Kā tas varēja notikt? – izrāde “Zelta zirgs” Latvijas Leļļu teātrī
Redzēju izrādi 2017. gada 2. decembrī. Negatīvu lādiņu skatītājos raidot, tā tik dziļi satricināja, ka nevaru nerakstīt, lai sāktos nopietna diskusija par latvietību un to lomu, kāda sabiedriskajā telpā ir latvietības interpretācijai mākslas valodā šodien.
Skatuves māksla, tāpat kā kino un visi tā paveidi, ir izteikti subjektīva māksla. Tajā spilgti atainojas autora pasaules uzskats, atklājas viņa attieksme pret laiku un vietu, kurā viņš strādā, un sevis izpratne. Māksla top trīsstūra spriegumā, attieksme pret Absolūto ir tās lietderības mērs. Lai izrādi saprastu, jāpazīst tās veidotāji. Sastapt man viņus neizdevās, iepazinos pēc tā, ko redzēju, kas rakstīts programmā un ir publicēts.
Režisors Duda Paiva dzimis 1971. gada 6.augustā Brazīlijā (vieta nav nosaukta), kopš 1996. gada dzīvo Nīderlandē; 1998. gadā kā autodidakts sācis studēt leļļu animāciju un laiku gaitā guvis ar savām koncepcijām lielu popularitāti, nodibinājis savu firmu. Lasot 2017. gada 23. novembra interviju ar viņu, izceļas režisora “es” pārākuma apziņa – es tā gribu, es tā redzu, man tā vajag – “man patīk veidot lietas, kas līdzinās man, un es esmu pilns ar asimetriju. Es asimetrijā redzu skaistumu, lai gan citi tieši simetriju uzskata par skaistuma etalonu.” Režisors Paiva ir pasniedzis meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijā: “Es dievinu pedagoģiju. Mans sapnis – būt gatavam iemācīt cilvēkiem to, ko es protu – improvizēt, dejot, tēlot, dziedāt, prasmīgi apieties ar lellēm. (..)Man vajadzīgi cilvēki, kas tehniski ir gatavi izdarīt to, kas nepieciešams.” (nra.lv. 23. nov. 2017) – tie ir Paivas režisora atslēgvārdi. Un viņš uzdrošinās pārvērst Raiņa lugu šaha spēlē, programmā pavēstot: “…Lai uzvarētu, ir jānogalina pretinieks. (..)Mums Saulcerīte nav Latvijas simbols, mums viņa ir sieviete, kura tikusi padarīta par priekšmetu lielāko daļu savas dzīves. Nolikta gulēt vienatnē, tumsā, šausmās. Skaista, dzīvības pilna sieviete, kura radīta tikai tam, lai iepriecinātu vīrieti.”(!!!) LETA 2017. gada 7. novembrī no preses konferences par izrādi citē Paivu: “Brutalitāte kalpo mūsu koncepcijai. Mēs runājam par nopietnām tēmām, kas tiek apspriestas jau 100 gadus, un tas, ko mēs rādām ar lellēm, ir metafora, lai aktivizētu un palielinātu skatītāja emocijas.” Paiva grib “pamodināt aktieru iekšējo haosu”(!!!) No tā, kā LETA apraksta Raiņa lugu “Zelta zirgs”, kas, pēc redakcijas domām, esot uzrakstīta 1904. gadā, var spriest, ka rakstītājs(a) lugu nav lasījuši. Diemžēl Paiva pauž pilnīgi pretējus uzskatus tiem, kādi likti latviešu spilgtākā dzejas ģēnija darba pamatā. Rainis, kā zinām, atzīst tikai vienu cīņas veidu – garīgo. Un lugā “Zelta zirgs” dzejnieks meistarīgi savu pārliecību īsteno mākslas valodā.
Paiva to, šķiet, nebūs zinājis. Bet Rainis no aizsaules savas autortiesības aizstāvēt nevar, tas jādara valstij, par kuru viņš cīnījies. Zinām, kā Rainis tika instrumentalizēts nebrīves laikā. Tolaik viņu interpretēja kā revolucionāru, viss tika vienkāršots uz šķiru cīņu. Taču mums viņa teksti bija pieejami un, lasot tos, atklājās arī mantojuma
patiesā būtība. Jā, režisors ir brīvs savā daiļradē, bet, ja viņš pieskaras cita autora daiļradei, tad viņa pienākums ir palikt autora dotajās noteiksmēs un tās pārkāpt viņš nedrīkst. Te tas tiek darīts. Paiva redz tikai to, ko pats saprot. Tāpēc arī ir iespējama šī neizsakāmi intensīvā latvietības sakņu pulgošana visu izrādes laiku; meistarīga formā tā maldina cilvēku. Satrakotais subjektīvisms te atklāj sava tukšuma bezdibeni. Kāda doma, kāda vīzija vada šo cilvēku, kas gadījuma pēc nonācis Latvijā un nesaprot šīs zemes senās dziļās kultūras nostādnes, nesaprot, jo var jau būt, ka par tām neviens viņam nestāsta. Un tomēr viņš tās jūt, uzskatīdams darbu Rīgā par oāzi savā gaitā. Un iespējams, ka oāzes dzīvīgums dos talantīgajam Dudam Paivam spēku pacelties pāri melnajam bezdibenim.
Dramaturgs Matīss Gricmanis par sevi raksta, ka ir dievturis, un dod arī ieskatu savā biogrāfijā, uzskaitīdams pabeigtās skolas – Talsu kristīgā skola, Rīgas Franču licejs, Latvijas Kultūras akadēmija, bet Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē turpina mācīties. Matīsa Gricmaņa mājas lapā var lasīt spēcīgus vārdus: “Ir sirdsapziņas likumi, mūsu garīgā Satversme.” Kādi gan tie ir attieksmē uz vienu no Raiņa nozīmīgākajām lugām, ja izrādes programmā dramaturgs Matīss Gricmanis raksta: “Antiņš nav varonis. Viņš ir instruments. (..) Antiņš ir pazaudējis savu individualitāti. (kā tā?!), viņš mainās un, pārvarot pārbaudījumus, iegūst jaunu identitāti.” Programmā rakstītais liecina par šodienas izglītībā iegūto terminu uzskaiti, bet šaubos, vai ir saprasts, ko šie termini nozīmē, ja tos tādā veidā dramaturgs spēj attiecināt uz Raiņa lugu.
“Zelta zirgs” ir viens no Raiņa dziļākajiem skatuves darbiem. Tāpēc arī dzejnieks, jau dzimtenē būdams, ar Aspazijas atbalstu pārtulko lugu vācu valodā, un 1922. gadā tā iznāk grāmatā, gūstot lielu starptautisku atbalsi. Latvijā par šo lugu būs dzirdējis katrs, bet, vai arī pats lasījis, to gan grūti pateikt. No Raiņa dienasgrāmatām zinām, ka “Zelta zirgs” ir domu luga, ko pilnībā var saprast tikai pieaugušie, bērniem tad paliek skatīšanās līdz ar bērnu apziņai atbilstošu skaidrojumu. Bet Raiņa vēstulē Birutai Skujeniecei minēts, ka ar Antiņu ir domāts dzejnieks. Ja šodien nopietni un uzmanīgi lasām lugu, atklājas šī darba lielā vērtība personības tapšanā. Ir jāpārvar sevi, lai sasniegtu mērķi, taču “kritīs, kas no mērķa vēršas”. Un protams, ka ar mērķi saprastas ideālas vērtības. “Zelta zirgs” ir liela un patiesa dzīves skola, kurā atainojas latvietības dziļākā būtība: tikai mīlestība var uzvarēt naidu. Luga ir garīgas cīņas mācībstunda. Vai drīkst vienu no latviešu modernās kultūras stūrakmeņiem banalizēt un interpretēt pēc sava haotiskā prāta? Manuprāt – nedrīkst. Taču par izrādi, kā tas pēdējā laikā ir pieņemts, tiek rakstītas cildinošas recenzijas. Kam tiek nesti šie mesli? Kāds to mērķis? Un kādu iemeslu dēļ var notikt tik brutāla, lai arī amatnieciski izteiksmīga latvietības pulgošana 2017. gadā Latvijas Leļļu teātrī?
Te vietā būtu maza atkāpe par audiovizuālās komunikācijas laikmeta iezīmēm, jo
latviskajai identitātei šis laiks ir liels izaicinājums. Tehnikas attīstība ir pārsteigusi sabiedrību ļoti nozīmīgā vēsturiskās attīstības posmā, brīvības apziņa neiet kopsolī ar atbildības jūtām. Latvietība, kas gadu simtiem cauri tautu izvedusi līdz savas valsts dibināšanai, mākslas praksē nu, šķiet, nav vairs sargājama, tālāk nododama vērtība. Bet, zaudējot ideālās saknes, pamazām vīst garīgais cilvēks. Šo procesu šodien veicina lielākā audiovizuālo mediju piedāvājuma daļa, kurā garīgā cilvēka loma vēstures attīstībā tiek noliegta. Dzīvojam agresīvā ateisma laikmetā, kad sociāldarvinisma noteiksmes joprojām vēl pārvalda dzīvi, lai arī zinātniski tās jau ir atspēkotas. Bet latvietības avots ir dainas, un latviešu tautas dziesma atgādina mīlestības likumu, uz kura balstās Visums. Ņemot vērā audiovizuālo mediju lielo un neatgriezenisko ietekmi uz cilvēku, un ņemot vērā, ka Latvijā nav ierobežota vardarbības attēlojumu plūsma uz ekrāniem un skatuvēm, latvietības saglabāšana ir apdraudēta. Sīkāk par to ĒTL mājas lapā.
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem izcilais amerikāņu mediju zinātnieks un sociologs Neils Postmans savā darbā “Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspēju iznīcināšana” runā par to, kā tehnika rada kultūru bez morāles un kā “aprok noteiktus sabiedriskus procesus un sabiedriskās attiecības, kas cilvēku dzīvi dara cilvēcisku un dzīvot vērtu. (..) Tehnika pārņem nepielūdzamu pavēlētāja lomu attieksmē pret mūsu svarīgākajiem jēdzieniem un dod jaunu definīciju “brīvībai”, “patiesībai”, “inteliģencei’, “faktiskumam”, “viedumam”, “atmiņai”, “vēsturei”.” Ja nav iespējams vairs kontrolēt informācijas daudzumu, sabrūk psihiska un sociāla orientācija. Šīs amerikāņu zinātnieka atziņas, šķiet, pilnībā attiecināmas uz mums, ja uz Latvijas skatuvēm var veidot latvietību graujošas izrādes. Te palīdzēt, šķiet, var tikai Matīsa Gricmaņa skaisti formulētā atziņa: “Ir sirdsapziņas likumi, mūsu garīgā Satversme”.
Raiņa luga “Zelta zirgs” pabeigta 1909. gada decembrī. Autors atzīstas, ka tajā ietvertas daudzus gadus krātās atziņas. Tas ir smalki stīgots darbs, kura varoņiem ir simboliska nozīme. Lai šo nozīmi izprastu, jāpārvalda kaut nedaudz laika tendences, kurā darbs tapa. Eiropā tai laikā bija dziļa ticības krīze. Bet ticība “ir vienīgais gēns, kas attaisno cilvēka esamību”, zināja teikt Ojārs Vācietis 20. gs. otrā pusē. Bez ticības panīkst viss. Lasot uzmanīgi Raiņa lugu, redzam, ka Saulcerītes tēla simboliskajā skaidrojumā ietilpst ticība, un tā ir cieši saistīta ar sirdsapziņu. 20. gadsimta sākumā vērā ņemamas domas par to izteicis vācu filozofs Maksis Šēlers. Citēšu izvērsti: “Valdošais viedoklis par vērtību subjektivitāti šodien labprāt tērpjas viena jēdziena patosā, kam, līdzīgi trompetes saucienam, būtu jāvieno visas jaunlaiku tikumiskās tendences: šis jēdziens ir “sirdsapziņas brīvība”. Pieņemsim arī mēs, ka ar to saistās kaut kas liels, nozīmīgs, kaut kas, kas ir jāsaglabā un jāsargā. Bet, pirms mēs to aizstāvam, par to cīnāmies, atļausimies sev jautāt – kas tas ir. (..) Ja “sirdsapziņas brīvības” princips pastāv bez klasiskā skaidrojuma, kā tas notiek jaunākajos laikos, kad uz to atsaucas arī ateisti un tās vārdā uzstāda savas prasības, tad ir tikai dabiski, ka šim principam ir jākļūst par “tikumiskās anarhijas principu”.
Ja teātrī pulgo latviskumu, kas sevi spilgti izteicis latviešu klasiskajā literatūrā, tad nav nozīmes tam, kādu stratēģisku iemeslu dēļ un cik meistarīgā formā tas tiek darīts, tad jāpievēršas konkrētā fakta būtībai. Skaidrojot to, iespējams kaut nedaudz mazināt izrādes ietekmes radītās sekas, bet tās veidotājiem tas palīdzētu izprast savas “brīvības” pienākuma robežas. Latvietība ir visas tautas sargājams dotums, nedrīkst to niecināt. Ir laiks atgriezties no ļeņiniski darvinistiskajiem maldiem par cilvēku kā visu lietu mēru. Cilvēks ir būtne, kas nolikts labā un ļaunā sprieguma laukā, cik dzidri tas pateikts latviešu tautas dziesmā. Mūsdienu spilgtākais filozofs Vitorio Hesle grāmatā “Tagadnes krīze un filozofijas atbildība” atzīst, ka Absolūtais ir licis pasaules likteni cilvēka rokās. Šķirt labu no ļauna ir mūsu pienākums, bet izrādes beigās tas netiek šķirts. Nebiju vienīgā, daudzus mulsināja šī izrāde. Kam jānotiek, lai šādi eksperimenti vairs neatkārtotos?
Elvita Kalna
2017. gada 8. decembrī