Ekrānmediji un sabiedrība

Atbilde uz tikumības krīzi Latvijā

Mans uzdevums ir vienkāršiem, vispārīgi saprotamiem vārdiem īsi rakstīt par ļoti kompleksām lietām un attiecībām. Tas ir grūts pienākums, centīšos to izpildīt. Esmu izmantojusi literatūrā pieejamās atziņas, raksta beigās ir dots attiecīgo grāmatu saraksts.

Par ekrānmediju īpašo vietu sabiedrībā

Filmas kvalitāte  izpaužas tās derīgumā. Cik tā paplašina mūsu jūtas ar dzīvi apliecinošu pieredzi, tik arī ekrāndarbs ir mums noderīgs. Filma spēj radīt jaunu realitāti, uz ekrāna redzētais un dzirdētais ir kustībā, tātad dzīvo. Jaunās realitātes attēli darbojas kā paraugi un priekšzīme, kam var sekot. Tas padara ekrānmedijus par sociāli ļoti nozīmīgiem medijiem. Un to nozīmīguma pamatā ir viņu priekšzīmes funkcija. Var būt laba un slikta priekšzīme, taču abas ir vienādi spēcīgi iedarbīgas.

Filmas attēls vienmēr kaut ko apstiprina, bet nekad neko pats par sevi nenoliedz. Ja attēlā redzam ļaunumu, tā ietekmei pakļaujas mūsu zemapziņa.  Ja arī attēlotais ļaunums tiek  nākamajā darbībā it kā atcelts, un to mēs ar prātu saprotam, tomēr zemapziņā ienākušais attēls tur paliek un latenti darbojas. Jo, redzot ļaunumu uz ekrāna, neesam rīkojušies tam adekvāti – neesam mēģinājuši to novērst. Kamēr reālajā dzīvē, redzot ļaunu darbību, mēs tomēr iespēju robežās cenšamies to darīt.

Lai kad un kādos apstākļos mēs runājam par filmu un visiem pārējiem ekrānmediju paveidiem, vienmēr ir jāpatur prātā – mēs redzam dzīvi, kurā esam psihiski iesaistīti, un šī psihiskā iesaiste ietekmē un pat veido mūsu personību.

Cilvēces vēsturē filma, visi ekrānmediji ir vēl ļoti jauna sazināšanās forma. Bet tās iedarbība uz mums ir visaptveroša un neatgriezeniska. Šo apstākli mēs neapzināmies, jo iedarbība vispirms attiecas tikai uz mūsu zemapziņu. Taču tieši tur veidojas cilvēka tālākās rīcības principi.

Vieglāk, šķiet, saprast ekrānmediju dabu, ja salīdzinām to ar ļoti senu cilvēku sazināšanas formu ar literatūru. Lasot grāmatu, mēs attīstām paši savus attēlus, savu iekšējo redzējumu. Mūsu smadzenes strādā, atpazīstot lasītā vārda kopsakarības, tās veido šīm kopsakarībām atbilstošus tēlus. Tā uzkrājam sevī bagātību, kas dzīves gaitā var lieti noderēt, protams, ja lasām labu grāmatu. Tāpēc arī bērna smadzeņu attīstībā tik ļoti liela nozīme ir labai gāmatai vai stāstam, ko bērni tik labprāt klausās, kad paši vēl lasīt neprot. Mazu bērniņu smadzeņu attīstību vislabāk stimulē klātesīga cilvēka balss, lasīšana vai stāstīšana ir neatņemams garīgo spēju veicināšanas veids. Pieaugušā tuvums rada bērnam viņa fantāzijas lidojumā drošības sajūtu, un katram bērnam ir savs lidojums.  Bet, skatoties filmu, attēli ir viennozīmīgi  doti, tos mainīt nevar. Un mēs tiem sekojam ar visu savu būtni. Filmā tēloto redzam un dzirdam nepastarpināti un tieši. Ar savu iekšējo pasauli saskaņot to nevar, filmas kustība tās plūsmā aizrauj skatītāju sev līdz. Mēs nonākam šo tēlu kalpībā, protams neapzināti. Redzētā iespaids drīz pagaist, taču redzētie tēli klusu krājas zemapziņā. Un ja tie ir dzīvi apliecinoši, tad tie dzīves gaitu netraucēs. Bet, ja tie noliedz dzīvi, kā tas tad ietekmēs mūsu gaitu?

Bērna uztverē tas ir citādi. Bērns nespēj saprast attēla un skaņas nošķīrumu filmā. Viņa smadzenēs vēl tikai veidojas abstrahēšanas spēja. Mazs bērns saprot visu, ko viņš var aptvert. Ekrāna attēlu aptvert nevar, bet kā noburts bērns tajā skatās. Zūd laiks, kas ir nepieciešams pašam savas personības pamatu veidošanā. Redzētais bērnu nodarbina, bet saprast viņš to nevar, jo tas nav aptverams kā dzīvē.

Filma savā komunikatīvajā funkcijā kalpo dzīves jēgas meklējumiem un sabiedrībā tās vērtību nosaka ētiskā dimensija, tas, uz kurieni ekrāndarbs virza savu skatītāju.

Tas ir tāds cilvēku saziņas veids, kura iekšējā kompleksitāte ir ļoti  daudzveidīga  un tikpat daudzveidīga ir filmas ārējā sasaiste ar gandrīz visām dzīves norisēm. No šīs sasaistes izriet arī katras filmas un visu ekrānmediju kopumā neparasti lielais iedarbības potenciāls uz sabiedrību. Vispirms iedarbība skar tikai katra viena skatītāja zemapziņu, un tāpēc tā sabiedrībā var palikt ilgu laiku nepamanīta. Ja piedāvājumam uz ekrāniem ir maldinošs raksturs un tas vairs pozitīvi nepilda savu funkciju, tad sabiedrībā rodas nevēlamas sekas. Piemēru ir daudz. Tikumības zudums ir viens no tiem. Netikumi nav iedzimti. Tie rodas, attīstās un nostiprinās  atbilstošā garīgā gaisotnē. Šodien šo gaisotni lielā mērā veido ekrānpiedāvājums. Kā redzams, garīga cilvēka izaugsmei tas nebūt nav labvēlīgs. Ir jāņem vērā, ka kino ir pilnīgi patstāvīga māksla, no literatūras kardināli atšķirīga gan tapšanas, gan uztveres un ietekmes jomā. Un tāpēc jabūt ļoti uzmanīgiem pret ekrānmediju patēriņu, varbūt tikpat uzmanīgiem kā attieksmē pret atomenerģiju vai gēnu tehniku, jo to iedarbības sekas ir tālejošas un ilgi var palikt latentā stavoklī. Tās pamanām tikai konkrētā rīcībā, nereti tā izvēršas traģēdijā. Ir jāzin: Jo ilgāk mēs uzturamies virtuālā vidē, jo tālāk atraujam sevi no reālās dzīves, kuru veidojam, par kuru atbildam.

Ekrānmediju iedarbība uz cilvēka smadzenēm

Cilvēka smadzenes mūža garumā ir spējīgas uz plastiskumu. Tās līdzinās atvērtai sistēmai, kas savā programmēšanā ir brīva, tātad spēj vienmēr reaģēt uz apkārtnes mainīgo vidi un reorganizēties arvien no jauna. Taču saskarsmē ar ekrānmedijiem, ar virtuālo vidi, smadzenēs paliek to ietekmes atstātās pēdas, sauksim tās par sliedēm, pa kurām tiek transportēts redzētais saturs. Ja ekrānmedijos ir attēlota vardarbība, šīs sliedes nākotnē atvieglos vardarbīgas rīcības izvēli reālās dzīves kritiskajā situācijā.

“Neirobioloģiskā aspektā vardarbība uzrunā instinktiem līdzīgas procedūras uzmanības sadalē, un tāpēc tieši bērni kā pienagloti skatās šādu saturu. Bērnu vecumā spēcīgi izteiktais smadzeņu neiroplastiskums augošajā cilvēkā sekmē attiecīgo reprezentācijas punktu veidošanos augstākās pakāpes nozīmības nesošo kortikālo karšu sistēmā; šīs kortikālās kartes tieši tāpēc tiek veidotas, lai cilvēks varētu efektīvi vadīt savu rīcību nākotnē,” raksta vadošais vācu neirobiologs un mediķis Manfrēds Špicers. Šajā secinājumā šķiet pateikts galvenais par ekrānmediju iedarbību uz cilvēka smadzenēm. Un it īpaši tas būtu vērā ņemams attieksmē pret bērniem.

Personības brieduma tapšanā ir noteiktas fāzes, kad smadzenēs ir iespēja veidoties tām sakaru tīklojuma norisēm, kuras veicina cilvēka garīgo tālāk attīstību. Smadzenes ir uzskatāmas par sociālās pieredzes orgānu, tātad šo pieredzi lielākoties nosaka tās vides noteiksmes, kādā cilvēks dzīvo. Sevišķi liela nozīme sociālajai pieredzei ir līdz 23. dzīvības gadam, kad nostiprinās cilvēka vērtību sistēma, attīstās viņa brīvā griba. Ja šajā laikā pārāk liela vērība tiek piegriezta ekrānmedijiem, neizbēgama ir to ietekme uz patērētāja smadzenēm. Un ja piedāvājums ir negatīvs, vardarbību attēlojošs, tad šī ietekme būs negatīva. Šāds piedāvājums īpaši dziļi iejaucas un pašos pamatos pārveido jaunatnes personības struktūru un potenciālu. Tāpēc arī ir tik ļoti svarīgi sarūpēt bērniem un jauniešiem tādus apstākļus, kuros viņi savu garīgo potenciālu varētu brīvi un netraucēti attīstīt.

Jau minēju, ka smadzenes mūža garumā spēj būt plastiskas un arvien rast situācijai atbilstošu patstāvīgu risinājumu. Taču intensīva ekrānmediju patēriņa ietekmē smadzenes zaudē savu plastiskumu un  kļūst elastīgas. Tas nozīmē, ka konkrētajā situācijā tās vairs nemeklē savu paša risinājumu, bet gan izmanto jau zināmus no medijiem patapinātus paraugus. Tas notiek, protams, neapzināti un cilvēkam pašam gan šķiet, ka viņš rīkojas pilnīgi brīvi.

Elastīgas smadzenes nespēj ilgstoši uzņemt un noenkurot mācību vielu, tāpēc bērnam ir grūtāk skolā mācīties. Visi jaunie iespaidi dzīvē pāršalc topošajai personībai pāri, bet no ekrānmedijiem gūtā pieredze paliek. Un tā šolaik visbiežāk ir negatīva, jo pats ekrānpiedāvājums lielākoties ir negatīvs. Šodien ir jārunā par ekrānvardarbības ietekmes sekām visos sabiedrības slāņos un jāņem vērā zinātnes secinājumi, kas jau 2002. gadā īsi tika formulēti Minhenes kongresa materiālos. Citēju tos:

• Mediju vardarbības patēriņš paaugstina agresivitāti un palielina vardarbību sabiedrībā.

• Mediju vardarbības galvenā ietekme manifestējas latentā personības gatavībā uz vardarbību. (prof. E.F. Kleiters (Kleiter))
• Vardarbību saturošas datorspēles nepastarpināti rada emocionālu bezjūtīgumu, bet ilgākā laika posmā tās samazina spēju uz līdzjūtību, vienlaikus palielinot vardarbības leģitimāciju dzīvē. (dokt. C.Trūdevinds (Trudewind), dokt. R.Štekels (Steckel))
• Intensīvs šausmu un vardarbības filmu patēriņš un slepkavu spēles izraisa destruktīvas emocijas (naids, skaudība, atriebība), kā arī ienaidnieka tēla konstruēšanu un gatavību uz vardarbību. (dokt. V. Hopfs (Hopf))
• Ar medijos attēlotās vardarbības patēriņu tiek apgūti vardarbīgas rīcības paraugi un stiprināta nosliece uz vardarbību. (dokt. R.Veiss (Weiß))

2002. gada 25. jūlijā Minhenē šos secinājumus apkopoja zinātniskais kongress “Mediju vardarbība – rīkoties nevis rezignēt!”, ko noorganizēja Minhenes un Rēgensburgas Universitātes, atbildot uz tā paša gada 26. aprīlī notikušo traģēdiju Gūtenberga ģimnāzijā Erfurtē, kur no skolas izslēgtais jauneklis nogalināja savus klases biedrus un skolotājus (16 cilvēkus), bet beigās pats sevi. Viņš bija dzīvojis virtuālajā vidē vairāk nekā reālajā, izdarītais noziegums bija mediju vardarbības inducēts.

 

Vardarbību un pornogrāfiju saturošo ekrānmediju patēriņa iedarbības ilgstošās sekas

Cilvēka iekšpasaule ir citu acīm slēgta pasaule, kas veidojas, attīstās, pakļaujas dažādām ietekmēm un pastāv nepārtrauktā mijiedarbē ar viņa smadzenēm. Iekšpasaule bazējas uz zemapziņu, vārdos neizsakāmo jūtu kompleksu, kas ir katra cilvēka rīcības pamats. Zemapziņā iegulst redzētais un dzirdētais, bet smadzenēs, cilvēka sociālajā orgānā, tiek pieņemts  lēmums viņa konkrētai  rīcībai. Izšķīrēja nozīme šajā procesā ir tikumības izjūtai, tam, ko saucam par patiesajām vērtībām un kas sakņojas dievapziņā, tātad mūsu sirdsapziņā. Mēs zinām, ka esam dabas mīlošā un jūtošā daļa, kam dota vara jebkurā situācijā veidot dzīvi skaistāku un tai pat laikā dota arī iespēja šo varu izmantot dzīves nolieguma darbos un vardarbībā. Bieži šie nolieguma darbi notiek tad, kad ir zaudēta labā un ļaunā šķirtne, kas, it īpaši sākot ar 19. gadsimta vidu, filozofu skaidrojumos tiek nivelēta vai arī pilnībā noliegta. Taču veselais cilvēka saprāts, viņa cilvēciskās jūtas – ilgas pēc mīlestības un saticības – arvien no jauna atgādina par šīs šķirtnes esamību. Cilvēks ir būtne, kas ir nolikta labā un ļaunā sprieguma laukā, un vienmēr ir jāapzinās šī lauka esamība. Noliegt to ir izdevīgi tiem, kas viņu sabangotajā subjektīvismā atļaujas sev visu un kam nav vairs ne kauna, ne grēka izpratnes, kam viss ir vienaldzīgs, t.i., vienādi vērts. Subjektīvisms un patiesa demokrātija nav savienojami, šodien tas kļuvis acīm redzams. Šīs smagās situācijas tapšanā liela loma bija un turpina būt ekrānmediju patēriņam un vardarbību un pornogrāfiju attēlojošo mediju eksistencei vispār. Kāpēc tas tā ir?

Ņemot vērā cilvēka neirobioloģisko uzbūvi un ekrānmediju savdabību, to, ka šie mediji ir dzīves līdzinieki, kas mūs psihiski ierauj redzamajā attēlojumā, varam, ja vien vēlamies to darīt,  izsecināt arī šī piedāvājuma lielo iedarbības potenciālu. Atšķirībā no daudzu citu faktoru ietekmēm uz cilvēku šī iedarbība var ļoti ilgi palikt nepamanīta, jo tā vispirms iegulst cilvēka zemapziņā, viņa citu acīm nepieejamajā iekšpasaulē. Tā kā katrs cilvēks ir citāds, arī zemapziņā esošais izpaužas rīcību dažādībā.

Šo procesu varētu salīdzināt ar smēķēšanas iedarbību uz cilvēku un ar to saistītajām slimībām.  Daudz un dažādu iemeslu dēļ cilvēki smēķē.  Smēķējot veidojas ap viņiem tāds kā aizsargvalnis, un cigarete ir kā imaginārs sarunu biedrs, kas it kā pasargā no rūpēm, problēmām, padara tai brīdī stiprāku. Bet valnis pagaist. Un atkal jāņem cigarete. Drīz vien tā kļūst jau par nepieciešamību, rodas ieradums, pēc tā atkarība, no kuras nav viegli atbrīvoties. To, ka vienlaicīgi tiek indēts organisms, nepamana. Neatkarības ilūzija, ko cigarete uz brīdi dod, ir lielāka, un ilūzija uzvar. Cigarešu rūpniecība reklamē savu produktu kā vaļas prieku… Gadu desmitiem tā ir bijis. Par pēdām, ko smēķēšana  atstāj cilvēkā, pārveidojot gan dzīves ritmu, gan daudz ko citu viņa ikdienā, netika runāts. Tas mainījās tad, kad bija zinātniski pierādīta daudzu cilvēka slimību kopsakarība ar smēķēšanu, it īpaši ar grūti ārstējamo vai pat neārstējamo vēža saslimšanu. Tad pamazām un negribīgi mainījās cigarešu reklāma.

Tas ir ilgs process, kas aizved cilvēku no viņa pirmās cigaretes līdz neārstējamai slimībai. Un ne jau katru, kas smēķē, šī slimība nomāc. Bet vai tāpēc varētu smēķēšanu uzskatīt par cilvēkam nekaitīgu nodarbošanos?

Līdzīgi ir ar ekrānmedijos attēlotās vardarbības un pornogrāfijas patēriņu. Ne jau katrs kļūs par attēlotā ļaunuma atdarinātāju. Taču nav neviena, kas no šāda veida mediju patēriņa būtu kļuvis par garīgi bagātāku, tātad demokrātiskai sabiedrībai atbilstošāku cilvēku.

Pieradumam ir liels spēks, ir grūti no tā atteikties, pat ja saproti, ka tas ir jādara. Arī te, kā daudzās citās situācijās, varētu palīdzēt empātija, cilvēka līdzjūtības spēja un tās mērogs. Taču brutāls ekrānmediju piedāvājums šo spēju sistemātiski nīcina, vēršot cilvēku vienaldzīgā būtnē, kas spēj vairs tikai sekot pavēlēm un pakļauties laika destruktīvajam un agresīvajam garam. Tā vardarbības attēlojums ekrānmedijos nemanāmi iznīcina demokrātijas pamatus. Nomākts cilvēks nespēj radoši piedalīties dzīves jautājumu risināšanā, viņu var manipulēt. Cilvēces vēsturē šādi periodi ir bijuši vairākkārt. Vēl pavisam nesen 20. gadsimta 20. gadi Vācijā kļuva par vietu, kur savu olu varēja izdēt čūska, kā kinovalodā mums to pasaka Ingmāra Bergmana filma „Čūskas ola” (“Das Schlangenei”).

Laiks tik steidzīgs kļuvis, ka arvien grūtāk ir ieklausīties sevī un pasaules vēstures gaitas patiesajos iemeslos, tāpēc arī vardarbīgo ekrānmediju malds ir tik ļoti bīstams.

Par vardarbīgo ekrānmediju fatālajam sekām ir jau ļoti daudz liecinājumu pasaulē. Un nevar vairs būt nekādu šaubu par šī medija lomu sabiedrībā. Visu šai sakarā notikušo traģēdiju uzskaite, arī to, kas notikušas Latvijā, nomāktu mūs, tādēļ atturos to darīt. Aicinu atgriezties pie latvietības senajām viedajām dzīves noteiksmēm.

 

Ekrānmediju patēriņš – dzīves telpa – paškontroles jautājumi sev

Cilvēka dzīves telpai ir vairāki mērogi. Ir pasaules mērogs, mūsu lielais visu aptverošais nams. Tajā šolaik notiek traģiskas pārmaiņas cilvēka nesaprātīgās rīcības dēļ – ir zudis klimatiskais līdzsvars, acīm saredzamas un izjūtamas ir dabas katastrofas.

 Un ir vietas mērogs – tā māja, tā zeme, kurā dzīvojam, kuru pazīstam ikdienā, par kuru rūpējamies tieši. Arī te šodien jau ir saskatāmas izjauktā dabas līdzsvara pārmaiņas.

 Bet vēl ir trešais mērogs – mūsu iekšējais nams, mūsu iekšējā pasaule. Neredzamām saitēm tā ir saistīta ar abiem iepriekš minētajiem mērogiem un ir to neatņemama daļa. Iekšējā pasaulē sakņojas mūsu garīgā dzīve, tās ietekmē pieņemam lēmumus un rīkojamies.  Viss, kas ar mums notiek, atstāj tajā pēdas, un ekrānmedijos redzētais iegulst tur kā reālās dzīves pieredze. No tā, kādā stāvoklī atrodas mūsu iekšējais nams, ir atkarīga visa dzīve – prieks, laime, veselība, mūsu spēja  patstāvīgi rīkoties.

Pirms piecdesmit, pat pirms trīsdesmit gadiem varbūt nemaz vēl nebija nepieciešams runāt par ekrānmediju milzīgo iedarbības potenciālu uz sabiedrību. Tie nebija tik ļoti klātesīgi visur, kā tas ir tagad. Filmas jaunākais atvasinājums – smārtfons – var, piemēram, būtiski izmainīt personības tapšanas procesu, ja vien laikā nepretosimies aklās tehnikas spiedienam. Cilvēka prāts spēj daudz ko radīt, bet vienmēr pirms produkta ieviešanas praksē būtu jāpārbauda, vai tas ir lietderīgs dzīvajai dzīvei? Smārtfons bērna rokās neapšaubāmi aizkavēs viņa garīgo attīstību, sašaurinās horizontu. Taču tūkstošiem bērnu rokās tas šodien jau atrodas….

Lai pārbaudītu savu attieksmi pret  ekrānmediju piedāvājumu, ir vērts sev atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Iespējams, ka atbildes meklēšana pievērsīs uzmanību arī paša medija specifikai, bet tas savukārt varētu būt iemesls lielākai atturībai pret vardarbību saturošu ekrānpiedāvājuma patēriņu.

 Jautājumi

Kādēļ pievēršamies ekrānmedijiem – lai iegūtu informāciju, lai aizpildītu brīvo laiku, lai atpūstos pēc grūtas darba dienas….

Kādā ziņā ir iespējams salīdzināt vardarbības un pornogrāfijas attēlojumu ekrānmedijos ar dabas piesārņojumu?

 Vardarbības un pornogrāfijas attēlojums ekrānmedijos stiprina vai vājina patstāvīgas un brīvas personības veidošanos?

 Vai varam atstāstīt uz ekrāna redzēto vardarbību?

 Vai jūtam uz ekrāna redzētās vardarbības ietekmi uz mums?

 Kādēļ vardarbības attēlojums arvien biežāk tiek ietverts ekrānpiedāvājumā?

 Vai varam sev iztēloties, kā tiek filmētas vardarbību saturošas ainas?

 Ja saskatām alternatīvu vardarbības attēlojumiem uz ekrāna, kāpēc tā netiek izmantota?

 Vai vardarbības attēlojums uz ekrāna varētu noderēt par paraugu vardarbības pielietojumam dzīvē?

 Secinājums

Zinot par ekrānmediju piedāvājuma dziļo un visaptverošo ietekmi uz cilvēku, ir pamats bažām par to, kas notiks ar Latvijas kultūru un valodu, ja uz ekrāniem turpināsies vardarbības attēlojumu invāzija, ja attieksme pret šo piedāvājumu paliks vienaldzīga. Latviešu kultūras senākajā vēl dzīvajā liecībā – tautas dziesmā – sastopamies ar dzīvi apliecinošu attieksmi pret visu esošo. Mūsu dziesmās nav pašmērķības, tās vada mūs uz augšupceļa nojausmu. Šai ziņā latviešu daina ir fenomenāla pasaules kultūrā. Mūsu senā dziesma, Raiņa vārdiem runājot, ir “dzīves mierības” dziesma un  tātad  nenoliedzamā pretrunā ar šodienas ekrānu piedāvājumu Latvijā. Šādā pretrunā dzīvojot, mazinās sakņu spēks, netiek kopts iekšējais nams un zūd orientieri, nav kompasa, pēc kura nosakām savu gaitu. Taču globalizētās saimniekošanas laikmetā tautas sakņu spēks izšķirs gan tautas dzīves kvalitāti, gan arī tautas nākotni. Kā vienas no senākajām vēl dzīvajām saknēm Eiropas kultūrā mūsu saknes būtu īpaši sargājamas, jo tās ir Eiropas senlaika izziņas avots. Latviešu tautas dziesmas to kopumā ir mūsu patiesais kapitāls, ko varam vairot, apzinoties savu atbildību. Mediju vardarbība piesārņo garīgo dzīvi un apdraud kultūru. To apzinoties, varam ierobežot gan patēriņu, gan arī ekrāna vardarbīgā piedāvājuma tirgu Latvijā. Tas būtu jau likumdevēju darbs.

Ekrānmediju atkarība šodien ir kļuvusi par lielu problēmu pasaules attīstītajās valstīs. Tās ārstēšanai tiek izdoti lieli līdzekļi, lai arī ne vienmēr tā ir sekmīga. Par atkarības iemesliem, ceļiem, kā no tās izkļūt un alternatīvām ekrānmediju patēriņa vietā rakstīšu darba otrajā daļā.

Izmantotās literatūras saraksts

Spitzer, Manfred, Vorsicht Bildschirm!, Stuttgart, Ernst Klett Verlag, 2005

Weiß, Rudolf H., Gewalt, Medien und Aggressivität bei Schülern, Göttingen, Hogrefe,2000.

Patzlaff, Rainer, Der gefrorene Blick-die physiologische Wirkung des Fernsehens und die

Entwicklung des Kindes, Stuttgart, Freies Geistesleben, 2000.

Winterhoff-Spurk, Peter, Kalte Herzen. Wie das Fernsehen unseren Charakter formt, Stuttgart, Klett-Kotta, 2005

Koch, Marianne, Die Gesundheit unserer Kinder – Was sie über ihre körperliche und geistige Entwicklung wissen sollten, München, dtv, 2007

Universität München, Universität Regensburg, Kongress „Mediengewalt – handeln statt resignieren!“ Resolution, 2002

Hösle, Vittorio, Philosophie der ökologischen Krise, München, C.H.Beck, 1994

Wolf, Maryanne, Das lesende Gehirn. Wie der Mensch zum Lesen kam- und was es in unserenewirkt, Spektrum Verlag, 2009

lvm