No kurienes nāk aukstas sirdis.            

Audiovizuālo mediju mazā skaidrojošā “vārdnīca”

Lai apzinātu audiovizuālo mediju piedāvājuma lielo iedarbības potenciālu uz skatītāju un sabiedrību kopumā, dodam ieskatu ekrānmediju īpašās dabas un no tās izrietošās ietekmes skaidrojumā, kā arī šī medija neilgajā vēsturē, un praktiska darba paraugu – Blaumaņa noveles „Purva bridējs“ un Leimaņa filmas salīdzinājumu – filmas specifikas dziļākai izpratnei. Radošā procesā uzzinot par ekrānmediju savdabības īpatnībām, par ietekmes ceļu uz cilvēka smadzenēm (sevišķi bērnībā un jaunībā) un šo mediju neilgo vēsturi salīdzinājumā ar literatūru, dodam zināšanas, kas pamato kritisku pieeju visa veida ekrānmedijiem, un aicinām uz pārdomām par savu attieksmi pret tiem.

Viss teksts lasāms sadaļā „Publikācijas.“

Vai kauns ir jāatņem?

Gāmatiņa bērniem „Tur lejā“ un diskusijas par to saasina bažas par mūsu tautas nākotni, par to, kurp virzās mūsu valsts. Ceram, ka informācija par gados jaunajiem grāmatas autoriem un domas par kauna vietu sabiedrībā rosinās uz lielāku aktivitāti, lai grāmatiņa tiktu izņemta no apgrozības, lai netiktu pieļauta Stambulas konvencijas ratificēšana Latvijā.

Par grāmatas “Tur lejā” autoriem

Tā ir tulkota no vācu valodas. Publikācijas „Untenrum. Und wie sagst du?“ tiešais tulkojums „Visapkārt apakšā. Un kā saki tu?“ To sacerējuši divi jauni cilvēki.  Lai izprastu šī darba patieso vēstījumu, ir vērts kaut nedaudz iepazīties ar viņiem. Izdevniecības „ Beltz Verlag“ mājas lapā ir dota visai plaša informācija, nav minēti tikai dzimšanas gadi.

Noa Loviss Peifers (Noa Lovis Peifer) ir māksliniece un seksuālpedagoģe no Frankfurtes pie Mainas. Viņa ir nokārtojusi valsts eksāmenu skolotājas darbam mākslas un filozofijas specialitātē. Linu Letīcijai Blats (Linu Lätitia Blatt) ir bakalaura grāds teātra, filmu un mediju izglītībā ar blakus specialitāti filozofijā. Arī viņa ir nokārtojusi valsts eksāmenu skolotājas darbam mākslas un politikas specialitātēs. 2019. gadā Noa Loviss Peifers un Linu Letīcija Blats ir nodibinājušas savu seksuālpedagoģisku mākslas kolektīvu „glitzerclit“. Tam nav adreses, tikai pasta kastītes numurs Frankfurtē pie Mainas. Savā ateljē Ofenbahā pie Mainas viņas veido no vizuļojošām tekstīlijām intīmās anatomijas modeļus. 2022. gadā abas ir atvērušas savu interneta portālu „koerperwoerter.de“, kas tirgo grāmatas par seksuālo izglītību un zināšanām par ķermeni. Līdz ar māksliniecisko darbību Peifers darbojas vēl arī biedrībā „Pro Familia“ seksuālās izglītības jautājumos. Par sevi abas raksta: „Mēs esam tēlotāj- un rakstītājmākslinieces, kā arī mākslas un seksuālpedagoģes.“

Seksuālpedagoģiskajā mākslas kolektīvā „glitzerclit“ ir stingri nodalīti pienākumi – Noa šuj un veido ģenitālijas, Linu strādā mārketingā un ar presi. Abas nevēlas, ka tiek uzrunātas ar viņš vai viņa, vienkārši „sauciet mūs vārdā Noa, Linu“. Viņas informē arī, ka ir izdevušas non-fiction komiksu, kurā jokodamies un informatīvi tiek skaidrota klitora vēsture un anatomija. Viņas atzīst: „Mūsu instagramā, kā arī referējot pasākumos un darba grupās par tēmām dženders, zināšanas par ķermeni un seksuālā izglītība, mēs runājam no dabīgo dzimumu kā tādu un laulības starp sievieti un vīrieti kā vienīgās laulības nolieguma perspektīvas.“

Izdevniecības „Beltz Verlag“ portālā doti arī abu šo jauniešu attēli. Pa kreisi stāv tumšmate Noa Loviss Peifers vīriešu apģērbā ar kādu „ierīci“ rokā, ko tā tur bikšu priekšā, pa labi gaišmate Linu Letīcija Blats arī ar kādu, jau citu, „ierīci“ rokā, ko tāpat tur bikšu priekšā. Zem attēla uzraksts „Seksuālpedagoģes un autores“.

Jajo Kavamura (Yayo Kawamura), bilžu grāmatu ilustratore, uzaugusi Tokio. Kopš 1990.gada viņa dzīvo Berlīnē, ilustrējusi vairāk kā 150 grāmatu, savā darbā guvusi lielus panākumus.

Vācijā, kā zināms, LGBT lobijs ir ļoti spēcīgs, tas iespējis daudz, un patlaban tiek gatavots likums par pašnoteikšanos (Selbstbestimmungsgesetz). Tas tad ļaus brīvi mainīt savu dzimumu kā patīk un kad patīk. Strīdi notiek par vecumu – ar 14 vai 18 gadiem to drīkstēs darīt. Vācija ir liela un var atļauties eksperimentēt. Minētie  nodibinājumi tāpēc arī var gūt to finansiālo atbalstu, kāds šādos darbos ir vajadzīgs.

„Untenrum. Und wie sagst du?“ publikācija ar daudzām labām atsauksmēm tika savlaicīgi plaši reklamēta. Vienīgā kritika izskanēja par to, ka varbūt ir par agru ar četrgadīgajiem apspriest šo tēmu. Atsauksmju vidū bija arī tāda: “Bezkaunīga grāmata par ķermeņiem un ķermeņvārdiem“. 2023. gada 7. februārī telekanāls SWR2 raidīja Mareikes Grīsas atsauksmi. Viņas šī darba raksturojumam dots nosaukums: „Bērnu grāmata grib humoristiski izskaidrot un atņemt kaunu“. Sic!

                                               Par kaunu domājot

Atņemt kaunu. Vai kauns būtu atņemams? Un kas ir kauns? Kāda tam nozīme cilvēku dzīvē? Mūsu tautas dziesmās kauns ir dārgākā rota, kas ir jāsargā. Kauna jūtas atšķir cilvēku no dzīvnieka. Kauns un dvēsele ir cieši saistīti. Roku rokā iet tikums un kauns. „Ja kauns zūd, sākas neprāts,“ zināja teikt Zigmunds Freids.

Redzot šodienas ekrānpiedāvājumus, ir skaidrs, ka šī patiesība tiek niecināta un nīcināta. Kāpēc? Kā interesēs ir kropļot cilvēka garīgo kodolu? Un kāds tam visam mērķis? Bet varbūt mērķa vispār nav un esam pašplūsmā, jo, Kārļa Skalbes vārdiem runājot, „debesu skaistās acis ir cieši aiztītas.“  Esam skaitliski neliela senas kultūras tauta, bez skaidrām debesīm ir apdraudēta mūsu dzīvība.

Varbūt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet var būt arī vēlme pievērst īpašu uzmanību cilvēka dzimumdzīvei, izceļot to gandrīz vai kā pašu galveno. Ar dažu dienu starpību presē (LA un NRA) tiek reklamētas divas lietas: grāmatiņa bērniem „Tur lejā“ un seksuālās dzīves stimulētājierīces. Grāmatiņa esot vajadzīga četrgadīgajiem, bet stimulētājus var iegādāties jebkura vecuma sievietes.

No bišu dzīves zināms, ka bišu mātei smadzeņu aizmetņu nav. Tās darbs ir vienīgi un tikai atražot bitītes. Bet darba bites, lai iekrātu medu, prot veidot apbrīnojami precīzu arhitektūru. Seksuālajai dzīvei un smadzeņu darbībai būs tātad kas kopējs. Kāpēc šodien, kad pasaulē ir tik daudz satraucoša, būtu jāpievērš īpaši pastiprināta uzmanība šai cilvēku dzīves sfērai un jāiesaista tajā pat mazi bērni? Kāds ir šīs seksualizācijas mērķis?

Izdevniecība „Pētergailis“, kuras paspārnē iznākušas brīnišķīgas, visiem noderīgas grāmatas, šoreiz laidusi klajā darbu, nepadomājot par sekām, ko tas izraisīs. Tie, kas šo darbu lobējuši, nav ņēmuši vērā to, ka visam ir savs laiks un ka nav nepieciešams maziem bērniem pāragri un vieglprātīgi stāstīt par ļoti nopietnu dzīves daļu.

Tas, ka grāmatiņa izdota Vācijā, jau vēl nenozīmē, ka tai būtu vieta Latvijā.

                                                        Mūsu nav daudz

Labi darīsim, ja par nopietnām lietām bērnu izaugsmē runāsim nopietni, zinot, ka intīmās dzīves skaidrojumi prasa atbilstošu vidi. Tos nevar publiski iztirzāt, arī tad ne, ja liela daļa bērnu šodien daudz ko no visa tā redz dažādos ekrānos. Tieši tāpēc jāatrod piemērotāks veids, kā ar bērniem runāt par dzimumdzīvi un atbildību, ko tā prasa tā, lai veidotu viņiem šai ziņā grodu pamatu visam mūžam.

                                                        Secinājums

Tika rakstīts, ka valsts šo publikāciju nav finansējusi. Varbūt var grāmatiņu nolikt to plauktā, kas šī darba tulkojumu un izdošanu latviešu valodā ir finansējuši. Kas tie ir?

Būtu vēlams, ka viņi saprastu savu kļūdu un izņemtu šo darbu no apgrozības.

2023. gada 24. oktobris                                                lvm

***

Ja zūd godbijība

“Manas saknes ir debesīs”, teica Zenta Mauriņa, viena no sava laika ievērojamākajām Eiropas sievietēm, un nepagura atgādināt, ka cilvēks ir Dieva dzirksts nesējs. Par to cita starpā liecina arī latviešu tautas dziesma. Dainās ir  ietverta ļoti sena eiropeiskās kultūras ziņa, apbrīnojams ir tajās esošais cerību spēks. Šī spēka avots ir ģimene. Tās garīgo centru veido māte – dzīvības devēja zemes virsū. Mātes un bērna attiecības ir daudz apdziedātas, nav grūti saskatīt dainu racionālo kodolu, kas laiku laikiem cauri patur savu vērtību arī šodien. Bārenīte mirušo māti meklē un atrod visur, visbiežāk tomēr ziedošā ābelē un tic, ka satiksies ar māti aizsaulē. Dzīves nebeidzamība ir aksioma, to pierādīt nevajag.

Mūsu klasiskā kultūra, pēc kuras spriež par tautu, izaugusi uz dainu grodā pamata.

Ja godinām mūsu klasiķu nepārvērtējami lielo veikumu, tad esam stipri jebkādos laikmetu griežos, jo zinām sevi kā kultūras nāciju ar bagātu, senu un sargājamu mantojumu. Pārliecinoši spilgti par to, kas tad ir jāsaprot ar jēdzienu “kultūra”, rakstīja Zenta Mauriņa: “Gara uzvaru pār ķermeni, labā uzvaru pār ļauno, iekšējā pār ārišķīgo, skaistā pār riebīgo, to mēs saucam par kultūru. Līdzko šajā  cīņā tiek pārrauta fronte, notiek neaprakstāmais. (…) un tikai tas, kurš uzmanīgi vēro, salīdzina un izvērtē svešo, un tikai tad to, kas viņa īpatnību izceļ, paceļ un papildina, beidzot arī pieņem, ir kulturāls cilvēks.” Zentai Mauriņai šogad 15. decembrī 125. jubileja.

Bet laikraksti ziņo, ka Grobiņā, kur kultūrfilozofe pavadījusi bērnību un jaunību, vietējā skola saņem pasta sūtījumus, kas adresēti personīgi Zentai Mauriņai. Skola ir nosaukta Zentas Mauriņas vārdā. Acīmredzot rakstītāji domājuši, ka viņa vada šo skolu. Par Mauriņu kā vēsturisku un izcilu personību viņi  nebūs neko dzirdējuši…

Kā tā? Kā tas var būt? Vai tas neliecina par to, ka savu kultūras vēsturi nezinām un aizmirsti ir tautas varoņi?

Valsts svētku nedēļā bija lasāms par sporta žurnālista Armanda Pučes grāmatu, kurā tiek niecināts Rainis. Grāmatas sarakstītājs velta latviešu ģēnijam neiedomājami  rupjus vārdus. Tās atvēršanas pasākumu pārraida televīzija. Ir gādāts tātad par to, lai iespējami daudzi redz un dzird to, ko šis cilvēks runā. Grāmatai ir dots intriģējošs nosaukums, uz vāka Raiņa attēls. Un ir cilvēki, kas šo grāmatu arī lasa. Apritē nu iet nepārbaudāmi, nepatiesi “fakti” par Raini.

Kas ir izstudējis Raiņa daiļradi, zina, cik liels ir latviešu ģēnijs. Un ir zināms arī, ka daiļrade un personība ir nedalāmi jēdzieni. Nepārvērtējama ir Raiņa loma Latvijas valsts tapšanā. Ar savu dzejnieka talantu un jurista zināšanām viņš Rietumeiropā pauda ziņu par latviešiem kā dziļas, senas kultūras tautu, viņš iestiprināja domu par Latvijas valsts dibināšanas nepieciešamību, lai atdalītu mūsu mazo, bet ģeopolitiski tik ļoti svarīgo zemīti no Krievijas plašumiem. Cīņas toreiz par mūsu zemi bija ļoti lielas. Līdz ar Raini tauta uzvarēja. Kam šī patiesība traucē?

Pēdējos piecpadsmit gados, kopš pārtraukts “Letonikas” kongresu darbs, kultūrā ir vērojamas satraucošas parādības. Palēnām, it kā nemanāmi, bet soli pa solim un nepārtraukti tiek drupināti tautas kultūras pamati. Devalvējas valoda, un to mēs pieņemam klusēdami, tā, it kā  mūsu senā, bagātā un skaistā valoda būtu tirgus prece, ko var pārdot laika gara untumiem, piesārņojot ar aizguvumiem, veidojot jaunvārdus, kas sveši latviešu valodas būtībai. Bet valoda ir tautas dvēseles spogulis, kā to sen atpakaļ atklāja Herders. Kas notiek ar dvēseli, ja zūd godbijība pret savas tautas varoņiem? – Ir pārrautas dialoga attiecības ar pagātni, un dvēsele cieš.

Zināma ir patiesība: atņem tautai viņas varoņus, un tā pārvērtīsies pūlī, ko nes laika gars. Šo procesu īpaši tagad veicina ekrānmediji. Netiek vairs atlicināts laiks sevis apzināšanai. Bet tas ir jāatlicina, lai nezaudētu dzīves kompasu! Laikmetu griežos  pastāvēt spēj tikai tradīcijā sakņotais. “Varoņus mums dāvā daba, varoņu godināšana ir godbijīgu cilvēku uzdevums. Godbijīgs cilvēks ir stiprs, pateicīgs un uzticīgs.” Tā raksta Mauriņa 1947. gadā esejā “Kultūras saknes – godbijība un līdzjūtība”. Autore tur meklē atbildi uz viņu tirdošu jautājumu: kas atšķir cilvēku no dzīvnieka? Lielo filozofisko sistēmu nogurdināta, atbildi viņa beidzot rod latviešu tautas dziesmā. “Dievs radīja cilvēku dzīvniekam līdzīgu, taču viņa krūtīs iedvesa dievišķu elpu. (…) Pat visdaudzpusīgāk slīpētam prātam viena pasaules daļa paliek aizslēgta: dzīves un nāves noslēpums; mīlestības noslēpums nav ar prātu atrisināms, tik godbijīgā klusēšanā var to nojaust. Dzīvnieks pazīst bailes, tikai cilvēks vien – godbijību. Bailēs dzīvnieks dreb no soda, no katras zināmas un nezināmas varas; godbijībā cilvēks aiztur elpu brīnuma priekšā. Godbijība sakņojas ticībā, ka mūsos dzīvo dievišķs spēks, kas visus vieno un kam ir jāpakļaujas. Godbijība ir smalki stīgotu dvēseļu daļa.” raksta Mauriņa 1961. gadā, Upsalas trimdā esot.

Ja godbijība zūd, nāk haoss un nihilisms. Vai var šo atziņu attiecināt uz šodienu, kad tiek niecināti tie, kas cēluši un stiprinājuši Latvijas kultūru? Vai mūsu varoņi ir dzīvā apritē, vai augošā paaudze zina un mīl viņus?

Ja zūd godbijība, ir apdraudēta valsts ideālā patība. Vai to vēlamies? Kofi Annans, bijušais ANO ģenerālsekretārs, reiz izteica nozīmīgu secinājumu: “Ļaunajam ir vajadzīgs tikai klusējošais vairākums.” Neklusēsim, ja tiek irdināti tautas kultūras pamati. Cilvēks, kam pagājušais ir kļuvis vairs tikai par objektu vien, iznīcina savu    spēju izprast sevi un esošo pasauli, tagadnē viņš vairs nespēj integrēt pagātnes doto un klīst, laika gara nests, piepilda savas vēlmes “ārpus laba un ļauna”,  nedomājot par sekām. Jēdziens “brīvība” viņam ir neskaidrs.

2022. gada 10. decembrī                                                        lvm

***

ĒTL priekšlikumi EPL stratēģiskajam plānojumam 2023. – 2027.gadam

Ņemot vērā audiovizuālo mediju savdabību, kas to strikti atšķir no visiem citiem sazināšanās veidiem, un ņemot vērā šo mediju savdabībā balstīto lielo ietekmes spēku uz katru atsevišķi un valsti kopumā, EPL piedāvājumam Latvijā turpmāk ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība, jo tas veido būtisku Latvijas kultūras daļu.

Latvijas mediju politikai ir jākalpo savai valstij, kuras pamatā ir latviešu nācijas kultūra. Eiropas Savienībā esam vienoti daudzveidībā, tāpēc, lai saglabātu savu patību, ierosinām pašos pamatos pārskatīt audiovizuālās kultūras sektora darbu, veidot Latvijas valstij atbilstīgu mediju politiku, balstītu latviešu klasiskās kultūras vērtībās.

Aicinām:

  1. Izglītot ne tikai mediju lietotājus, bet arī mediju piedāvātājus par elektronisko mediju savdabību un lielo ietekmes spēku un sekām sabiedrībā (neizplatīt uz ekrāniem negatīvu parādību attēlus, bet, nosaucot negatīvo – narkomānija, kautiņi, prostitūcija u.c. –  kritiski analizēt cēloņus un piedāvāt iespējas to novēršanai).
  2. Zinot, ka ekrāns ir sava veida skola, pievērst īpašu uzmanību bērnu un jauniešu programmām, ar labiem piemēriem veicinot viņos godbijības, atbildības un dzimtenes  mīlestības jūtas. Būtiski samazināt ārzemju piedāvājumus bērniem un jauniešiem. Pārskatīt bērnu raidījumu kopējo ilgumu, saīsināt to par labu viņu radošumam. Veidot raidījumus par ekrānu ietekmi uz bērniem.
  3. Nepieļaut virspusēju, banālu, vardarbību un pornogrāfiju saturošu piedāvājumu.
  4. Pārskatīt jēdziena “izklaidei” atbilstību valsts interesēm, vietā lietot vārdu “atpūtai” (vārdam “izklaide” vienai no divām nozīmēm sinonīms ‘izkliedēt’ – panākt, būt par cēloni, ka izzūd).
  5. Nodrošināt sociāli atbildīgu saturu, samazinot krimināldrāmu daudzumu EPL programmās, kā arī viendzimuma attiecības popularizējošu filmu un seriālu skaitu.
  6. Pievērst īpašu uzmanību latviešu valodas kultūrai, nepiesārņot to ar lamu vārdiem, barbarismiem un nepiedienīgiem jaunveidojumiem, bet sargāt un kopt mūsu skaisto valodu.
  7. Žurnālistiem, raidījumu vadītājiem pilnveidot valodas prasmes (piemēram, “galds” ir “tas”, ne “viņš”), noskaidrot un pārdomāti lietot vārdu nozīmes, pievērst uzmanību izrunas defektiem (pieskaņas, piemēram, olimpiskāsy sacensībasy), mīmikai.
  8. Aicinām 2022. gada EPL programmas veidot Zentas Mauriņas zīmē (15.decembrī Zentai Mauriņai 125.jubileja. Ierosinām līdz 2027. gadam, kultūrfilozofes 130. jubilejai, Zentas Mauriņas daiļradei pievērst padziļinātu uzmanību) – skat. Pielikums 1.
  9. Veidot dokumentālo filmu-dubultportretu virkni  “Sarunas par mīlestību un brīvību Latvijas muzejos un atceres vietās” – skat. Pielikums 2. 
  10. Vērst padziļinātu uzmanību uz latviešu klasiskās kultūras vērtībām un to nozīmi  valsts dzīvē šodien.

Pielikums 1.

Zenta Mauriņa, kultūrfilozofe, esejiste, rakstniece, viena no sava laika ievērojamākajām sievietēm Eiropā ar neparastu un lielu likteni, ar saviem darbiem  ir ienesusi Latvijas kultūras apziņu pēckara Vakarzemē un atstājusi mums bagātu mantojumu, kas laiku laikos būs cilājams, lai izglītotu un dzīves dažādajās situācijās dotu stiprinājumu. Tam pamatā ir viņas enciklopēdiskās zināšanas un vēlme būt par palīgu dzīves jēgas meklējumos. Šodienas satrauktajā ikdienā Mauriņas darbi ir labs ceļvedis, kas ļauj dziļāk izjust dzimtenes mīlestību un latviskās kultūras dziļumu, un tas ir jānosargā.

Aicinām 2022. gada EPL programmas veidot Zentas Mauriņas zīmē, pievēršot viņas daiļradei īpašu uzmanību. Šādam darbam par pamatu var ņemt Zentas Mauriņas grāmatu “Domu varavīksne”, kas izdota Rīgā 1992. gadā. Labi pārzinādams vācu valodu,  Zentas Mauriņas no 1944. līdz 1978. gadam tapušo darbu izlasi ir sakārtojis ārsts, rakstnieks un esejists Miervaldis Birze. Abas personības ir izcili cilvēki latviešu kultūrā, un katra saruna par viņiem bagātinās gan klausītāju, gan skatītāju. Raidījumu ciklu vēlams sākt ar 6. nodaļu, kas veltīta latvietības būtībai un vēsturiskajām saknēm, un par to it īpaši šodien ir jārunā.

Laikā līdz 2027. gadam iesakām uzņemt mākslas filmu ciklu, kas stāstītu par viņu un atbilstu Zentas Mauriņas personības lielumam, par pamatu un izziņas avotu ņemot autobiogrāfiskos romānus “Tālā gaita”, “Iedrīkstēties ir skaisti” un “Dzelzs aizbīdņi lūst”.

Lai šo darbu veiktu, jāpaaugstina raidījumu veidotāju mākslinieciskā un intelektuālā profesionalitāte. Lielu personību dzīves atveide prasa godbijīgu attieksmi.

Audiovizuālās komunikācijas laikmetā, kādā dzīvojam, daudz lielāka vērība ir jāpievērš tam, lai mūsu kultūras izcilās personības iegūtu atbilstošu tēlu elektronisko plašsaziņas līdzekļu fondā.

Pielikums 2.

Garīgām vērtībām, kas ir mūsu lielākā bagātība, nav laika robežu. Dzīvojam vispārējas garīgo vērtību devalvācijas laikā, tādēļ jārada darbi, kas ar liecinājumu par senajām kultūras saknēm Latvijā stājas tam pretī. Tautas identitāte sakņojas kultūras mantojumā, kas atdzīvojas un turpina būt tikai kontekstā ar cilvēka interesēm un izpratni viņa dzīves laikā. Šis konteksts ir jāveicina.

Latvijā par izcilām personībām liecina daudzas atceres vietas un muzeji. Lai šo kultūras mantojumu uzturētu dzīvu un lai dotu mūsdienīgu emocionālu sasaisti ar klasiskās kultūras mantojumu, iesakām veidot dokumentālu filmu virkni.  Tās varētu būt filmas – dubultportreti, kurās svarīga ir gan muzeja ekspozīcija, gan izcilā personība, kas to šodien apmeklē un ar kuru tiek risināta saruna par vienmēr aktuāliem jēdzieniem – mīlestību un brīvību. Svarīgi, protams, lai šodienas personības attieksme pret šiem jēdzieniem nav pretrunā ar to, kāda bijusi cilvēkam, kura dzīvei veltīta piemiņas vieta. Šādas filmas bagātinātu skatītāju un dotu viņam spēku pastāvēt pret modernitātes neprātu, kas, varbūt pašam nemanot, tomēr cērt latviešu kultūras saknes. Mūsu uzdevums ir nosargāt tās no nevēlamām ietekmēm.

Tas ir liels darbs un prasa nopietnu attieksmi, sirdsdegsmi, augstu profesionalitāti. Taču šādas filmas liecinātu par Latvijas kultūras dzīvo pēctecību, būtu laba dāvana ikvienam.

Piebilde par valodas tapšanu

Zinām, ka kultūras aktīvākā daļa ir valoda. Cilvēks veido valodu, un valoda zināmā mērā veido cilvēku. Jo pati valoda ir radusies kā cilvēka dvēseles atbalss uz apkārt esošo. To pirms vairāk kā 200 gadiem savā zinātniskajā darbā “Par valodas izcelsmi” ilgu pētījumu rezultātā ir pierādījis Gotfrīds Herders, nonākot līdz atziņai, ka cilvēku no dzīvnieka šķir uz refleksijām, t.i., pārdomām spējīgā dvēsele. Par to liecību sniedz arī latviešu daina.

Šis nelielais ieskats valodas izcelsmē palīdz saprast, kādas briesmas draud tautai, ja tā brutalizē un banalizē savu valodu. Un tieši tas jau ilgāku laiku pie mums notiek. Rupjības un lamu vārdi daudzviet iekarojuši skatuves, ekrānus un radio pārraides, arī literatūru diemžēl. Lai nepostītu Latvijas kultūras pamatu, prasām aizliegt rupjības un lamu vārdus uz skatuves, ekrānos un ēterā, turēt godā un kopt latviešu valodu, moderno barbarismu vietā likt latviešu valodas vārdus. Mūsu valoda ir skaista, godāsim to! Aicinām uz darbu, kas ir padarāms, ja ir saprasta tā nepieciešamība. Uz to ceram.

                                                 Kāds spēks ir vārdā “paldies”!

***

Biedrības “Ētikas tilts Latvijā” redzējums par nepieciešamo oriģinālsaturu LTV programmās –
priekšlikumi 2022.gada sabiedriskā pasūtījuma uzdevumiem

Latvijas valsts ir unikāla savas tapšanas vēsturē, un kā Eiropas kultūras senākais vēl dzīvais avots tā ir īpaši jāsargā. TV programmām ir jāveicina apzinīgas un atbildīgas personības tapšana, jāpalīdz pārvarēt grūtības, ko rada ekoloģiskā līdzsvara zudums pasaulē, jārosina katrs uz lielāku atbildību par savu rīcību, jāveicina dzimtenes mīlestība un atbildība par to.

Šai sakarā gribam atgādināt ievērojamā amerikāņu mediju zinātnieka Nīla Postmena (Neil Postman) atziņas. Tās publicētas 1985. gadā grāmatā “Mēs izklaidējamies līdz nāvei. Spriestspēja izklaides industrijas laikmetā” (“Amusing Ourselves to Death. Public Discourse in the Age of Show Business.”). Šis darbs uzsver televīzijas lielo iedarbības spēku uz skatītāju un brīdina no ietekmes postošajām sekām, ja ekrānu piedāvājums netiks mainīts. Taču tas nemainās, bet kļūst arvien paviršāks un nojauc pēdējās kauna robežas. Mūsu mazajā zemītē šis brīdinājums būtu īpaši jāņem vērā, lai tiešā nozīmē mēs netiktu “izklaidēti līdz tautas nāvei”. Gribam uzsvērt, ka skatītājs nav jāizklaidē, bet ar viņu ir gudri, saprotoši un cienīgi jārunā. Tā ir sena patiesība. Latviešu tautai ar tās bagātajām svētku tradīcijām nav raksturīga pašmērķīga izklaide, bet gan prieks par padarīto un dabas rituma izpratne, kas aicina uz darbu un svētkiem. Jēgums “izklaide” ir aizguvums no citas kultūras, aicinām to pie mums nekultivēt un izņemt no apgrozības, Latvijas mediju politikai ir jākalpo savai valstij, kuras pamatā ir latviešu nācijas kultūra, jo bez latviešu nācijas nevar būt arī Latvijas valsts.

Tāpēc ierosinām pašos pamatos pārskatīt LTV programmu politiku:

  1. Ievērojami samazināt iepirkto filmu un sēriju skaitu; apšaubāma ir vajadzība pēc daudzajām krimināldrāmām un detektīviem uz Latvijas ekrāniem.
  2. Ievērojami reducēt bērnu raidījumus, it īpaši visa veida iepirkumus. Nav vēlams bērniem atņemt izaugsmes laiku, pārlieku piesaistot viņus ekrāniem.
  3. Ja valsts saņem dividendes no raidlaika un tādēļ nav ieinteresēta to īsināt, tad ir arī iespējams šo raidlaiku piepildīt citādi – dot skatītājam iespēju apzināties savu vietu Latvijā un atbildību par to. Latvijai ir lielas bagātības – radoši, darba priecīgi un pacietīgi cilvēki, augstās debesis un dabas daudzveidīgais skaistums,  dziļa vēsture, par kuru liecības krājas digitālajā pasaulē, un to var pārnest uz TV ekrāniem, sava īpatnēja mūzika, – ir, no kā smelt ekrānlaika piepildījumu.
  4. Latvijas TV piedāvājums var un tam ir jāatšķiras no ES valdošajām tendencēm. Demogrāfiskā situācija nav apskaužama, arvien šaurāks top valsts pamats – latviešu tauta strauji iet mazumā. Tik mazam skatītāju skaitam ir jādod labi pārskatāma, saprotama un gudra programma.

Svarīgs ir viss, kas paceļ cilvēku viņa radošumā, aicina uz jēgpilnu nodarbošanos, bagātina viņa garīgo pasauli. TV principā nevar būt apkalpojoša, tā visā dzīves daudzveidībā ir aicinoša institūcija, kas šķir labu no ļauna.

Paldies Latvijas televīzijai par dokumentālo stāstu “Ekrāni. Ievilkšanas spēks”! Priecājamies, ka ir sākta nopietna saruna par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē – pārlieku lielo piesaisti ekrāniem un ekrānu ietekmi.

***

Par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē

Dokumentālais stāsts “Ekrāni. Ievilkšanas spēks”, ļoti vērtīgais LTV1 raidījums š.g. 13. maijā, aicina padziļināti pievērsties audiovizuālo mediju lietošanas problēmai. Filmā veiksmīgi kopā savīta vairāku ģimeņu pieredze ekrānmediju lietošanā – iepazīstam dažādu ģimeņu attieksmi pret tiem un saņemam kritiskas norādes. Ar šo raidījumu LTV ir sākta nopietna saruna par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē. Ņemot vērā, ka arvien vairāk tiek paplašinātas ekrānmediju pārraides tehniskās iespējas un nāk arvien jauni virtuālās sazināšanās veidi, ko mēs pieņemam kā dzīves bagātinātāju, ir jāzina, ka saziņas tehnikas daudzveidošanās vispirms nodrošina lielu peļņu tiem, kas šo tehniku ražo. Viņi ir ieinteresēti peļņas pieaugumā un tāpēc izdod attiecīgi lielu naudu sava produkta reklamēšanā – cik tas labs, cik vajadzīgs, cik ļoti atvieglo un bagātina dzīvi.

Taču, vai šī tehnika mūsu dzīvē tiešām ir lietderīga vārda plašākajā nozīmē, vai tā bagātina cilvēka garīgo esmi, par to mums pašiem ir jāizšķiras. Un šajā ziņā var noderēt vispirms jau katra paša pārdomas par savu sūtību zemes virsū, par cilvēka tēlu dabas visumā un bērna audzināšanu kā pienākumu pret to. Attieksmē pret audiovizuālajiem medijiem var lieti noderēt arī zinātnieku brīdinājumi par dažādiem to lietošanas aspektiem.

Pamatojoties uz drošu avotu – informatīvu bukletu “Bērnu un jauniešu viedtālruņu lietošanas riski un sekas”, kurā ir izvērtēti 23 zinātniski pētījumi, esam īsumā šos brīdinājumus apkopojuši:

1) Bērnu un jauniešu smadzenes atrodas attīstībā, viedtālruņi šo attīstību traucē.

2) Līdz pirmsskolas vecumam bērni ir jāattur no visāda veida ekrāniem, it īpaši no viedtālruņiem. Tikai tā var garantēt, ka bērna dabas dotās dāvanas varēs pilnībā izpausties, smadzeņu attīstība netiks traucēta un redze saudzēta.

3) Nepieciešamās ekrānlietošanas iemaņas, kas būs vajadzīgas mācību procesā, bērni iemācīsies līdz ar skolas gaitu sākumu. Ja vien ir veseli, bērni ātri apgūst jauno.

4) Jau viena stunda, ko bērns katru dienu pavada datorspēlēs, traucē normālai viņa smadzeņu attīstībai.

5) Datorspēļu lietošana mazina koncentrēšanās spējas.

6) Bērni un jaunieši ir jāattur no ekrānmedijiem, lai viņu fantāzija, radošums un empātijas jūtas varētu netraucēti attīstīties.

7) Bērni un jaunieši ir nepārtraukti jābrīdina par ekrānmedijos pieejamajiem vilinājumiem, kam viņi nedrīkst pakļauties! To sekas viņu  dzīvē var būt graujošas. Bērni sevi var pasargāt tikai tad, ja neskatās, neatbild, sevi neizrāda visāda veida tehnikas radītajās  saziņas formās, bet aktīvi iekļaujas reālajā dzīvē.

8) Jo retāk bērni izmantos digitālos medijus, jo radošāki, atbildīgāki un līdzjūtīgāki viņi attīstīsies un būs laimīgi, pasauli izzinoši cilvēki.

Avots: “Risiken und Folgen der Handynutzung von Kindern und Jugendlichen.”  Verantwortung für die Familie E.V., www.vfa-ev.de

***

Necieņa pret kultūras mantojumu

Raksts Latvijas Avīzē 2021. gada 21. aprīlī “Pienākumā pārvērsts bērnu (ne)lasīšanas stress! Rožukalne recenzē “Literatūre/sākumskola” izraisīja pārdomas par bērniem veltītiem raidījumiem Latvijas Televīzijā, par Irbīti, mūsu vientuļo gleznotāju, kurš savā sirdī nesa latvietību un devis tādu kā uzvedības normu ar vārdiem: ”ja tu nevari par cilvēku pateikt labu, tad nesaki neko”, kā arī par latviešu klasiskās literatūras vērtību bērnu tapšanā par pieaugušiem cilvēkiem.

Piemineklis Voldemāram Irbem stāv netālu no Dailes teātra, Brīvības ielas malā, un bieži uz tā redz noliktus ziedus. Irbīti atceras un godā. Viņa mūžs nebija ilgs (13.11.1893-10.10.1944), Irbe mira kara laikā, kā daudzi.

Par šo neparasto mākslinieku savu priekšstatu grāmatā “Pēdējais ķēniņš” dod jauna rakstniece Luīze Pastore. Kriminālromani un detektīvi ir modē, iespējams, ka tāpēc rakstniece šajā žanrā iesaista latviešu māksliniekus bērniem domātās grāmatās.

Bet vai šis modes žanrs ir piemērots bērna garīgās tapšanas ceļā? Vai rosina viņā godbijību un cieņu? Vai ļauj iejusties mākslinieka dzīvē un palīdz to saprast? Un cik daudz vēsturiskas patiesības ir šādā grāmatā par Voldemāru Irbi? Lasot Andas Rožukalnes recenziju, šķiet, ka gan raidījums, gan varbūt arī pati grāmata nav īpašs cieņas apliecinājums šim neparastajam latviešu māksliniekam.

Lasītvēlmi bērnos vajadzētu rosināt ar latviešu literatūras klasiku. Tajā ir ļoti daudz bērnam vajadzīga un vērtīga, jo tā virza viņa fantāziju uz dzimtenes vēsturi un tikumiskajiem pamatiem, kas šodien visai agresīvi tiek apdraudēti. Klasiskā literatūra stiprina patriotismu un piederību Latvijai. Viens no lielākajiem dārgumiem mūsu klasiskajā literatūrā ir Kārļa Skalbes literārās pasakas, tās pieder pie spožākajām pērlēm pasaules pasaku literatūrā, ar tām ir labi izaugt.

Skalbes pasakas, rakstītas vijīgā un skanīgā latviešu valodā, uzbur fantāzijā dažādus tēlus, atklāj Latvijas dabas īpašo skaistumu, vēsta par dziļu piesaisti savai zemei,  rosina iztēli radošam darbam un radošai dzīves uztverei. Lasot dzejnieka pasakas, paveras liela un bagāta jūtu pasaule, kas zin tikuma lielo spēku ikdienā. Neuzkrītoši un pārliecinoši Skalbe ļauj skanēt cilvēka labākajām jūtām, sirdī nestajam tikumam.

Tās ir dzīves gudrības pasakas, un labi, ja agrā bērnībā varam tām pieskarties, lai vēlāk, kad dzīve samezglojas, smeltu no tām spēku. Skalbe arvien aicina darbam, patstāvībai, sevis apziņai un vēlmei strādāt mīlestībā. Latviešu sirsnīgākā dzejnieka saulainais pasaules skatījums dzīvo saskaņā ar dabu, kur viss ir savstarpēji saistīts. Skalbe atzīst darba dziedinošo spēku, un ir vēlams, lai to zinātu arī modernās Latvijas bērni. Ja tajos laikos, kas pagājuši sen, jau 30 gadus, Skalbi īpaši necildināja, viņa devumu pasaules pasaku literatūrā prata tomēr novērtēt. Apritē bija tikai dažas no viņa pasakām, bet tās tomēr bija. Kā ir šodien?

Šodien vajadzētu atsevišķā grāmatiņā izdot bērniem sākumskolā lasāmās pasakas. To skaitā: Lācis un pelīte (1926), Malēja (1931), Burvja sirds (1935), Kalns, kas dziedāja (1937), Dzeltenais putns (1940), Sēņotājs (1941), dodot īsu ieskatu Skalbes dzīves  gājumā.

       lvm

***
Par LTV 30. martā pārraidītās dokumentālās filmas “Ekrānu ēra” neatbilstību Latvijas skatītāju vajadzībām

“Ekrānu ēra” – tā tiek tulkots filmas nosaukums, bet oriģinālā tas satur jautājumu. Filmas nosaukuma tiešais tulkojums ir: “Ekrāna paaudze: slima paaudze?” (Generation ecrans: generation malade?)

Nākas secināt, ka tulkotājs acīmredzot būs sekojis savam ieskatam par problēmu tā vietā, lai dotu atbilstošu pārnesi saturam latviešu valodā. Tas nojaušams jau filmas pieteikumā: “Šajā filmā apskatīti mīti un pierādīti fakti par ekrānu ietekmi uz mūsu smadzenēm.” Patiesībā filma var “apskatīt mītus”, bet nevar pierādīt faktus, tā var tikai informēt par pierādīto faktu esamību, tātad par to, ko veikuši dažādi pētnieki dažādās valstīs. Par viņiem teikts maz, tikai tas, ka tie ir atzīti ASV un Eiropas zinātnieki. Kas viņus atzinis? Jautājums paliek atklāts.

Šodienas informatīvajā telpā esošā prakse daudzkārt norāda mums, ka pieņemt informāciju tā vienkārši vairs nevar, it īpaši tad, ja teiktais runā pretī cilvēka veselajam saprātam.

Par to, ka agra bērnu piesaiste ekrāniem ir pretrunā ar viņu neirobioloģisko izaugsmi, nebūtu jāstrīdas. Bērna smadzenes attīstās saskarē ar reālo vidi, kurā tas vārda burtiskajā nozīmē visu var aptvert un pakāpeniski saprast būtību. Lai bērns augtu līdzjūtīgs, bet līdzjūtība ir cilvēkam būtiska rakstura iezīme, viņam tā jāredz reālajā dzīvē, te piemērs ir vecāki. Bērns jūt daudz dziļāk, nekā domājam. Tāpēc arī tik ļoti svarīga ir tā garīgā gaisotne, kādā uzaug mūsu bērni. Šodien to lielā mērā apēno ekrānmediju vardarbība.

Filmā uzzinām, ka zinātnei ir vajadzīgi 20 gadi, lai varētu kaut ko apgalvot. Bērni ekrānmedijiem tiek piesaistīti jau daudz ilgāku laiku, ekrānu negatīvā iedarbība ir atzīta. Visvairāk un asākās traģēdijas saistībā ar šo mediju patēriņu ir notikušas ASV un arī Vācijā. Tomēr valdības turpina atbalstīt industrijas radīto ierīču izplatību ģimenēs, skolās un pat bērnudārzos. Ekrāni tiek ieteikti jau arī zīdainīšiem. Ir pētnieki, kas par labu naudu novēro šo zīdainīšu attīstību un pierāda, ka tā ir labvēlīga. Bet ir arī neirobiologi, kas brīdina vecākus no šādas rīcības un pamato, kāpēc tā ir pretrunā ar bērna normālu  attīstību. Te nu, lūk, vecāki un valstis var izšķirties – drīkst vai nedrīkst eksperimentēt ar neaizsargātām būtnēm, ar mazulīšiem. Un veselais saprāts to saka katram – bērnam jādod tas, ko bērns var saprast, tā ir mīlestība un vecumam atbilstoša aprūpe. Visa veida ekrāni to nevar dot.

Šodienas skrejošais laiks neļauj ģimenēm par radušos problēmu dziļāk padomāt – jāsteidz, jāpelna, jāsagādā: zinātne un tehnika devušas tik daudz laba, tad jau arī ekrāni nevarētu būt slikti.

Kas tomēr domā citādi un ir uzmanīgs attieksmē pret ekrānmedijiem, tam ir grūti šodien audzināt bērnus, atturot viņus no ekrāniem. Latvijai tas var būt liktenīgi, jo aug cilvēki, kuru garīgais potenciāls nav varējis attīstīties, dabas dotās dāvanas jau agrā bērnībā ir nospiedis ekrāns.

Filma “Ekrānu ēra” Latvijas Televīzijā mudina secināt, ka nav saprasts nopirktās filmas vēstījums. Bet tas ir spilgti negatīvs. Neilgi pirms beigām diktora tekstā teikts:

“Digitālās nozares metodēm, kas piekaļ spēlētājus ekrānam, tagad tiek pievērsta uzmanība visā pasaulē. Nopelto spēļu uzdevums bieži vien ir nogalināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku, kuri pēkšņi uzrodas no visām pusēm. Tās sauc par šaušanas spēlēm (sic!), un tās var būt ļoti vardarbīgas. Tomēr paradoksālā kārtā, ja šīs spēles spēlē ikdienā, tās uzlabo dažas smadzeņu spējas. Šis atklājums tika veikts šajā laboratorijā (rāda plašus logus stiklotā namā). Šie zinātnieki bija vieni no pirmajiem (sic!), kas sāka interesēties, kas notiek geimeru prātā. Viss sākās 2000. gadā, kad viens no laboratorijas studentiem, kurš brīvajā laikā aizrāvās ar videospēlēm, izmērīja savas uzmanības spējas pašizgatavotā testā.

Dafne Baveljē (zinātniece?): “… Tiem, kuri aizraujas ar šaušanas spēlēm, ir labāki rezultāti uzmanības testos (kadri no eksperimenta). Bija diezgan iedvesmojoši pēkšņi redzēt, ka kaut kam tik ikdienišķam (sic!) kā šaušanas spēles spēlēšana ir negaidīta pozitīva ietekme uz uzmanību…”

Ja zinām, ka šaušanas spēles ir slepkavu spēles, jo to uzdevums ir nogalināt cilvēku, ja zinām, ka tās vispirms tika pielietotas slēgtā telpā, lai pazeminātu karavīros aiztures slieksni pret nogalināšanu, jo cilvēkam šis slieksnis ir, un nogalināt negrib neviens, tad satriec šīs sievietes cinisms, nosaucot šaušanas spēles par pavisam ikdienišķām.

Jācer, ka arī te tulkojums varbūt tomēr nebija adekvāts Dafnes Baveljē teiktajam. Taču pie latviešu skatītāja tas nonāca tieši ar šiem vārdiem.

Šādā “šaušanas spēļu” reklāmā, ka tās, lūk, palielinot smadzeņu koncentrāciju, arī atklājas filmas “āža kāja”, un nav grūti minēt, kas tad varētu būt bijis šīs filmas finansētājs.

Pasaulē aug augumā protests pret slepkavu spēlēm. Tā ir varena cīņa, jo industrija, kas tās ražo, ir ļoti ietekmīga politikā, tā atrod, protams, arī tos, kas var rakstīt pretējo patiesībai un savu rakstīto arī izplatīt, jo te ir darīšana ar ļoti lielu naudu. Taču patiesībā “Datorspēles neuzlabo uzmanības loku, bet gan ir iemesls lielam koncentrācijas spēju zudumam.”* „Ja katru dienu tikai vienu vien stundu spēlē datorspēles, tas jau noved pie smadzeņu apjoma samazināšanās.”** „Līdz ar pieaugošo interesi uz savu viedtālruni mazinās atmiņa un inteliģence.”***

Šie zinātnieku secinājumi, ko devuši ilgtermiņa pētījumi, atbilst arī cilvēka veselajam saprātam. Tehnika nevar mainīt cilvēka neirobioloģisko dabu, bet var kropļot tās darbību. Dokumentālā filma “Ekrāna ēra” nenes skaidrību tik sarežģītā matērijā kā ekrānmediju lietošanas ietekmes uz cilvēka smadzenēm. Bet filmas pieteikumā tas tiek solīts. Šīs filmas uzdevums, šķiet, ir bijis cits – attaisnot slepkavu spēļu esamību pasaules tirgū un piedēvēt tām neesošas pozitīvas vērtības.

Tas ir bezatbildīgi. Un bezatbildīgi bija šo filmu iegādāties, īsti nesaprotot, par ko tā ir un kāds ir tās slēptais mērķis.

Latvija ir skaitliski maza valsts, to visi zinām. Demogrāfi ziņo par tuvo traģēdiju, ja nepalielināsies jaundzimušo skaits un valsts nepievērsīs prioritāru uzmanību ģimeņu dzīves atbalstam, lai bērni varētu izaugt veseli. Tādā situācijā svarīga loma ir bērnu audzināšanai, sabiedrības attieksmei pret audiovizuālajiem medijiem, pret to saturu un vēstījumiem. Lai saprastu tos, jāņem vērā no medijiem neatkarīgo zinātnieku brīdinājumi, kas diemžēl Latvijā nav tik plaši pieejami, kā tas būtu vajadzīgs. Un nekavējoties ir jādod augošajai paaudzei tādas nodarbošanās iespējas, kas nav pārāk cieši savītas ar ekrānmedijiem.

Nevar gaidīt un skatīties, ko dara lielie kaimiņi, jārīkojas pēc savas sirdsapziņas.                

Citātu avoti:

* un ***1) Zhou, F. et. al.:Orbito-frontal gray matter deficits as marker of Internet gaming disorder: converging evidence from a cross-sectional and prospective longitudinal design. Addiction Biologie 2017, https://doi.org/10.1111/adb.12570

2) Beitzinger, F. et. al.: Cyberlife: Spannungsfeld zwischen Faszination und Gefahr. Cybermobbing bei Schülerinnen  und Schülern. Bündnis gegen Cybermobbing e.V. 2020.

**             skat. 1)

 lvm

***

Par kauna jūtām un audiovizuālajiem medijiem  jeb agrīnas seksualizācijas bīstamība
Lasīt vairāk

***

Audiovizuālo mediju lietošanas prasmes jēdziena formulējums
Lasīt vairāk