aizmirstam, bērnam būs grūti pastāvēt šodienas steidzīgajā un samērā agresīvajā ikdienā. Ekrānmediju piedāvājumā šo seno ziņu nesastopam vai arī sastopam ļoti reti.

Atkarības pazīmes

Ir daudzas pazīmes, minēšu visbiežāk pamanītās:
Nervoza steiga. Nepadarīti darbi. Nevēlēšanās palīdzēt. Nevēlēšanās piedalīties kopējos ģimenes pasākumos. Rupjas un strupas atbildes uz pieaugušo cilvēku jautājumiem. Atraušanās no ģimenes un mājiniekiem, nevērība pret viņiem. Agresīva uzvedība, saņemot kaut vai vismazāko aizrādījumu no pieaugušo puses. Nespēja kontrolēt laiku. Skolas kavēšana. Nevēlēšanās mācīties. Aizbildināšanās par nepadarīto ar dažādiem izdomātiem ieganstiem, melošana. Apetītes zudums. Bezmiegs.

Ja  vairākas no te minētajām pazīmēm sakrīt ar bērna uzvedību, tad ir iemesls uztraukumam. Un tad pēc iespējas ātrāk jāmeklē palīdzība. Jo ilgāku laiku bērns dzīvo šādā atkarības gūstā, jo ilgāks ceļš būs ejams, lai no tā izkļūtu.

Ceļi, kas var izvest no atkarības

Pirmais un  galvenais uzdevums ir iedrošināt bērnu uz to, lai viņš atzītu, kādā situācijā viņš atrodas, un saprastu, cik tā ir bīstama. Tas prasa laiku, lielu mīlestību un pacietību no pieaugušajiem, kuru aizgādībā ir bērns.  Lai palīdzētu, ir jārunā ar viņu, jo daudz ko bērns vēl saprast nevar. Te var palīdzēt arī pieaugušo atklātība, savas vainas apjēgsme, jo bērnam viņi tomēr nav devuši vajadzīgo, lai viņš pastāvētu pret ekrānmediju kārdinājumu. Savukārt, ja mediju atkarībā nonāk pieaugušie, var palīdzēt līdzcilvēki, kuri saprot šīs atkarības negatīvo un destruktīvo spēku un palīdz novērst iemeslus, kas radījuši atkarību. Bez citu palīdzības izkļūt no atkarības ir grūti, pat neiespējami.

Ceļu, kas izved no atkarības, ir daudz, un tie ir dažādi. Padomus var dot gan attiecīgie nodibinājumi, atkarības centri, gan uzticības telefons, skolu psiholoģiskais dienests.

Taču galvenais, lai varētu uz šī ceļa nokļūt, ir jāatgūst atpakaļ pazaudētā rīcības brīvība. Tas, kas soli pa solim tika upurēts ekrānmediju patēriņa laikā, cerot tajos atrast risinājumus savām problēmām vai arī izbēgt no pašradītas vientulības sajūtas un neziņas, pareizāk sakot, nespējas izvēlēties darāmo darbu. Ir jāapzinās tie iemesli, kuru dēļ bērns (vai arī pieaugušais) ir iekritis ekrānmediju gūstā.

Tas ir grūts un ilgs darbs. Un to iespēt var tikai mīlestībā un līdzjūtībā, jo atkarībā nonākušais ir zaudējis galveno – paļāvību uz sevi Dieva radītajā pasaulē un apziņu, ka esi dzimis, lai darītu pasauli skaistāku. Ir jāpanāk, ka atkarībā nonākušais spēj apzināties sevi kā būtni, kas vienmēr kādam, kam ir vēl grūtāk nekā viņam pašam,

var palīdzēt. Šo spēju vajag modināt, lolot un kopt, dot arī iespēju tai drīzumā realizēties konkrētā darbā. Vēlme palīdzēt nāk no līdzjūtības, ko ekrānmediju patēriņš, it īpaši vardarbības attēlojums, ir nonīcinājis tiktāl, ka realitātē tā vairs nespēj darboties. Un arī šis ceļš bieži ved cauri labai literatūrai. Lai atceramies Kārļa Skalbes pasaku “Bendes meitiņa”, vienu no spilgtākajām pasaules pasaku pērlēm. Te var mācīties, kā izkļūt no jebkuras atkarības. Ir jāatgriežas mīlestībā uz savu tuvāko. Bet mīlestība vienmēr ir darbs.

Pārlieku liela ekrānmediju patēriņa alternatīvas

Gadu simtiem cilvēki ir dzīvojuši bez ekrānmedijiem. Viss, ko šodien saprotam ar klasiskās kultūras mantojumu, ko apbrīnojam senajā arhitektūrā, ir tapis laikā, kad ekrānmediju vēl nebija. Un cilvēki bija iespējuši daudz. Tātad alternatīva ekrānmediju patēriņam būtu jāmeklē tikai reālajā dzīvē, kurā šodien diemžēl visnotaļ jūtams garīgo vērtību apdraudējums. Audiovizuālās komunikācijas laikmeta kultūra pakļaujas tagadnei, taču šis “te un tagad” triumfs ir mānīgs, jo tas aizmirst galveno – dabu un vēsturi, un atņem nākotnei pamatu. Lai pastāvētu virtuālās vardarbības  laukā, ir jābūt dziļi sakņotam tautas tradīcijā.

Latviskās identitātes izpratne, kādu to atrodam dainās un klasiskajā literatūrā, norāda uz neizbēgamu konfliktu, kam jārodas, ja dzīves telpā iespiežas tik masīvs virtuālās vardarbības piedāvājums, kādu šodien raida audiovizuālie mediji. Vardarbība ekrānmedijos ir pašmērķīga, apzināti vai neapzināti tā irdina personību, kura tai seko.

Lai izkļūtu no atkarības, vai arī, lai tajā nenonāktu, ir jāveicina radošums reālajā dzīvē. Radošums, ja atceramies iepriekš teikto par smadzeņu plastiskumu, dod jebkurā situācijā iespēju atrast risinājumu, aktivizē ikdienu un katru rītu atjauno cerību. Latvijas valsts vēsture ir radošuma spilgtākais piemērs. Zinot, cik sena ir latviešu tautas dziesma un kādu pārvarīgu spēku tā akumulēja tautā, tai vergu valgā dzīvojot, nav grūti izsecināt arī radošuma lielo lomu šodienā. Ir jābūt drosmei atzīt tradīcijas vērtību ikdienā tādā laikā, kad visa dzīve ir pievērsta principam “te un tagad”. No pagātnes tad tiek ņemts tikai politiski izdevīgais, bet klasiskā kultūra tiek modernizēta, jo esošais laiks nav labvēlīgs kultūras īstenošanai. Taču modernizēšana apdraud saknes, no kurām klasiskā kultūra smēla savas tapšanas spēku. Tās tad vairs nav  intensīvi izjūtamas. Mākslas valodai un valodai vispār ir vistiešākā sasaiste ar cilvēka dvēseli. Tādēļ nav ieteicams modernizēt mūsu kultūras pamatu, bet gan ar jauniem darbiem to stiprināt. Atgriezties tradīcijā nozīmē apzināties tās noteiksmes, kas verdzības naktī lika skanēt “dzīves mierības” dziesmai, kā Rainis to saka par latviešu tautas dziesmu kopumā.

Šodienas unificētā ikdiena ir viens no ekrānmediju ietekmes rezultātiem, tā vienlīdz skar visas tautas Eiropā. Latvija nav šai ziņā izņēmums. Taču Latvijai ir pienākums saglabāt kā Eiropas vēstures izziņas avotu ļoti senas vēl dzīvas kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Šis pienākums tad arī var veidot  vienu no galvenajām ekrānmediju patēriņa alternatīvām. Tas nebūs viegls darbs, jo laika gars propagandē uniformēta un tehnizēta cilvēka tēlu. Ir jābūt drosmei tam pretī stāties un atteikties no ekrānmediju maldinošā vilinājuma, lai ilgstoši pievērstos garīga darba interesēm, kas sekmē kopības sajūtu un spēj arī pasargāt no tām krīzēm, kuru dēļ cilvēks iekrīt ekrānmediju atkarības gūstā.

Latviskajai mentalitātei, šķiet, visatbilstošākās ir mākslas intereses. Lai šodien mākslai pievērstos, vajadzētu atgūt atpakaļ tās dzīvi apliecinošo funkciju. Māksla nav pašizteikšanās pati par sevi, tā vienmēr ir arī saruna ar skatītāju, ar kādu citu cilvēku tātad. Un šai sarunai ir jābūt cieņas pilnai, kas noliedz neglīto un ļauno, visu to, ko šodienas ekrāni un arī skatuves palaikam piedāvā. Daudzviet ir zaudēts orientieris, kas noteic gaitas virzienu, ir irusi saite ar Absolūto. Tas it īpaši jāņem vērā, ja strādāts tiek ar bērniem.

Izvēloties bērna interesēm atbilstošu nodarbošanos mākslā, katrā ziņā būtu ieteicams vecākiem sekot līdzi tai programmai, pēc kādas notiek nodarbības. Vecāki ir tiesīgi, tas ir pat viņu pienākums, ietekmēt programmu, ja tā neatbilst bērna garīgo spēju attīstības noteiksmēm. Ja tiek spēlēts teātris vai skolota skatuves runa, ļoti rūpīgi un atbildīgi ir jāveido repertuārs. Bērniem agri jādod iespēja satikties ar cildeno mākslā, viņi jāpasargā no triviāla piedāvājuma. Tas nav viegli, ekrānmediju piedāvājums ir ietekmējis šodien gan teātri, gan glezniecību, gan literatūru… Bet, ja ir saprasta nepieciešamība stiprināt sava bērna patību, tad ieskats savas tautas kultūras pamatnostādnēs ir nepieciešams jau agrā bērnībā. Uniformizētajā ikdienā pastāvēt spēs tikai dziļi sakņotais. Ekonomiskā globalizācija nebūt vēl nenozīmē, ka arī kultūrai būtu jābūt globalizētai. Dzīvajā cilvēkā ir dvēseles spēki, kas spēj pretoties tehnikas diktātam. Lai izkļūtu no ekrānmediju atkarības, šie spēki ir jārosina un jāpievēršas tautas kultūras klasiskajam periodam. Jo nopietnāk to darīsim, jo bagātāki būsim. Un Latvijā dzīvojošās kultūras dos katram to atbalstu, kas tam globalizācijas laikā ir nepieciešams.

Mākslas interešu noturīgums ir saistīts ar tās sabiedrisko  produktivitāti. Ir jārūpējas par to, lai bērns ar savu darbu iepriecinātu citus arī ārpus ģimenes un tuvinieku loka. Liekas, ka Laikmetīgās mākslas muzeja vietā Latvijā būtu ieteicams uzturēt plašu visiem pieejamu bērnu mākslas muzeju. Tā būtu vieta, kur bez izstādēm notiktu dažādi uz nākotni vērsti pasākumi Latvijā, un tie pievērstu uzmanību Latvijas kultūras senajam pamatam, veicinātu kopības jūtas to atbildīgajā izpratnē. Laikmetīgā māksla, sekodama ekrānmediju destruktīvajam piedāvājumam, šodien Latvijas kopību neveicina, bet drīzāk to šķeļ.

Alternatīva var būt arī ilgstoša pievēršanās sportam. Taču ir jāņem vērā sporta veids, kuru bērnam piedāvā. Ir sporta veidi, kas izaicina bērna agresiju. Visi cīņu sporti, kas tagad Latvijā tik populāri, nav alternatīva ekrānmediju patēriņam. Tie neveicina garīgumu cilvēkā, bet gatavo uz vardarbīgu konfrontāciju. Bērna garīgajai attīstībai tas lieti derēt nevar. Taču nereti tiek argumentēts ar to, ka, ja viņš apmeklē šādas nodarbības, tad bērns spēs atbaidīt katru, kas viņu gribētu apdraudēt. Vai tiešām tā ir? Cīņu sportā bieži tiek strādāts ar kājām kā ar ieroci, bet mūsu tautas gudrība teic: “Mana mīļa māmuliņa, mani mīļi audzināja, ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti.” Te ir sava doma, kāpēc tā ir teikts. Turēsimies šai ziņā pie sava, jo tas ir labs.

Alternatīva ekrānmediju patēriņam var būt ilgstoša darbība visdažādākajos  kultūras novados – mājsaimniecībā, dārzniecībā, amatniecībā, podniecībā… Katrs darbs lieti noder dzīvē un dara kopību vērtīgāku. Taču arī šajos darbos ir svarīga piesaiste tradīcijai, jo tā stiprina kopības apziņu.

Alternatīva var arī būt ilgstoša interese zinātnē, kas, aizsākta agrā bērnībā, var aizvest liela darba ceļā. Te vecākiem būtu jāmeklē kontakti augstskolās, un šo darbu varētu veicināt dažādu specialitāšu studenti.

Alternatīva var arī būt ilgstoša interese sociālajā novadā. Latvijā šim darbam ir liels darba lauks, jo daudz ir to, kam vajag palīdzēt. Un bērna radošums var sevi attīstīt, meklējot veidus, kā darboties. Bērnā karitāte vairo viņa dzīvē tik ļoti nepieciešamo līdzjūtību. Ekrānmediju brutālais piedāvājums, ņemot vērā tā specifiku, kā jau minēju, mazina vai pat iznīcina cilvēka empātijas spēju.

Noslēgumā dažas amerikāņu izcilā mediju zinātnieka Neila Postmana domas, kas, šķiet, kā brīdinājums izteiktas jau krietnu laiku atpakaļ, bet joprojām rosina domāt un meklēt alternatīvas.

“Tikko ir atvērts ceļš tehnikai, tā realizē visu, ko tā spēj, tā dara to, kā dēļ tā ir. Mūsu uzdevums ir apzināt tās jēgu. Tātad, ja mēs kādai jaunai tehnikai ļaujam ienākt mūsu kultūrā, tad tas mums ir jādara ar redzošām acīm.”

“Tehnopols ir noteikts kultūras stāvoklis un vienlaicīgi arī zināma gara pozīcija, kas izpauž sevi tehnoloģijas pielūgsmē. Kultūra tad meklē savu apstiprinājumu tehnoloģijā, tā gūst apmierinājumu no tehnoloģijas un savus prasījumus liek formulēt tehnoloģijai. Lai tas varētu netraucēti notikt, ir jāveidojas jaunai sabiedrības kārtībai, kas tad noved, protams, pie tradicionālo pārliecību un visa ar tām saistītā drīzas izzušanas.”

“Tehnika pārņem nepielūdzamu pavēlētāja lomu attieksmē pret mūsu svarīgākajiem jēdzieniem, tā dod jaunu definīciju “brīvībai”, “patiesībai”, inteliģencei”, ”faktiskumam”, “viedumam”, “atmiņai”, “vēsturei”.”

Šo brīdinājumu lasām Neila Postmana darbā “Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspējas eliminēšana”. Tā vācvalodīgais izdevums publicēts 1992. gadā. Manuprāt, tas palīdz izprast esošo situāciju un rosina modrību attieksmē pret ekrānmediju piedāvājumu, aicina to ierobežot par labu reālās dzīves vajadzībām.

 

Literatūra:

Neil Postman, Das Tehnopol. Die Macht der Tehnologien und die Entmündigung der
                       Gesellschaft, Frankfurt/Main: S.Fischer Verlag GmbH, 1992
Neils Postmans, Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspēju liminēšana.

Neil Postman, Wir amüsieren uns zum Tode, Frankfurt/Main, S.Fischer, 1985
Neils Postmans, Mēs izklaidējamies līdz nāvei.

Neil Postman, Das Verschwinden der Kindheit, Frankfurt Main, Taschenbuch, 1987
Neils Postmans, Pazudusī bērnība.

Joachim Bauer, Prinzip Menschlichkeit. Warum wir von Natur aus kooperieren,
                         3.Auflage, München, Wilhelm Heyne Verlag, 2009
Joahims Bauers, Princips – cilvēcība. Kāpēc mūsu dabā ir iekodēta kooperācija.

2015. gada 27. oktobrī Leonija Vusa-Mundeciema