Augsti godātajam Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam

Rīgā, 2020. gada 30. septembrī

Lūgums par nepieciešamību sakārtot audiovizuālo mediju piedāvājumu Latvijā atbilstoši bērnu tiesībām uz izaugsmi garīgi nepiesārņotā vidē

Lūguma pamatojums

Balstoties uz zināšanām par audiovizuālo mediju dabas likumībām un to patēriņa radītajām iedarbības sekām, saskatām vardarbīgo ekrānmediju piedāvājumā lielu apdraudējumu Latvijas valsts pamatiem, tās iedzīvotāju identitātei. Prasām pievērst šai problēmai uzmanību un veicināt tās atrisinājumu.

Ņemot vērā, ka mūsu valsts ir skaitliski neliela, ka “Latviskumu no 194 valstīm pasaulē nodrošina tikai un vienīgi Latvija”*, ka „Latvijas valsts jēga ir latviešu valodas, kultūras un nācijas stiprināšana”*, ir jārīkojas konsekventi, jo vardarbīgo ekrānmediju negatīvās ietekmes dēļ cilvēki Latvijā vairs nevar savas spējas attīstīt adekvāti dabas dotajām dāvanām. Par to liecina daudzi fakti. Satriecoši ir zināt, ka Latvija bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā. Un satraucoši zināt, ka Latvijā mirstība pārsniedz dzimstību.

Mums pašiem ir jāveido sava stratēģija, kā ar šo problēmu tikt galā. Tā būs atšķirīga no citām ES dalībvalstīm, kurās nācijas situācija nav tik ļoti apdraudēta kā Latvijā, jo audiovizuālo mediju vardarbības ietekmē vājinās Latvijas valsts garants – pilsoņu kopums.

Arvien jāpatur prātā, ka vienlaikus ar lielajām priekšrocībām, ko dzīvei dod elektroniskie mediji, tie var kļūt arī par vardarbības skolu. Pasaulē daudzi pētījumi norāda uz tiešu ekrānā redzētās vardarbības atdarinājumu reālajā dzīvē. Tā ir ekrāna inducēta vardarbība, tā nebūtu notikusi, ja nebūtu vardarbīgo ekrānmediju parauga. Arī šo faktu nedrīkst ignorēt. Statistikas dati joprojām liecina par noziedzību augsto līmeni Latvijā, it īpaši pret bērniem un sievietēm.

Lai arī 20. gs. vēsture pierāda, cik liela loma traģisko notikumu gaitā ir bijusi kinematogrāfam, vēlāk klāt nākušajiem televīzijai, video, datorspēlēm u.c., līdz šim jaunajam medijam, neskatoties uz kinozinātnieku brīdinājumiem (Zigfrīds Krakauers 1947. gadā, Bela Balašs 1949. gadā, Neils Postmans 1987. gadā u.c.) nav tikusi pievērsta tā uzmanība, kas plašā sabiedrībā un arī produktu piedāvātājos būtu sekmējusi audiovizuālo mediju dabas izpratni. Šādas nevērības dēļ pasauli šodien aptver audiovizuālo mediju vardarbības stīpa un irdina sabiedrības. Lai atbrīvotos no nevēlamajām ietekmēm, vairs nevar ignorēt vardarbīgā piedāvājuma lielo negatīvo spēku. Publiski ir jāatzīst, ka tas ir cilvēku radīts ļaunums, nevis dabas katastrofa, ka tehnikas dotās iespējas var izmantot arī citādi – veidojot patērētājiem labvēlīgus elektronisko mediju produktus.

Lūdzam apsvērt sekojošos priekšlikumus:

1.Balstoties uz zināšanām par audiovizuālo mediju produkta ietekmi uz patērētāju, būtu iespējams rosināt piedāvātājos morālu atbildību par savu ražojumu. Un tiem darbiem, kas atsakās no vardarbības attēlojuma par labu skatītājam, būtu jāpalielina dotācijas.

2.Attiecīga skaidrojuma pavadīts ir jāpieņem likums par pašmērķīgu vardarbību saturošu filmu, video, DVD, datorspēļu aizliegumu valstī, lai sargātu valsts nākotni – mūsu augošo paaudzi. Visi šie produkti ir jāizņem no tirgus apgrozības. Jālemj par sodu, kāds uzliekams tiem, kas citādā ceļā šādu produktu tomēr iegūst un izplata tālāk. Tāds darbs prasīs ļoti lielus resursus. Zinot par tā nepieciešamību, nedrīkstam kavēties to sākt, jo alternatīvas tam nav.

3.Ar tiem ekrānpiedāvājumiem (un to ir daudz!), ko saņemam no ārzemēm, būs grūtāk. Kamēr nav izcīnītas tiesības šādus produktus mūsu ētera telpā nepieņemt, te var līdzēt brīdinošs uzraksts vai signāls pirms darba raidīšanas, skaidrojums par bīstamības iemeslu – ekrānmedija savdabību un visaptverošo ietekmi uz patērētāju. Labs palīgs jau šobrīd būtu padziļināta šādu ekrāndarbu analīze presē. Atbildot uz trim būtiskiem jautājumiem par ekrānpiedāvājumu: Kas tiek stāstīts? Kā tiek stāstīts? Kāpēc tiek stāstīts? – būs saredzama arī vardarbīgo mediju spekulācija un neatbilstība skatītāju vajadzībām. Ar atbilstošu atalgojumu jāpalielina valstī to ekrānmediju piedāvājuma analītiķu skaits, kuri apzinās šī medija savdabību, tā ietekmes spēku un ietver šīs zināšanas savā darbā.

4.Latvijai ir jāatsakās no skatītāju reitingu sistēmas, kas prasa samērā lielus līdzekļus, ir anonīma un to aprēķina ārzemēs.
Latvijai jāizstrādā sava, autorizēta un inovatīva skatītāju interešu izziņas metode.

5.Latvijā reklāmas minūtes cena komercmedijos jāaprēķina inovatīvi, ārpus reitinga.
Iespējams ir dibināt īpašu reklāmu fondu, kurā ieinteresētā institūcija iemaksā zināmu summu, kas koleģiāli tiek dalīta. No veselībai kaitīgu produktu reklāmas Latvijā ir jāatsakās.

Lūdzam pieņemt lēmumus, kas palīdz šo problēmu atrisināt.

N.B.

Mums nav parauga, no kā mācīties, jo nav Latvijai līdzīgas valsts, kam mantojumā ir dotas tik senas liecības par dzīvi Eiropā, kādas pauž latviešu daina, kas šodien ir UNESCO kultūras mantojuma daļa. Mūsu pienākums ir to nosargāt. Ekrānvardarbība ir dziļā pretrunā ar Latvijas valsts pamatiem, lai tos saglabātu, pretruna ir jānovērš.

Piezīme.
Zvaigznītes aiz citātiem norāda uz interviju, ko Valsts prezidents devis Vijai Beinertei 2018. gada 29. septembrī “Latvijas Avīzē”