ĒTL priekšlikumi EPL stratēģiskajam plānojumam 2023. – 2027.gadam

Ņemot vērā audiovizuālo mediju savdabību, kas to strikti atšķir no visiem citiem sazināšanās veidiem, un ņemot vērā šo mediju savdabībā balstīto lielo ietekmes spēku uz katru atsevišķi un valsti kopumā, EPL piedāvājumam Latvijā turpmāk ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība, jo tas veido būtisku Latvijas kultūras daļu.

Latvijas mediju politikai ir jākalpo savai valstij, kuras pamatā ir latviešu nācijas kultūra. Eiropas Savienībā esam vienoti daudzveidībā, tāpēc, lai saglabātu savu patību, ierosinām pašos pamatos pārskatīt audiovizuālās kultūras sektora darbu, veidot Latvijas valstij atbilstīgu mediju politiku, balstītu latviešu klasiskās kultūras vērtībās.

Aicinām:

  1. Izglītot ne tikai mediju lietotājus, bet arī mediju piedāvātājus par elektronisko mediju savdabību un lielo ietekmes spēku un sekām sabiedrībā (neizplatīt uz ekrāniem negatīvu parādību attēlus, bet, nosaucot negatīvo – narkomānija, kautiņi, prostitūcija u.c. –  kritiski analizēt cēloņus un piedāvāt iespējas to novēršanai).
  2. Zinot, ka ekrāns ir sava veida skola, pievērst īpašu uzmanību bērnu un jauniešu programmām, ar labiem piemēriem veicinot viņos godbijības, atbildības un dzimtenes  mīlestības jūtas. Būtiski samazināt ārzemju piedāvājumus bērniem un jauniešiem. Pārskatīt bērnu raidījumu kopējo ilgumu, saīsināt to par labu viņu radošumam. Veidot raidījumus par ekrānu ietekmi uz bērniem.
  3. Nepieļaut virspusēju, banālu, vardarbību un pornogrāfiju saturošu piedāvājumu.
  4. Pārskatīt jēdziena “izklaidei” atbilstību valsts interesēm, vietā lietot vārdu “atpūtai” (vārdam “izklaide” vienai no divām nozīmēm sinonīms ‘izkliedēt’ – panākt, būt par cēloni, ka izzūd).
  5. Nodrošināt sociāli atbildīgu saturu, samazinot krimināldrāmu daudzumu EPL programmās, kā arī viendzimuma attiecības popularizējošu filmu un seriālu skaitu.
  6. Pievērst īpašu uzmanību latviešu valodas kultūrai, nepiesārņot to ar lamu vārdiem, barbarismiem un nepiedienīgiem jaunveidojumiem, bet sargāt un kopt mūsu skaisto valodu.
  7. Žurnālistiem, raidījumu vadītājiem pilnveidot valodas prasmes (piemēram, “galds” ir “tas”, ne “viņš”), noskaidrot un pārdomāti lietot vārdu nozīmes, pievērst uzmanību izrunas defektiem (pieskaņas, piemēram, olimpiskāsy sacensībasy), mīmikai.
  8. Aicinām 2022. gada EPL programmas veidot Zentas Mauriņas zīmē (15.decembrī Zentai Mauriņai 125.jubileja. Ierosinām līdz 2027. gadam, kultūrfilozofes 130. jubilejai, Zentas Mauriņas daiļradei pievērst padziļinātu uzmanību) – skat. Pielikums 1.
  9. Veidot dokumentālo filmu-dubultportretu virkni  “Sarunas par mīlestību un brīvību Latvijas muzejos un atceres vietās” – skat. Pielikums 2. 
  10. Vērst padziļinātu uzmanību uz latviešu klasiskās kultūras vērtībām un to nozīmi  valsts dzīvē šodien.

Pielikums 1.

Zenta Mauriņa, kultūrfilozofe, esejiste, rakstniece, viena no sava laika ievērojamākajām sievietēm Eiropā ar neparastu un lielu likteni, ar saviem darbiem  ir ienesusi Latvijas kultūras apziņu pēckara Vakarzemē un atstājusi mums bagātu mantojumu, kas laiku laikos būs cilājams, lai izglītotu un dzīves dažādajās situācijās dotu stiprinājumu. Tam pamatā ir viņas enciklopēdiskās zināšanas un vēlme būt par palīgu dzīves jēgas meklējumos. Šodienas satrauktajā ikdienā Mauriņas darbi ir labs ceļvedis, kas ļauj dziļāk izjust dzimtenes mīlestību un latviskās kultūras dziļumu, un tas ir jānosargā.

Aicinām 2022. gada EPL programmas veidot Zentas Mauriņas zīmē, pievēršot viņas daiļradei īpašu uzmanību. Šādam darbam par pamatu var ņemt Zentas Mauriņas grāmatu “Domu varavīksne”, kas izdota Rīgā 1992. gadā. Labi pārzinādams vācu valodu,  Zentas Mauriņas no 1944. līdz 1978. gadam tapušo darbu izlasi ir sakārtojis ārsts, rakstnieks un esejists Miervaldis Birze. Abas personības ir izcili cilvēki latviešu kultūrā, un katra saruna par viņiem bagātinās gan klausītāju, gan skatītāju. Raidījumu ciklu vēlams sākt ar 6. nodaļu, kas veltīta latvietības būtībai un vēsturiskajām saknēm, un par to it īpaši šodien ir jārunā.

Laikā līdz 2027. gadam iesakām uzņemt mākslas filmu ciklu, kas stāstītu par viņu un atbilstu Zentas Mauriņas personības lielumam, par pamatu un izziņas avotu ņemot autobiogrāfiskos romānus “Tālā gaita”, “Iedrīkstēties ir skaisti” un “Dzelzs aizbīdņi lūst”.

Lai šo darbu veiktu, jāpaaugstina raidījumu veidotāju mākslinieciskā un intelektuālā profesionalitāte. Lielu personību dzīves atveide prasa godbijīgu attieksmi.

Audiovizuālās komunikācijas laikmetā, kādā dzīvojam, daudz lielāka vērība ir jāpievērš tam, lai mūsu kultūras izcilās personības iegūtu atbilstošu tēlu elektronisko plašsaziņas līdzekļu fondā.

Pielikums 2.

Garīgām vērtībām, kas ir mūsu lielākā bagātība, nav laika robežu. Dzīvojam vispārējas garīgo vērtību devalvācijas laikā, tādēļ jārada darbi, kas ar liecinājumu par senajām kultūras saknēm Latvijā stājas tam pretī. Tautas identitāte sakņojas kultūras mantojumā, kas atdzīvojas un turpina būt tikai kontekstā ar cilvēka interesēm un izpratni viņa dzīves laikā. Šis konteksts ir jāveicina.

Latvijā par izcilām personībām liecina daudzas atceres vietas un muzeji. Lai šo kultūras mantojumu uzturētu dzīvu un lai dotu mūsdienīgu emocionālu sasaisti ar klasiskās kultūras mantojumu, iesakām veidot dokumentālu filmu virkni.  Tās varētu būt filmas – dubultportreti, kurās svarīga ir gan muzeja ekspozīcija, gan izcilā personība, kas to šodien apmeklē un ar kuru tiek risināta saruna par vienmēr aktuāliem jēdzieniem – mīlestību un brīvību. Svarīgi, protams, lai šodienas personības attieksme pret šiem jēdzieniem nav pretrunā ar to, kāda bijusi cilvēkam, kura dzīvei veltīta piemiņas vieta. Šādas filmas bagātinātu skatītāju un dotu viņam spēku pastāvēt pret modernitātes neprātu, kas, varbūt pašam nemanot, tomēr cērt latviešu kultūras saknes. Mūsu uzdevums ir nosargāt tās no nevēlamām ietekmēm.

Tas ir liels darbs un prasa nopietnu attieksmi, sirdsdegsmi, augstu profesionalitāti. Taču šādas filmas liecinātu par Latvijas kultūras dzīvo pēctecību, būtu laba dāvana ikvienam.

Piebilde par valodas tapšanu

Zinām, ka kultūras aktīvākā daļa ir valoda. Cilvēks veido valodu, un valoda zināmā mērā veido cilvēku. Jo pati valoda ir radusies kā cilvēka dvēseles atbalss uz apkārt esošo. To pirms vairāk kā 200 gadiem savā zinātniskajā darbā “Par valodas izcelsmi” ilgu pētījumu rezultātā ir pierādījis Gotfrīds Herders, nonākot līdz atziņai, ka cilvēku no dzīvnieka šķir uz refleksijām, t.i., pārdomām spējīgā dvēsele. Par to liecību sniedz arī latviešu daina.

Šis nelielais ieskats valodas izcelsmē palīdz saprast, kādas briesmas draud tautai, ja tā brutalizē un banalizē savu valodu. Un tieši tas jau ilgāku laiku pie mums notiek. Rupjības un lamu vārdi daudzviet iekarojuši skatuves, ekrānus un radio pārraides, arī literatūru diemžēl. Lai nepostītu Latvijas kultūras pamatu, prasām aizliegt rupjības un lamu vārdus uz skatuves, ekrānos un ēterā, turēt godā un kopt latviešu valodu, moderno barbarismu vietā likt latviešu valodas vārdus. Mūsu valoda ir skaista, godāsim to! Aicinām uz darbu, kas ir padarāms, ja ir saprasta tā nepieciešamība. Uz to ceram.

                                                 Kāds spēks ir vārdā “paldies”!

***

Biedrības “Ētikas tilts Latvijā” redzējums par nepieciešamo oriģinālsaturu LTV programmās –
priekšlikumi 2022.gada sabiedriskā pasūtījuma uzdevumiem

Latvijas valsts ir unikāla savas tapšanas vēsturē, un kā Eiropas kultūras senākais vēl dzīvais avots tā ir īpaši jāsargā. TV programmām ir jāveicina apzinīgas un atbildīgas personības tapšana, jāpalīdz pārvarēt grūtības, ko rada ekoloģiskā līdzsvara zudums pasaulē, jārosina katrs uz lielāku atbildību par savu rīcību, jāveicina dzimtenes mīlestība un atbildība par to.

Šai sakarā gribam atgādināt ievērojamā amerikāņu mediju zinātnieka Nīla Postmena (Neil Postman) atziņas. Tās publicētas 1985. gadā grāmatā “Mēs izklaidējamies līdz nāvei. Spriestspēja izklaides industrijas laikmetā” (“Amusing Ourselves to Death. Public Discourse in the Age of Show Business.”). Šis darbs uzsver televīzijas lielo iedarbības spēku uz skatītāju un brīdina no ietekmes postošajām sekām, ja ekrānu piedāvājums netiks mainīts. Taču tas nemainās, bet kļūst arvien paviršāks un nojauc pēdējās kauna robežas. Mūsu mazajā zemītē šis brīdinājums būtu īpaši jāņem vērā, lai tiešā nozīmē mēs netiktu “izklaidēti līdz tautas nāvei”. Gribam uzsvērt, ka skatītājs nav jāizklaidē, bet ar viņu ir gudri, saprotoši un cienīgi jārunā. Tā ir sena patiesība. Latviešu tautai ar tās bagātajām svētku tradīcijām nav raksturīga pašmērķīga izklaide, bet gan prieks par padarīto un dabas rituma izpratne, kas aicina uz darbu un svētkiem. Jēgums “izklaide” ir aizguvums no citas kultūras, aicinām to pie mums nekultivēt un izņemt no apgrozības, Latvijas mediju politikai ir jākalpo savai valstij, kuras pamatā ir latviešu nācijas kultūra, jo bez latviešu nācijas nevar būt arī Latvijas valsts.

Tāpēc ierosinām pašos pamatos pārskatīt LTV programmu politiku:

  1. Ievērojami samazināt iepirkto filmu un sēriju skaitu; apšaubāma ir vajadzība pēc daudzajām krimināldrāmām un detektīviem uz Latvijas ekrāniem.
  2. Ievērojami reducēt bērnu raidījumus, it īpaši visa veida iepirkumus. Nav vēlams bērniem atņemt izaugsmes laiku, pārlieku piesaistot viņus ekrāniem.
  3. Ja valsts saņem dividendes no raidlaika un tādēļ nav ieinteresēta to īsināt, tad ir arī iespējams šo raidlaiku piepildīt citādi – dot skatītājam iespēju apzināties savu vietu Latvijā un atbildību par to. Latvijai ir lielas bagātības – radoši, darba priecīgi un pacietīgi cilvēki, augstās debesis un dabas daudzveidīgais skaistums,  dziļa vēsture, par kuru liecības krājas digitālajā pasaulē, un to var pārnest uz TV ekrāniem, sava īpatnēja mūzika, – ir, no kā smelt ekrānlaika piepildījumu.
  4. Latvijas TV piedāvājums var un tam ir jāatšķiras no ES valdošajām tendencēm. Demogrāfiskā situācija nav apskaužama, arvien šaurāks top valsts pamats – latviešu tauta strauji iet mazumā. Tik mazam skatītāju skaitam ir jādod labi pārskatāma, saprotama un gudra programma.

Svarīgs ir viss, kas paceļ cilvēku viņa radošumā, aicina uz jēgpilnu nodarbošanos, bagātina viņa garīgo pasauli. TV principā nevar būt apkalpojoša, tā visā dzīves daudzveidībā ir aicinoša institūcija, kas šķir labu no ļauna.

Paldies Latvijas televīzijai par dokumentālo stāstu “Ekrāni. Ievilkšanas spēks”! Priecājamies, ka ir sākta nopietna saruna par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē – pārlieku lielo piesaisti ekrāniem un ekrānu ietekmi.

***

Par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē

Dokumentālais stāsts “Ekrāni. Ievilkšanas spēks”, ļoti vērtīgais LTV1 raidījums š.g. 13. maijā, aicina padziļināti pievērsties audiovizuālo mediju lietošanas problēmai. Filmā veiksmīgi kopā savīta vairāku ģimeņu pieredze ekrānmediju lietošanā – iepazīstam dažādu ģimeņu attieksmi pret tiem un saņemam kritiskas norādes. Ar šo raidījumu LTV ir sākta nopietna saruna par vienu no lielākajām problēmām šodienas ģimeņu dzīvē. Ņemot vērā, ka arvien vairāk tiek paplašinātas ekrānmediju pārraides tehniskās iespējas un nāk arvien jauni virtuālās sazināšanās veidi, ko mēs pieņemam kā dzīves bagātinātāju, ir jāzina, ka saziņas tehnikas daudzveidošanās vispirms nodrošina lielu peļņu tiem, kas šo tehniku ražo. Viņi ir ieinteresēti peļņas pieaugumā un tāpēc izdod attiecīgi lielu naudu sava produkta reklamēšanā – cik tas labs, cik vajadzīgs, cik ļoti atvieglo un bagātina dzīvi.

Taču, vai šī tehnika mūsu dzīvē tiešām ir lietderīga vārda plašākajā nozīmē, vai tā bagātina cilvēka garīgo esmi, par to mums pašiem ir jāizšķiras. Un šajā ziņā var noderēt vispirms jau katra paša pārdomas par savu sūtību zemes virsū, par cilvēka tēlu dabas visumā un bērna audzināšanu kā pienākumu pret to. Attieksmē pret audiovizuālajiem medijiem var lieti noderēt arī zinātnieku brīdinājumi par dažādiem to lietošanas aspektiem.

Pamatojoties uz drošu avotu – informatīvu bukletu “Bērnu un jauniešu viedtālruņu lietošanas riski un sekas”, kurā ir izvērtēti 23 zinātniski pētījumi, esam īsumā šos brīdinājumus apkopojuši:

1) Bērnu un jauniešu smadzenes atrodas attīstībā, viedtālruņi šo attīstību traucē.

2) Līdz pirmsskolas vecumam bērni ir jāattur no visāda veida ekrāniem, it īpaši no viedtālruņiem. Tikai tā var garantēt, ka bērna dabas dotās dāvanas varēs pilnībā izpausties, smadzeņu attīstība netiks traucēta un redze saudzēta.

3) Nepieciešamās ekrānlietošanas iemaņas, kas būs vajadzīgas mācību procesā, bērni iemācīsies līdz ar skolas gaitu sākumu. Ja vien ir veseli, bērni ātri apgūst jauno.

4) Jau viena stunda, ko bērns katru dienu pavada datorspēlēs, traucē normālai viņa smadzeņu attīstībai.

5) Datorspēļu lietošana mazina koncentrēšanās spējas.

6) Bērni un jaunieši ir jāattur no ekrānmedijiem, lai viņu fantāzija, radošums un empātijas jūtas varētu netraucēti attīstīties.

7) Bērni un jaunieši ir nepārtraukti jābrīdina par ekrānmedijos pieejamajiem vilinājumiem, kam viņi nedrīkst pakļauties! To sekas viņu  dzīvē var būt graujošas. Bērni sevi var pasargāt tikai tad, ja neskatās, neatbild, sevi neizrāda visāda veida tehnikas radītajās  saziņas formās, bet aktīvi iekļaujas reālajā dzīvē.

8) Jo retāk bērni izmantos digitālos medijus, jo radošāki, atbildīgāki un līdzjūtīgāki viņi attīstīsies un būs laimīgi, pasauli izzinoši cilvēki.

Avots: “Risiken und Folgen der Handynutzung von Kindern und Jugendlichen.”  Verantwortung für die Familie E.V., www.vfa-ev.de

***

Necieņa pret kultūras mantojumu

Raksts Latvijas Avīzē 2021. gada 21. aprīlī “Pienākumā pārvērsts bērnu (ne)lasīšanas stress! Rožukalne recenzē “Literatūre/sākumskola” izraisīja pārdomas par bērniem veltītiem raidījumiem Latvijas Televīzijā, par Irbīti, mūsu vientuļo gleznotāju, kurš savā sirdī nesa latvietību un devis tādu kā uzvedības normu ar vārdiem: ”ja tu nevari par cilvēku pateikt labu, tad nesaki neko”, kā arī par latviešu klasiskās literatūras vērtību bērnu tapšanā par pieaugušiem cilvēkiem.

Piemineklis Voldemāram Irbem stāv netālu no Dailes teātra, Brīvības ielas malā, un bieži uz tā redz noliktus ziedus. Irbīti atceras un godā. Viņa mūžs nebija ilgs (13.11.1893-10.10.1944), Irbe mira kara laikā, kā daudzi.

Par šo neparasto mākslinieku savu priekšstatu grāmatā “Pēdējais ķēniņš” dod jauna rakstniece Luīze Pastore. Kriminālromani un detektīvi ir modē, iespējams, ka tāpēc rakstniece šajā žanrā iesaista latviešu māksliniekus bērniem domātās grāmatās.

Bet vai šis modes žanrs ir piemērots bērna garīgās tapšanas ceļā? Vai rosina viņā godbijību un cieņu? Vai ļauj iejusties mākslinieka dzīvē un palīdz to saprast? Un cik daudz vēsturiskas patiesības ir šādā grāmatā par Voldemāru Irbi? Lasot Andas Rožukalnes recenziju, šķiet, ka gan raidījums, gan varbūt arī pati grāmata nav īpašs cieņas apliecinājums šim neparastajam latviešu māksliniekam.

Lasītvēlmi bērnos vajadzētu rosināt ar latviešu literatūras klasiku. Tajā ir ļoti daudz bērnam vajadzīga un vērtīga, jo tā virza viņa fantāziju uz dzimtenes vēsturi un tikumiskajiem pamatiem, kas šodien visai agresīvi tiek apdraudēti. Klasiskā literatūra stiprina patriotismu un piederību Latvijai. Viens no lielākajiem dārgumiem mūsu klasiskajā literatūrā ir Kārļa Skalbes literārās pasakas, tās pieder pie spožākajām pērlēm pasaules pasaku literatūrā, ar tām ir labi izaugt.

Skalbes pasakas, rakstītas vijīgā un skanīgā latviešu valodā, uzbur fantāzijā dažādus tēlus, atklāj Latvijas dabas īpašo skaistumu, vēsta par dziļu piesaisti savai zemei,  rosina iztēli radošam darbam un radošai dzīves uztverei. Lasot dzejnieka pasakas, paveras liela un bagāta jūtu pasaule, kas zin tikuma lielo spēku ikdienā. Neuzkrītoši un pārliecinoši Skalbe ļauj skanēt cilvēka labākajām jūtām, sirdī nestajam tikumam.

Tās ir dzīves gudrības pasakas, un labi, ja agrā bērnībā varam tām pieskarties, lai vēlāk, kad dzīve samezglojas, smeltu no tām spēku. Skalbe arvien aicina darbam, patstāvībai, sevis apziņai un vēlmei strādāt mīlestībā. Latviešu sirsnīgākā dzejnieka saulainais pasaules skatījums dzīvo saskaņā ar dabu, kur viss ir savstarpēji saistīts. Skalbe atzīst darba dziedinošo spēku, un ir vēlams, lai to zinātu arī modernās Latvijas bērni. Ja tajos laikos, kas pagājuši sen, jau 30 gadus, Skalbi īpaši necildināja, viņa devumu pasaules pasaku literatūrā prata tomēr novērtēt. Apritē bija tikai dažas no viņa pasakām, bet tās tomēr bija. Kā ir šodien?

Šodien vajadzētu atsevišķā grāmatiņā izdot bērniem sākumskolā lasāmās pasakas. To skaitā: Lācis un pelīte (1926), Malēja (1931), Burvja sirds (1935), Kalns, kas dziedāja (1937), Dzeltenais putns (1940), Sēņotājs (1941), dodot īsu ieskatu Skalbes dzīves  gājumā.

       lvm

***
Par LTV 30. martā pārraidītās dokumentālās filmas “Ekrānu ēra” neatbilstību Latvijas skatītāju vajadzībām

“Ekrānu ēra” – tā tiek tulkots filmas nosaukums, bet oriģinālā tas satur jautājumu. Filmas nosaukuma tiešais tulkojums ir: “Ekrāna paaudze: slima paaudze?” (Generation ecrans: generation malade?)

Nākas secināt, ka tulkotājs acīmredzot būs sekojis savam ieskatam par problēmu tā vietā, lai dotu atbilstošu pārnesi saturam latviešu valodā. Tas nojaušams jau filmas pieteikumā: “Šajā filmā apskatīti mīti un pierādīti fakti par ekrānu ietekmi uz mūsu smadzenēm.” Patiesībā filma var “apskatīt mītus”, bet nevar pierādīt faktus, tā var tikai informēt par pierādīto faktu esamību, tātad par to, ko veikuši dažādi pētnieki dažādās valstīs. Par viņiem teikts maz, tikai tas, ka tie ir atzīti ASV un Eiropas zinātnieki. Kas viņus atzinis? Jautājums paliek atklāts.

Šodienas informatīvajā telpā esošā prakse daudzkārt norāda mums, ka pieņemt informāciju tā vienkārši vairs nevar, it īpaši tad, ja teiktais runā pretī cilvēka veselajam saprātam.

Par to, ka agra bērnu piesaiste ekrāniem ir pretrunā ar viņu neirobioloģisko izaugsmi, nebūtu jāstrīdas. Bērna smadzenes attīstās saskarē ar reālo vidi, kurā tas vārda burtiskajā nozīmē visu var aptvert un pakāpeniski saprast būtību. Lai bērns augtu līdzjūtīgs, bet līdzjūtība ir cilvēkam būtiska rakstura iezīme, viņam tā jāredz reālajā dzīvē, te piemērs ir vecāki. Bērns jūt daudz dziļāk, nekā domājam. Tāpēc arī tik ļoti svarīga ir tā garīgā gaisotne, kādā uzaug mūsu bērni. Šodien to lielā mērā apēno ekrānmediju vardarbība.

Filmā uzzinām, ka zinātnei ir vajadzīgi 20 gadi, lai varētu kaut ko apgalvot. Bērni ekrānmedijiem tiek piesaistīti jau daudz ilgāku laiku, ekrānu negatīvā iedarbība ir atzīta. Visvairāk un asākās traģēdijas saistībā ar šo mediju patēriņu ir notikušas ASV un arī Vācijā. Tomēr valdības turpina atbalstīt industrijas radīto ierīču izplatību ģimenēs, skolās un pat bērnudārzos. Ekrāni tiek ieteikti jau arī zīdainīšiem. Ir pētnieki, kas par labu naudu novēro šo zīdainīšu attīstību un pierāda, ka tā ir labvēlīga. Bet ir arī neirobiologi, kas brīdina vecākus no šādas rīcības un pamato, kāpēc tā ir pretrunā ar bērna normālu  attīstību. Te nu, lūk, vecāki un valstis var izšķirties – drīkst vai nedrīkst eksperimentēt ar neaizsargātām būtnēm, ar mazulīšiem. Un veselais saprāts to saka katram – bērnam jādod tas, ko bērns var saprast, tā ir mīlestība un vecumam atbilstoša aprūpe. Visa veida ekrāni to nevar dot.

Šodienas skrejošais laiks neļauj ģimenēm par radušos problēmu dziļāk padomāt – jāsteidz, jāpelna, jāsagādā: zinātne un tehnika devušas tik daudz laba, tad jau arī ekrāni nevarētu būt slikti.

Kas tomēr domā citādi un ir uzmanīgs attieksmē pret ekrānmedijiem, tam ir grūti šodien audzināt bērnus, atturot viņus no ekrāniem. Latvijai tas var būt liktenīgi, jo aug cilvēki, kuru garīgais potenciāls nav varējis attīstīties, dabas dotās dāvanas jau agrā bērnībā ir nospiedis ekrāns.

Filma “Ekrānu ēra” Latvijas Televīzijā mudina secināt, ka nav saprasts nopirktās filmas vēstījums. Bet tas ir spilgti negatīvs. Neilgi pirms beigām diktora tekstā teikts:

“Digitālās nozares metodēm, kas piekaļ spēlētājus ekrānam, tagad tiek pievērsta uzmanība visā pasaulē. Nopelto spēļu uzdevums bieži vien ir nogalināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku, kuri pēkšņi uzrodas no visām pusēm. Tās sauc par šaušanas spēlēm (sic!), un tās var būt ļoti vardarbīgas. Tomēr paradoksālā kārtā, ja šīs spēles spēlē ikdienā, tās uzlabo dažas smadzeņu spējas. Šis atklājums tika veikts šajā laboratorijā (rāda plašus logus stiklotā namā). Šie zinātnieki bija vieni no pirmajiem (sic!), kas sāka interesēties, kas notiek geimeru prātā. Viss sākās 2000. gadā, kad viens no laboratorijas studentiem, kurš brīvajā laikā aizrāvās ar videospēlēm, izmērīja savas uzmanības spējas pašizgatavotā testā.

Dafne Baveljē (zinātniece?): “… Tiem, kuri aizraujas ar šaušanas spēlēm, ir labāki rezultāti uzmanības testos (kadri no eksperimenta). Bija diezgan iedvesmojoši pēkšņi redzēt, ka kaut kam tik ikdienišķam (sic!) kā šaušanas spēles spēlēšana ir negaidīta pozitīva ietekme uz uzmanību…”

Ja zinām, ka šaušanas spēles ir slepkavu spēles, jo to uzdevums ir nogalināt cilvēku, ja zinām, ka tās vispirms tika pielietotas slēgtā telpā, lai pazeminātu karavīros aiztures slieksni pret nogalināšanu, jo cilvēkam šis slieksnis ir, un nogalināt negrib neviens, tad satriec šīs sievietes cinisms, nosaucot šaušanas spēles par pavisam ikdienišķām.

Jācer, ka arī te tulkojums varbūt tomēr nebija adekvāts Dafnes Baveljē teiktajam. Taču pie latviešu skatītāja tas nonāca tieši ar šiem vārdiem.

Šādā “šaušanas spēļu” reklāmā, ka tās, lūk, palielinot smadzeņu koncentrāciju, arī atklājas filmas “āža kāja”, un nav grūti minēt, kas tad varētu būt bijis šīs filmas finansētājs.

Pasaulē aug augumā protests pret slepkavu spēlēm. Tā ir varena cīņa, jo industrija, kas tās ražo, ir ļoti ietekmīga politikā, tā atrod, protams, arī tos, kas var rakstīt pretējo patiesībai un savu rakstīto arī izplatīt, jo te ir darīšana ar ļoti lielu naudu. Taču patiesībā “Datorspēles neuzlabo uzmanības loku, bet gan ir iemesls lielam koncentrācijas spēju zudumam.”* „Ja katru dienu tikai vienu vien stundu spēlē datorspēles, tas jau noved pie smadzeņu apjoma samazināšanās.”** „Līdz ar pieaugošo interesi uz savu viedtālruni mazinās atmiņa un inteliģence.”***

Šie zinātnieku secinājumi, ko devuši ilgtermiņa pētījumi, atbilst arī cilvēka veselajam saprātam. Tehnika nevar mainīt cilvēka neirobioloģisko dabu, bet var kropļot tās darbību. Dokumentālā filma “Ekrāna ēra” nenes skaidrību tik sarežģītā matērijā kā ekrānmediju lietošanas ietekmes uz cilvēka smadzenēm. Bet filmas pieteikumā tas tiek solīts. Šīs filmas uzdevums, šķiet, ir bijis cits – attaisnot slepkavu spēļu esamību pasaules tirgū un piedēvēt tām neesošas pozitīvas vērtības.

Tas ir bezatbildīgi. Un bezatbildīgi bija šo filmu iegādāties, īsti nesaprotot, par ko tā ir un kāds ir tās slēptais mērķis.

Latvija ir skaitliski maza valsts, to visi zinām. Demogrāfi ziņo par tuvo traģēdiju, ja nepalielināsies jaundzimušo skaits un valsts nepievērsīs prioritāru uzmanību ģimeņu dzīves atbalstam, lai bērni varētu izaugt veseli. Tādā situācijā svarīga loma ir bērnu audzināšanai, sabiedrības attieksmei pret audiovizuālajiem medijiem, pret to saturu un vēstījumiem. Lai saprastu tos, jāņem vērā no medijiem neatkarīgo zinātnieku brīdinājumi, kas diemžēl Latvijā nav tik plaši pieejami, kā tas būtu vajadzīgs. Un nekavējoties ir jādod augošajai paaudzei tādas nodarbošanās iespējas, kas nav pārāk cieši savītas ar ekrānmedijiem.

Nevar gaidīt un skatīties, ko dara lielie kaimiņi, jārīkojas pēc savas sirdsapziņas.                

Citātu avoti:

* un ***1) Zhou, F. et. al.:Orbito-frontal gray matter deficits as marker of Internet gaming disorder: converging evidence from a cross-sectional and prospective longitudinal design. Addiction Biologie 2017, https://doi.org/10.1111/adb.12570

2) Beitzinger, F. et. al.: Cyberlife: Spannungsfeld zwischen Faszination und Gefahr. Cybermobbing bei Schülerinnen  und Schülern. Bündnis gegen Cybermobbing e.V. 2020.

**             skat. 1)

 lvm

***

Par kauna jūtām un audiovizuālajiem medijiem  jeb agrīnas seksualizācijas bīstamība
Lasīt vairāk

***

Audiovizuālo mediju lietošanas prasmes jēdziena formulējums
Lasīt vairāk