Konference “Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā”

Rīgas domes Sēžu zālē 2017.gada 30.novembrī

Programma

9.00 – 10.00 Dalībnieku reģistrācija
10.00 Uzrunas
10.20 “LR Satversmes saistība ar latvietību – 100. panta nozīme”. Arvīds Dravnieks, valststiesību teorētiķis un praktiķis, Publisko tiesību institūts
10.40 “Brīvības jēdziena filozofiskais skaidrojums”. Prof., akadēmiķe Maija Kūle, LU
11.00 “Latvietības vērtību sadursme ar ekrāna brīvību Latvijā, neirobiologu atzinumi”. Kinorežisore Leonija Vusa-Mundeciema, Nevardarbīgo mediju veicināšanas apvienība Vācijā, Berlīne
11.20 “Noziegumu statistika Latvijā un prevencijas iespējas”. Aldona Kipāne, Rīgas Stradiņa universitāte
11.40 Kafijas pauze
12.20 “Ekrāna tēlu suģestijas izraisītās sekas sabiedrībā – starptautisku pētījumu rezultāti”. Dr. phil. Iveta Pirktiņa, Liepāja
12.40 “Vārda mākslas un ekrāna mākslas būtība – kopējais un atšķirīgais”. Prof. Pēteris Krilovs, Latvijas Kultūras akadēmija
13.00 “Baiļu sindroma aktualizēšanas iemesli”. Irēna Saprovska, “Nodbinājums Māras loks”
13.20 “Par latviskuma diskreditācijas gadījumiem audiovizuālajos medijos”. Eva Mārtuža, rakstniece
13.50 līdz 15.00 Noslēguma diskusija un aicinājums LR valdībai

***

Konference risināja 2017. gada 6. aprīlī LU Lielajā aulā sākto tēmu par latvietību kā valsts pastāvēšanai būtisku nosacījumu. Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmē latviešu valoda un kultūra ir ierakstīta kā aizsargājama vērtība, nepieciešams ne tikvien apzināties to galvenās noteiksmes, bet arī pasargāt latvietību no laikmeta apdraudējumiem. Pievēršoties Satversmes 100. pantam, kas nosaka vārda brīvību Latvijā, ir jādomā gan par pašu jēdzienu brīvība – ko saprotam ar šo vārdu šodien – gan arī par vārda mākslas un ekrāna mākslas būtību un ietekmes atšķirīgajiem veidiem. Audiovizuālo mediju piedāvājums ir kļuvis par vienu no lielākajiem latvietības apdraudējumiem. Tas izpaužas ne tikvien pārraidītā vai filmā demonstrētā satura dēļ, bet arī tanī apstāklī, ka ekrāna mediju klātesamība visu diennakti ietekmē cilvēka bioloģisko ritmu. Diena vairs netiek šķirta no nakts, atpūtai un reģenerācijai nav atvēlēts vajadzīgais laiks. Ir jāmeklē veidi, kā šo apdraudējumu mazināt un novērst.

Konferences mērķis – panākt lielāku skaidrību vārda un ekrāna mediju būtības raksturojumā, tā darot saprotamāku ekrāna mediju dabas un ietekmes atšķirību no vārda medijiem. Literatūra, rakstītais, dzirdētais vārds ietekmē pilnīgi citādā veidā un intensitātē, kā tas notiek audiovizuālo mediju gadījumā. Ir jāsāk būtiska diskusija par pašmērķīgas vardarbības attēlojuma leģitimitāti uz Latvijas ekrāniem, jāvērš uzmanība uz šāda piedāvājuma graujošo ietekmi it īpaši uz jauniešu un visas sabiedrības psihisko veselību. Šī konference ir diskusiju sākums ar mērķi panākt nepieciešamās korektūras Satversmes 100. pantā, ņemot vērā tā attiecinājumu uz audiovizuālo mediju piedāvājumu šodien.

***

REFERĀTI

Leonija Vusa–Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo mediju asociācija Vācijā

Latvietības vērtību sadursme ar ekrāna brīvību Latvijā, neirobiologu atzinumi

Referāta kopsavilkums

Zentas Mauriņas pētījums “Baltās drānas – latviešu pasaules uzskats” dod latvietības indentitātes ideālā pamata skaidrojumu. Daiļums, darbs, zeme, miers, klusums, iežēla, spīts veido latviskās kultūras būtību, kam šodien nākas satikties ar nepārtrauktu un patstāvīgu virtuālās vardarbības lauku. Šo lauku ģenerē tie, kas nonākuši tehnikas kalpībā.

Amerikāņu medijzinātnieka Neila Postmana darbā “Tehnopols. Tehnoloģiju vara un sabiedrības spriestspēju izslēgšana” ir atklāti tie faktori, kas spētu nekontrolētā tehnikas pašplūsmā iznīcināt cilvēcības pamatus, ja vien cilvēks turpinās nekritiski sekot tehnikas jaunatklājumu diktātam.

Zaudējot dzīves garīgo orientieri, pārraujot saiti ar Absolūto, viegli var nonākt tehnikas kalpībā, pieņemot visu, ko tā dod un nepamanot, ka tādējādi tiek zaudētas dzīves pamatvērtības, ko spilgti raksturo Zentas Mauriņas darbs un kuras veido neapšaubāmu latvietības pamatu.

Jau gadiem ilgi ārsti pasaulē brīdina no visa veida audiovizuālo vardarbības attēlojumu negatīvajām ietekmēm uz cilvēka, it īpaši bērna, psihi. Vācijā neirobiologs un ārsts Manfrēds Špicers grāmatā “Uzmanību ekrāns!” devis zinātnisku skaidrojumu tam, kāpēc īpaši bērniem ir kaitīgi skatīties uz ekrānu. Īsi un populāri apkopojot viņa atziņas ir sakāms, ka cilvēka smadzeņu plastiskums veidojas jau agrā bērnībā, ar visiem maņu orgāniem bērnam aptverot reālajā dzīvē esošo. Ekrāns šo iespēju nedod. Bērna skatiens ir piekalts kustīgo attēlu virknei, kas plūst, aptvert to bērns nevar. Līdz ar to topošā cilvēka smadzenēs tiek traucēta būtiski svarīgu mezglu veidošanās, kas ir nepieciešami, lai pieaugušais spētu brīvi un patstāvīgi rīkoties.

Taču vardarbīgo mediju tirgus zeļ, peļņā ieinteresēto koncernu apmaksātie institūti turpina aizkavēt informāciju par šo mediju iedarbības kaitīgumu, neņemot vērā faktus, arvien vēl argumentēdami, ka neko jau pierādīt nevarot. To, ka šis piedāvājums ir viens no spēcīgākajiem ietekmes faktoriem sabiedrībā, bet nebūt ne vienīgais, kas ir izraisījis un turpina izraisīt reālu vardarbību dzīvē, šie institūti diemžēl noklusē.

Protams, ka šāds piedāvājums ir lielā pretrunā ar latvietības ideālo būtību un, lai saglabātu latviskās kultūras pamatu, tā nosargājot vērtīgu Eiropas senatnes izziņas avotu, Latvijā būtu jāpieņem attiecīgi lēmumi.

Aldona Kipāne, Rīgas Stradiņa universitāte, Juridiskā fakultāte

Noziegumu statistika Latvijā un prevencijas iespējas

(Saīsināts)

Noziedzīga nodarījuma pazīmes ir darbība vai bezdarbība; kaitīgums, prettiesiskums; vaina un sodāmība. Piekrītu atziņai, ka noziedzīgs nodarījums ir daudzveidīgs, sarežģīts un komplekss fenomens, un tā daudzo aspektu izskaidrošana ir īsts izaicinājums.[1] Noziedzīgajā nodarījumā ir izpaudusies indivīda antisociālā novirze, atspoguļojot personas negatīvās sociāli nozīmīgās vērtības, kas iedarbojās uz noziedzīga nodarījuma ārējiem apstākļiem un noziedzīgas darbības raksturu.[2] Kriminologi atzīst, ka noziedzība ir masveidīga parādība un tai ir kvalitatīvie (noziedzības struktūra un raksturs) un kvantitatīvie (noziedzības stāvoklis, dinamika un līmenis) rādītāji. Noziedzība ir viens no jūtīgākajiem un arī būtiskākajiem sabiedrības sociālās dzīves aspektiem. Tie nosaka ne tikai mūsu emocionālo komfortu, ja vēlaties — dzīves kvalitātes līmeni, bet arī Latvijas iedzīvotāju un viesu drošību, aizsargātību un izdzīvošanas iespējas.

Noziedzības attīstību un tendences ietekmē gan globalizācijas process, gan informācijas tehnoloģijas pilnveidošana. Visā pasaulē noziedzīgs nodarījums, nekārtības un nemieri cilvēkos rada arvien lielāku satraukumu un bažas. Bailes no noziedzības un globālo draudu izplatīšanās sabiedrībā veicina pašpaļāvības trūkumu un nedrošības sajūtu. Šajā aspektā var minēt itāļu kriminologa Enriko Ferri (Enrico Ferri) atziņas, kurš strauju noziedzības attīstību skaidroja ar civilizācijas evolūcijas un noziedzības neizbēgamo saikni. Jo gan sociālo, gan bioloģisko paradumu evolūcija nav saistīta tikai ar progresu. Jebkuram progresam vienā virzienā blakus pastāv arī regress.[4]

Noziedzību kā organisku parādību kopumu cēloniski ietekmē:

Bezdarbs;
Nabadzība, dzīve trūkumā;
Nevienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību;
Nevienlīdzīgas iespējas veidot karjeru;
Klaiņošana;
Nelietderīga brīvā laika pavadīšana;
Narkokriminalitāte;
Alkoholisko vai citu apreibinošo vielu lietošana;
Cita veida atkarības (azarspēles);
Prostitūcija un citas sociālas parādības.

Šodien cilvēks bieži dzīvo divās paralēlās pasaulēs – reālajā un virtuālajā (kibervide), atsevišķos gadījumos nenošķirojot vai pat neapzinot abu pasaules robežas. Pasaules lielākais intertīkls Internets ir starptautiska izplatības vieta, kurā atsevišķas nacionālas valstis ir savstarpēji saistītas. Kibertelpa kā interaktīva vide ietver lietotājus, tīklus, skaitļošanas tehnoloģijas, programmatūru, procesus, pārsūtītas jeb uzglabātas informācijas kopumu, lietojumprogrammas, pakalpojumus un sistēmas, kas ir savienotas tieši vai netieši, izmantojot internetu, telekomunikācijas vai datortīklus, un kurā mijiedarbojas tās lietotāji.[5] Saskaņā ar pētījuma datiem, 2016.gadā 80% Latvijas iedzīvotāju ir sasniedzami internetā, 78% internetu lieto katru dienu (vidējam lietotājam ir 25-44.gadi; 1 430 00 aktīvie interneta lietotāji; 800 000 internetu lieto telefonā; 400 000 lieto internetu planšetē). Pēdējos gados palielinās tieši starp pieaugušo un bērnu pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Pētījuma par mobilo ierīču (telefonu un planšetes) lietošanas paradumiem mazu bērnu vidū rezultāti apstiprina pieņēmu par digitalizācijas radīto sociālo plaisu paaudžu starpā. Latvijā mobilās ierīces lieto lielākā daļa (72%) bērnu vecumā līdz sešiem gadiem, taču īpaši zīmīgi, ka teju katrs otrais bērns (44%) ierīces izmanto pārsvarā viens pats – bez pieaugušā klātbūtnes.[6]

Kibertelpā indivīds var būt apdraudēts dažādos veidos. Kā liecina starptautisko pētījumu rezultāti, kā arī kriminālās statistikas datu analīze, kiberkriminalitāte kopējā noziedzības struktūrā ir ar visizteiktāko un krasāko pieaugumu. Piemēram, Valsts policija arvien vairāk saņem iesniegumus par apkrāpšanas faktu, iegādājoties dažādas preces internetā. Krāpšanas shēmas var darboties no abām pusēm, no pārdevēja vai pircēja puses. Turklāt noziedzīgās aktivitātes kibervidē strauji palielinās un attīstās to veidi, kļūstot agresīvāki, uzbrūkošāki un tehniski prasmīgāki.[7] Kibernoziedzības fundamentālie cēloņi ir tiesiskie; ekonomiskie un sociālie cēloņi. “Kaspersky Lab” izpēte parāda, ka globālās tehnoloģijas arvien biežāk izmanto kibernoziedznieki hakeri, kiberteroristi, bulingeri (bulinger).[8] Kibernoziedznieki var traucētvaidestabilizēt, sāpināt, citimeklē iespēju iedzīvoties, citi iegūt datus vai identitāti, sociāli bīstamākiepolitisku mērķu vadīti uzbrūkvalstsinfrastruktūrām (elektrībastīkliem, u.c.).

(..) Liela daļa noziedzības novēršanas problēmjautājumu ir ārpus policijas kompetences un iespējām. Kriminoloģijas teorijā noziedzības novēršana tiek skaidrota kā savstarpēji saistītu pasākumu komplekss, ko veic valsts struktūras un sabiedrība nolūkā novērts noziedzību un to izraisošos cēloņus. (..)

[1] Lilly, R. J.,  Cullen, F. T,  Ball, R. A. Criminological Theory. Contex and Consequences. Sage Publication, Inc, 2015, p. 36.

[2] Криминология / Под редакцией В. Д. Малкова. Москва: Юcтицинформ, 2006, c.8.

[3] Vilks, A. Kriminogēnā situācija Latvijā – šķietamais un reālais.  Iegūts no: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/110846 [sk. 25.11.2017.]

[4] Ferri, E. Criminal Sociology. Charlottesville, Va.: University of Virginia Library, 1996, p. 51.

[5] Latvijas Kiberdrošības stratēģija 2014.-2018. (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra rīkojumu Nr. 40 "Par pamatnostādnēm "Latvijas kiberdrošības stratēģija 2014.-2018. gadam""). Latvijas Vēstnesis, 16 (5075), 23.01.2014.

[6] Dziļuma, D. Pētījums par mobilo ierīču (telefonu un planšetes) lietošanas paradumiem mazu bērnu vidū. Centrs Dardedze, 2016. Iegūts no: http://www.centrsdardedze.lv/lv/uzzinai/petijumi [sk. 27.11.2017.].

[7]Cyber Crime Assessmnet 2016. National Crime Agency, 2016. Iegūts no: http://www.nationalcrimeagency.gov.uk/publications/709-cyber-crime-assessment-2016/file [sk. 26.11.2017.].

[8] Consumer Security Risks Survey 2016. Connected But Not Proctected. Kaspersku Lab. Iegūts no: https://press.kaspersky.com/files/2016/11/B2C_survey_2016_report_.pdf [sk. 27.10.2017.]

Iveta Pirktiņa

Ekrāna tēlu suģestijas izraisītās sekas sabiedrībā – starptautisku pētījumu rezultāti

Referāta tēzes

Šodien varam runāt par secinājumiem, kas izdarīti pēc ilgstošiem pētījumiem Vācijā. Apmēram 20 līdz 30 gadu laikā tiek veikti nopietni pētījumi par vardarbību un pornogrāfisku saturu iekļaujošu audiovizuālo mediju iedarbības sekām.

Rūdolfs Veiss (Rudolf Weiß )(1936): vācu psihologs un mediju pētnieks. Īpaši ievērojams ir viņa pētījums „Media Violence and Youth Violence – A 2-Year Longitudinal Study”, kura rezultāti publicēti 2008. gadā. Uz šī pētījuma pamata ir tapis arī viņa raksts „Mēdiju vardarbība rada vardarbību” („Mediengewalt erzeugt Gewalt” (Weiß (2008)), kurā pausta viennozīmīga tēze, ka pastāv kauzāls kopsakars starp vardarbības patērēšanu mēdijos un vardarbīgu uzvedību, pie kam tieši mediju vardarbība ir ietekmīgākais faktors (līdzās citiem faktoriem, piemēram, cilvēka raksturam vai sociālajai videi) vardarbības radīšanā. Saskaņā ar šo autoru ir neiespējami, ka ilgstoša vardarbības patērēšana neradītu negatīvas sekas: Savā grāmatā „Vardarbība, mēdiji un skolēnu agresivitāte” („Gewalt, Medien und Aggressivität bei Schülern” (2000) viņš uzskaita sekojošos veidus, ka ilgstošs vardarbības patēriņš ietekmē bērnus: a) agresīva Es izveidošanās; b) spontāna agresija; c) uzbudinātība; d) vajadzība pēc fiziskas izrēķināšanās; e) asocialitāte; f) emocionāla notrulināšanās; g) radikālisms; h) zems morālās spriestspējas līmenis; i) gatavība pielietot vardarbību; j) pazūd aizture pielietot pret citiem vardarbību; k) vispārīga vardarbības kultivēšana; l) bailes; m) slikta emocionāla pašsajūta (Weiß (2000), 83-84).
Helmuts Lukešs (Helmut Lukesch) (austriešu psihologs un mediju pētnieks, dz. 1946. gadā) nošķir sekojošas teorijas, ka izskaidro medijos attēlotas un realitāte notiekošas vardarbības kopsakaru, pie kam katra no šīm teorijām vairāk vai mazāk rod arī apstiprinājumu praksē un konkrētos eksperimentālos pētījumos. 1. Katarses tēze, saskaņā ar kuru vardarbības vērošana atbrīvo vērotāju no viņa paša vardarbīgām emocijām un tendencēm 2. Aizlieguma tēze, kura balstās uz novērojumu, ka ir cilvēki, kam vērojot vardarbību veidojas pretreakcija pret vardarbību – viņi to vairs neakceptē; 3. Stimulācijas tēze, ka balstās uz novērojumiem, ka vardarbības vērošana stimulē paša vardarbību; Pierašanas tēze, kas norāda uz to, ka vardarbības patēriņš masu medijos notrulina skatītāja uztveri un padara vardarbību par ikdienišķu un tādējādi pilnīgi akceptējamu parādību; 5. Imitācijas tēze, kas norāda uz gadījumiem, kad kāda vardarbīga vai pat noziedzīga rīcība notiek, atdarinot medijos redzēto; 6. Neietekmēšanas tēze, kas uzskata, ka attiecībā uz šo komplekso fenomenu vispār nav iespējams izdarīt viennozīmīgus secinājumus (Lukesch (2002), 650-651). Aktuāli ir runa par to, ka vardarbības patēriņš pavisam noteikti ir viens no faktoriem, kas veicina vardarbību realitātē (Lukesch (2002), 651).
Līdzīgas teorijas nošķir arī Mihaels Kunčiks (Michael Kunczik) (vācu masu mediju pētnieks, dz. 1945. gadā): 1. Katarses tēze; 2. Neietekmēšanas tēze; 3. Suģestijas tēze (atbilst pieminētajai imitācijas tēzei); 4. Pierašanas tēze; 5. Kultivēšanas tēze, saskaņā ar kuru vardarbība medijos liek pārņemt noteiktus priekšstatus par pasauli un par vardarbību tajā kā normālu parādību; 6. Uzbudinājuma pārnešanas tēze atbilst pieminētajai stimulācijas tēzei, bet ņem vērā arī aizlieguma tēzi, jo parāda, ka vardarbības patērēšana var izraisīt dažādas emocijas: arī riebumu un noliegumu; 7. Stimulācijas teorija; (Kunczik (2017), 21-23) Arī viņš norāda uz to, ka masu medijos attēlotā vardarbība pavisam noteikti ir viens no faktoriem, kas rada vardarbību reālā dzīvē:
Psihologs un mediju teorētiķis Verners Hopfs (Werner Hopf) norāda, ka nepastāv tieša kauzāla kopsakarība starp vardarbību medijos un reālo vardarbību, proti, mediju ietekme ir relevants un pastāvīgs faktors līdzās personības iezīmēm un dzīvespasaules nosacījumiem agresivitātes un vardarbības ontoģenēzē. (Hopf) (2004), 99-101) Saskaņā ar viņa pētījumiem līdz pat 26 % vardarbības jauniešu vidū var izskaidrot ar pārmērīgu vardarbības patērēšanu medijos (Hopf (2004), 111, 112).

Līdzīgi pētījumi veikti arī ASV. Breds Bušmans (mediju pētnieks no Ohaijo universitātes) (2016) no pētījumu analīzes secina, ka vardarbīgi mediji var veicināt psiholoģisku spriedzi, agresīvus nodomus, agresīvu izturēšanos.

Amerikāņu filozofe un rakstniece Sjūsena Zontāga (Susan Sontag) (1933 – 2004) savā darbā „Nolūkoties citu sāpēs”( „Regarding_the_Pain_of_Others) (2003) ar filosofisku skatījumu pievēršas attēla vardarbībai. Iepriekšminētā problemātika parādās citā gaismā. Vardarbībai ir nevis patērēšanas, bet gan informēšanas un atspoguļošanas funkcija. Ja mēs esam informēti par ļaunumu un vardarbību, mēs varam pret to vērsties.(121-122) Protams, tas neizslēdz negatīvās sekas. Un tās izpaužas kā notrulināšanās. Jo vairāk vardarbības, jo vienaldzīgāki kļūstam (123). Taču autore arī uzsver, ka cilvēks nenocietinās pret citu sāpēm pēc būtības, notrulināšanās veidojas pret mediju, pret atspoguļojumu.

Secinājumi.

Vardarbība masu medijos ir cieši saistīta ar vardarbību reālajā pasaulē. Tas attiecas ne tikai uz dokumentālu faktu atspoguļošanu, bet arī uz mākslu.
Vardarbības sekas ir vērojamas ilgtermiņā.
Mūsdienās ekrāna vardarbība ir kļuvusi komercializēta. To nosaka biznesa intereses. Tā tiek ražota un patērēta.
Vardarbība medijos, it īpaši ilgstoša un intensīva vardarbības patērēšana bērnu, pusaudžu un jauniešu vidū, t.sk. vardarbīgas datorspēles atstāj negatīvas sekas, To nedrīkst atstāt bez ievērības, pat ja tas būtu tikai blakusfaktors, pat ja tie būtu daži gadījumi. To jācenšas visiem spēkiem samazināt.

Literatūras saraksts

- Hopf, Werner H.: Mediengewalt, Lebenswelt und Persönlichkeit – eine Problemgruppenanalyse bei Jugendlichen. In: Zeitschrift für Medienpsychologie 3/2004, S. 99-115.

- Lukesch, Helmut: Gewalt und Medien. In: Internationales Handbuch der Gewaltforschung, hrsg. von Wilhelm Heitmeyer und John Hagan. Wiesbaden: Westdeutscher Verlag, 2002, S. 640-675.

- Kunczik, Michael: Medien und Gewalt. Überblick über den aktuellen Stand der Forschung und der Theoriediskussion. Wiesbaden: Springer, 2017.

- Weiß, Rudolf: Mediengewalt erzeugt Gewalt. In: medienheft Oktober/2008, online: http://www.medienheft.ch/dossier/bibliothek/d08_Games_WeissRudolf.html

- Weiß, Rudolf: Das Geschäft mit der Gewalt. In: Organisationsberatung – Supervision – Coaching 1/2003, S. 81-87.

- Weiß, Rudolf: Gewalt, Medien und Aggressivität bei Schülern. Göttingen/Bern/Toronto/Seattle: Hogrefe, 2000.

- Sontag, Susan: Das Leiden anderer betrachten. München: Carl Hanser Verlag, 2003.

BAILES – ANTIKULTŪRAS PRODUKTS

Priekšlasījumu sagatavoja Irēna Saprovska (www.marasloks.lv)

Galvenās tēzes:

Baiļu sindroma aktualizēšanas iemesli ir sapratne, ka globalizācijas rezultātā tiek iznīcinātas etniskās kultūras, kas ir tautu dzīvības ceļš, pretim piedāvājot KIČU jeb ANTIKULTŪRU, kas soli pa solim iznīcina pašu tās radītāju – CILVĒKU.
Bailes balstās pretstatā SAVĒJAIS un SVEŠAIS. Katra kultūra izveido savu vērtību sistēmu, kas ļauj risināt un mazināt baiļu sajūtu, kā arī sniedz pamatu veselīgai pašapziņai un garīgam spēkam.
Tautas kultūra ir emocionāls un intelektuāls kapitāls, kas tiešā veidā saistīts ar tautas vērtību sistēmu – tikumu, ētiku, morāli un tautas arhetipisko tēlu sistēmu. Tauta, kas tālāk nes savu kultūras mantojumu, ir kultūras tauta ar augstu garīgās apziņas līmeni, kura spēj arī pastāvēt cauri laikiem un pārmaiņām.
Lai kļūtu patiesi brīvi, ir jāatbrīvojas no BAILĒM būt PAŠIEM.