Konference „Vardarbības izpausmes medijos: cēloņi un sekas”

2007.gada 30. novembrī. Rīgā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā

Programma

8.45 – 9.30 Dalībnieku reģistrācija
9.30 – 10.00 Konferences atklāšanas uzrunas:
Ainars Baštiks, Bērnu un ģimenes lietu ministrs
Baiba Rivža, Izglītības un zinātnes ministre
Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes rektors

Vardarbības audiovizuālā attēlojuma ietekme uz cilvēku

Vada Leonija Vuss-Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo Mediju Asociācija, Vācija
10.00 -10.20 Maija Kūle, Dr.habil.phil.
„Filozofija pret vardarbību medijos”
10.20 – 10.55 Rūdolfs Veiss, Dr. psych., Vācija
„Vardarbība audiovizuālajos medijos”
10.55 – 11.15 Anda Rožukalne, Mg. soc., mediju analītiķe
„Kāpēc auditorija patērē vardarbību: LTV, LNT, TV3, TV5 piedāvātā satura struktūras analīze”
11.15 – 11.50 Ginters Hubers, Dr. psych.,Vācija
„Mediju vardarbības ietekme uz personības veidošanos”
Kafijas pauze 11.50 – 12.10

Mediju iedarbība uz bērnu un pusaudžu identitātes veidošanos

Vada Aija Melle, pedagoģe
12.10 – 12.30 Iluta Vilnīte, Bērnu un uzticības tālruņa vadītāja
„Problēmas, par kurām bērni zvana uzticības tālrunim”
12.30 – 12. 50 Leonija Vuss-Mundeciema, kinorežisore
„Filmas un literatūras uztveres un iedarbības atšķirības latviešu klasiskās ētikas aspektā”
12.50 – 13.10 Sandra Sebre, Dr. psych.
„Pusaudžu identitāte, dusmas un agresija saistībā ar vardarbīgām datorspēlēm”
13.10 – 13.30 Inga Landsmane, psihiatre
„Datoratkarības izplatība jauniešu vidū un ietekme uz pusaudža psihi”
Pusdienu pārtraukums 13.30 – 14.20

Mediju atbildība un sabiedrība

Vada Sandra Sebre, psiholoģe
14.20 – 14.40 Aija Melle, “Videofilma un informācija par debatēm jauniešu auditorijā”
14.40 – 15.00 Velga Vēvere, Mg. phil.
„Patērētājsabiedrības kultūra un vardarbība”
15.00 – 15.20 Krišjānis Papiņš, Bc.soc.
„Kur sākas vardarbība”
15.20 – 15. 40 Helēna Celma, Dr. phil.
„Vardarbība dzīvē un vardarbība ekrāndarbos: kopējais un atšķirīgais”
Kafijas pauze 15.40 – 16. 00
16.00 – 17. 15 Noslēguma diskusija

Nacionālās radio un TV padomes, Saeimas, Izglītības ministrijas, Kultūras ministrijas pārstāvju, konferences dalībnieku ierosinājumi par pieteikto problēmu risinājumu, rezolūcijas pieņemšana.

Konferences organizācijas komiteja:

Maija Kūle, profesore, LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore
Leonija Vuss-Mundeciema, kinorežisore, valdes pr. Nevardarbīgo Mediju Asociācijā Vācijā
Rūdolfs Veiss, Dr. psych., Vācija
Sandra Sebre, Dr. psych., LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja
Helēna Celma, docente, LU Filozofijas un vēstures fakultāte
Aija Melle, Rīgas Juglas vidusskolas direktore
Maruta Jurjāne, kinorežisore
Māra Zirnīte, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece
Gundega Vaska, Mg. phil.
Dmitrijs Zverevs, konferences menedžeris

Referātu kopsavilkumi

Maija Kūle, profesore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore

Filozofija pret vardarbību medijos

Vardarbības attēlojums medijos pavada cilvēku ikdienas dzīvi. Milzīgās iespējas izvēlēties, ko radījušas mūsdienas, rada vilinājumu cilvēkam kļūt par agresivitātes baudītāju. Risks un bailes piepilda pasauli, kas ir pilna ar nenoteiktību un nepabeigtību. Mēs visi lielākā vai mazākā mērā uztveram pasauli kā nenoteiktu un nedrošu, pilnu ar riskiem. Mediji, attēlojot vardarbību pret kādu Citu (jo tas nav skatītājs, kas iet bojā vai tiek spīdzināts, bet kāds Cits – cilvēks kadrā) dod ilūziju, ka vardarbība pastāv, taču attiecas uz Citiem. Dzīvojot brīvībā, grūtākais ir noteikt garīgās prioritātes. Agrāk dzīvi sakārtoja normas un priekšraksti. Tagad vajadzību radīšana aizņem normatīvās regulācijas vietu. Cilvēkiem iedveš viņu vajadzības, tajā skaitā mediji, atkārtojot vardarbības demonstrējumus, ievieš vajadzību pēc to vērošanas, jo katrreiz ir nepieciešams arvien spēcinošāks efekts.

Modernajā dzīvē ir pastāvīga nesaskaņa starp “es gribu”, “es varu” un “es drīkstu”. Šī izjūtu pretruna tāpat kā agrāk ir sociāls fenomens, taču katrs ar to tagad sastopas kā ar personīgu problēmu. Cilvēki demokrātiskās sabiedrībās ir brīvi, lai baudītu brīvību, bet nav brīvi no tās radītajām sekām – tur brīvība nesniedzas. Pārlieku liela izglītības sistēmas atbrīvošana no vispārcilvēcisku morāles normu audzināšanas ir saistīta ar melīgo brīvību. Hēgelis šādu atbrīvotību nosauca par absolūtajām šausmām. Tirgus uztur dzīvu šādu divkosību, un tā savukārt tirgu, kurā tirgo vardarbību. Patērētājsabiedrības ideoloģija ir ietekmīgāka par mūsdienu filosofisko ētiku, tāpēc cīņa pret vardarbību filosofijā izskan profesionālajās aprindās, bet mazāk par to runā publiskajā telpā.

Tāda pati vardarbība kā datorspēlēs redzama vairumā Holivudas filmu, ko rīdzinieki skatās Coca-Cola Plaza daudzajās kinozālēs. Ienaidnieka tēls jaunatnes apziņā ir pilnīgi izmainījies. Tas ir abstrakts monstrs, kas traucē personīgo dzīvi, paša cilvēka uzvaras pilno ceļu uz priekšu. Abstraktos monstrus kauj ar abstraktiem līdzekļiem, saglabājot sev sešas un vairāk dzīvības. Tādā situācijā ir maz cerību ieaudzināt kolektīvo, nacionālo patriotismu, ja nu vien varētu radīt globālo Zemes patriotismu, kad datorspēļu jaunatne visā pasaulē apvienotos karā pret virtuālajiem “marsiešiem”, lai tos vardarbīgi iznīcinātu. It kā ārēji mērķi karot ar ienaidnieku tiek pārvērsti par iznīcības ainu baudīšanu.

Kad cilvēki kļūst par mainīgām, nenoteiktām un manipulējamām būtnēm, apdraudējums ir lielāks nekā tad, kad valda skaidrība un universālas morāles normas. Gelners mūslaiku dzīves formu apzīmē ar vārdu “modulārs” – modular man – cilvēks bez būtības, kā tērps, kas nav pabeigts. Modulāram pilsonim nevar uzticēties, jo viņam nav pašam savas saprašanas – vērtību sistēma ir atkarīga no ideoloģijas, propagandas, ko pauž mediji. Tāpēc apdraudējums, kas klasiskajā dzīves formā bija saprotams kā darbība, kas var nākt no ienaidnieka, tagad pārvēršas par apdraudējumu, ko var radīt visi, tajā skaitā arī savējie. Apdraudējums no noteiktas pozīcijas ir pārvērties par apdraudējumu visur, ko nes vardarbības tēlojums.

Klasiskās filosofijas turpinātāji mūsdienās norāda, ka modernajā pasaulē nepastāv vispārcilvēcisko augstāko vērtību stabila hierarhija. Bez vērtību sakārtošanas nebūs iespējams cīnīties pret garīgās vardarbības eskalāciju. Tāpēc jāpievērš maksimāla uzmanība izglītības sistēmai, stiprinot tās ētisko dimensiju.

Dr. Rūdolfs Veiss, psihologs, mediju iedarbības un inteliģences pētnieks
(tulkojums no vācu valodas)

Vardarbība audiovizuālajos medijos

Negatīva uzvedība veidojas, mācoties no dažādiem paraugiem. Atkarībā no televīzijas devas intensitātes un patēriņa ilguma tā var nostiprināties, kļūstot par ieradumu. Jo agrāk sākas šāda attīstība, jo ilgtspējīgākas ir tās izpausmes. Šis fenomens skar it īpaši skolēnus no ģimenēm ar zemu izglītības līmeni. Tā kā viņi ilgāk skatās televizoru, fikcionālā pasaule vēl jo vairāk iedarbojas uz viņu psihi un ietekmē uzvedību. Tas negatīvi izpaužas viņu izglītošanās iespējās, ar viņiem var manipulēt gan attiecībā uz viņu kā patērētāju uzvedību (reklāma), gan arī uz politisko orientāciju (labējais radikālisms). Šāds “iekšējās pasaules piesārņojums” strauji attīstās.

Mediji un vardarbība

Ja pamatojas uz noteikto 10 % to skolēnu īpatsvaru, kuri Vācijā (82 miljoni iedzīvotāju) ilgstošā televīzijā piedāvātās vardarbības un citu vardarbīgu mediju patēriņa ietekmē kļūst arvien agresīvāki, tad attiecībā uz Latviju (2,3 miljoni iedzīvotāju) tas nozīmētu, ka vecuma grupā no sešiem līdz trīspadsmit gadiem Latvijā vardarbīgu rīcību būtu gatavi veikt 21 000 bērnu. Ja šeit iekļauj vēl arī 14 līdz 18 gadus vecus jauniešus, tad šis skaitlis jau būtu apmēram 35 000. Attiecībā uz Vāciju mēs konstatējām, ka no šā vardarbības potenciāla, ko pastiprina vēl arī problēmas ģimenē un skolā, citu personu un apkārtējās sabiedrības ietekme, pagājušajos septiņos gados ir attīstījušās šaušalīgas slepkavības un slaktiņi mūsu skolās. Gandrīz visos šajos gadījumos bērni savai rīcībai par paraugu bija ņēmuši medijos piedāvātos modeļus un to radīto naidu.

Bizness ar vardarbību

ASV, Vācijas un citu rietumu zemju pieredze rāda, ka bizness ar vardarbību medijos – pretēji, piemēram, smēķēšanai – pat pēc skolās notikušajām apšaudēm, zinātnieku un sabiedrības izteiktās kritikas, nav vēl apstādināts. Mediju industrijas vara tur ir lielāka, tā ir nostabilizējusies kā politiskās, tā arī sabiedrības struktūrās. Vai jūs vēlaties, lai arī Latvijā būtu līdzīgi apstākļi, vai varbūt tādi jau ir? Iespējams, ka arī Latvijā jau sāk rasties jauns vardarbības potenciāls. Raugieties, lai mediji jūsu valstī šādu situāciju neveicinātu. Taču droši vien, ka globālais un liberalizētais mediju tirgus arī šeit jau nojauš sev iespējas.

Kā rīkoties?

Prasības mediju politikai

Sabiedrības informēšana par mediju ietekmes seku pētniecības stāvokli – tas jādara valodā, kas ir saprotama visām iedzīvotāju grupām.
Vardarbību cildinošu filmu un videospēļu producēšanas (nacionālā līmenī) un izplatīšanas aizliegums (ar skaidri noteiktiem kritērijiem).
Likums par mediju produktu ražotāju atbildību.
Sadarbībā ar privātām un sabiedriskām televīzijas kompānijām ir jārada efektīvi noteikumi par jaunatnes aizsardzību.
Vispārējs aizliegto filmu sarakstos iekļauto, cilvēka cieņu aizskarošu un ekstremāli nežēlīgu filmu pārraidīšanas aizliegums, stingrāka jaunatnes aizsardzības pasākumu kontrole, piešķirot vairāk kompetenču valstiski uzraudzītai kontroles institūcijai.
Izvairīšanās no filmām ar ekstremālas vardarbības ainām, jo īpaši pēcpusdienas raidlaikā, kad ir liels bērnu un jauniešu skatītāju īpatsvars, bet arī nakts programmā.
Atteikšanās no psiholoģiski iedarbīgas reklāmas, kuras mērķauditorija ir bērni un jaunieši un kas negodīgi izmanto viņu meklējumus pēc savas identitātes.
Vecāku un skolēnu izglītošana attiecībā uz medijiem, iesaistot skolotājus. Šis gan nav universāls līdzeklis. Ietekmīgu politiķu argumenti, ka aizliegumu vietā vecākiem un skolēniem vairāk esot vajadzīga zināšana par mediju lietošanu, vairumā gadījumu ir tikai tāda alibi izrunāšanās. Vācijā bez panākumiem mēģina to darīt jau vairāk nekā 20 gadu garumā.

Brīvprātīga paškontrole Vācijā: Tādi pasākumi kā videospēļu marķēšana, norādot vecuma grupu, šādu spēļu iekļaušana aizliegto spēļu sarakstos, ieroču likumu saasināšana, skolās īstenota audzināšana par medijiem, vieni paši vien nekad nespēs kauzāli novērst draudus, ko rada šādi produkti. Kāpēc? Katrs, kas kaut ko ražo, to grib arī pārdot un reklamē to. Šeit ir jādiskutē par pašu mediju sistēmu, un tas ir jādara nevis vienas cēlonības izpratnē, bet gan, aplūkojot vardarbīgos medijus kā galveno iemeslu multikauzālā izpausmju sistēmā. Bet kādu sabiedrisko atbildību uzņemas mediju producenti un menedžeri? Pirmais viņu solis būtu atzīt, ka vardarbīgi mediji spēj inducēt vardarbīgu rīcību. Bet tas vēl nenotiek, to kavē biznesa intereses ar vardarbību.

Literatūra:

Anderson, C. A. & Bushman, B. J. (2002). The effects of media violence on society. Science, 295, 2377-2379.
Bushman,B.J, Anderson, Craig, A. (2001): Media Violence and the American Public. Scientific Facts Versus Media Misinformation. American Psychologist, Vol. 56, Nr. 6/7, 477-489.
Christakis, D. A. et al. (2003). Early Television Exposure and Subsequent Attentional Problems in Children. Padiatrics, Vol 113, Nr. 4, 708-713.
Ennemoser, M. (2003): Der Einfluss des Fernsehens auf die Entwicklung der Lesekompetenzen. Hamburg.
Gentile et al. (2004):„Media violence as a risk factor for children: A longitudinal study.“ Paper APS, Chikago 2004.
Graber, J. A. et al. (2006): A Longitudinal Examination of Family, Friend, an Media Influences on Competent Versus Problem Behaviors Among Urban Minority Youth. Applied Development Science, Vol 10., Nr.2, S. 75-85.
Gilbert, G.M. (1947/1962-deutsch): Nürnberger Tagebuch. Fischer Bücherei, Frankfurt a.M.
Hänsel Rudolf und Hänsel R. (2005): Da spiel ich nicht mit! Auer-Verlag, Donauwörth.
Hancox et al. (2005): Association of Television Viewing During Childhood With Poor Educational Achievement. Archives of Pediatrics & Adolescent Medicine 159, 614-618.
Hopf, W.H. (2003): „Bilderfluten“. Care Line Verlag Augsburg
Hopf, W.H. (2004): „Die Macht der Bilder“ in „Pluspunkt – Zeitung der Unfallkasse Berlin“, Ausgabe 3. August 2004 (S. 8 & 9).
Hopf, W.H., Huber, G. & Weiß, R.H. (2007): Mediengewalt, Jugendgewalt und Schulleistungen – Eine zweijährige Längsschnittstudie. Veröffentlichung in Vorbereitung. Erscheint voraussichtlich in Nr. 1/2008 der Fachzeitschrift Medienpsychologie.
Huesman et al. (2003): “Longitudinal Relations Between Children’s Exposure to TV Violence and Their Aggressive and Violent Behaviour in Young Adulthood: 1972-1992”. Developmental Psychology, Vol. 39, No. 2, 201-221.
Hüther; G. (2006): Auswirkungen des Medienkonsums auf die Gehirnentwicklung von Kindern und Jugendlichen.
KFN-Studie (2006) von Thomas Mößle, Matthias Kleimann, Florian Rehbein und Christian Pfeiffer: Mediennutzung, Schulerfolg, Jugendgewalt und die Krise der Jungen
Lukesch, H. (2004): Das Weltbild des Fernsehens. Roderer-Verlag, Regensburg.
Myrtek, M; Scharff, C. (2000): Fernsehen, Schule und Verhalten. Empirische Studie
Peter, W., Myrtek, M. & Brügner, G. (1997): Vorschulkinder vor dem Fernseher. Ein psychologisches Feldexperiment. Verlag Hans Huber, Bern-Göttingen.
Spitzer, M. (2005): Vorsicht Bildschirm! Elektronische Medien, Gehirnentwicklung, Gesundheit und Gesellschaft. Ernst Klett Verlag, Stuttgart (dtv-2007).
Weiß, R.H. (2000): Gewalt, Medien und Aggressivität bei Schülern. Hogrefe-Verlag, Göttingen.

Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas fakultātes Žurnālistikas studiju programmas vadītāja

Kāpēc auditorija patērē vardarbību: LTV, LNT, TV3, TV5 piedāvātā satura struktūras analīze

Jautājumā par vardarbības apjomu medijos ir vismaz divas puses: vēstītājs jeb medijs un recipients jeb medija satura saņēmējs. Attiecības starp šim abām pusēm izraisa teorētiskus strīdus par mediju efektiem un it īpaši par televīzijas piedāvātā satura ietekmi uz cilvēku pasaules uztveri un rīcību reālajā dzīvē. Atsevišķi mediju efektu pētījumi pierādījuši televīzijas piedāvātā satura eventuālo spēju radīt indivīdu bailes, nedrošību un arī vardarbīgu rīcību.

Jautājuma sociālais nozīmīgums licis sabiedrībai dažādās formās iebilst pret vardarbīga satura piedāvāšanu (vai šī satura normatīvu un kvantitatīvu ierobežošanu) televīzijā un citos medijos. Tomēr raidorganizāciju biznesa intereses un vardarbīgu raidījumu vai filmu lielie reitingi, kas piesaista ievērojamus reklāmdevēju līdzekļus, nereti kā prioritāti liek izvēlēties peļņu, nevis sociālo atbildību.

Ar vardarbību saistīta satura kvantitatīvs izvērtējums ir uzskatāmākais veids, lai novērtētu televīzijas piedāvāto programmu. Ar kontentanalīzes metodes palīdzību izpētot vairāku, Latvijā visplašāk pieejamo TV kanālu saturu, to izvērtēju gan no kultivācijas teorijas (McCombs, Shawn), gan mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas (Katz, Blumler, Lazersfeld, McQual) viedokļa, tādējādi meklējot atbildes uz sekojošu pētniecisko jautājumu: cik liels ir vardarbības īpatsvars katras televīzijas kanāla kopējā saturā. Vienlaikus savā referātā apskatu tās auditorijas vajadzības, kas liek televīzijas skatītājiem izvēlēties saturu, kas piedāvā vardarbības elementus.

Dr. Ginters Hubers, Mediju psiholoģiskās iedarbes pētnieks
(tulkojums no vācu valodas)

Mediju vardarbības ietekme uz personības veidošanos

Brutālu videospēļu un datorspēļu izpausmes. Divu gadu ilga garengriezuma pētījuma rezultāti.

Referāta pamatā ir kopīgi izstrādātais darbs: Hopf, W.H., Huber, G. L., & Weiß, R. H. (2008). Media violence, youth violence, and achievement in school – a two-year longitudinal study. Journal of Media Psychology (accepted for publication).

Par ko ir runa?

Vai brutālas videospēles un datorspēles – “slepkavu spēles” tiešām nav nekas cits kā vienīgi aizraujoša jauniešu nodarbe brīvajā laikā?
Ko jaunieši no tām iemācās – ātri reaģēt, acu un roku koordināciju, kognitīvo elastību? Bet varbūt tomēr vēl arī ko citu? Vai tiešām tas paliek bez sekām ja bērni un jaunieši, jau sākot no 6 gadu vecuma, katru dienu stundām ilgi dzīvo virtuālas vardarbības pasaulē?
Ja viņi citus virtuāli ievaino, sakropļo, nogalina un, to darot, emocionāli identificē sevi ar spēles “varoni”?

Cēloņu un seku dilemma:

Empīriski dati: tie bērni un jaunieši, kuri bieži spēlē videospēles un datorspēles, ikdienā ir daudz agresīvāki nekā pārējie.
Secinājums: virtuālā vardarbība ir būtisks reālās vardarbības cēlonis.
Pretarguments: agresīvie bērni un jaunieši daudz biežāk dod priekšroku vardarbīgām videospēlēm un datorspēlēm nekā pārējie bērni un jaunieši.

Analogs argumentācijas piemērs:

Empīriskie dati: cilvēki, kas pārāk daudz lieto alkoholu, ļoti bieži iekļūst ceļu satiksmes negadījumos.
Efekta hipotēze: alkohols ir būtisks ceļu satiksmes negadījumu cēlonis.
Selekcijas hipotēze: Tie cilvēki, kas ir iekļuvuši ceļu satiksmes negadījumos, labprāt ķeras pie alkohola.

Neirofizioloģiski argumenti:

Alkohola lietošanas gadījumā papildus ir pieejami neirofizioloģiski dati, kas pamato šādu cēloņa un seku saistību.

Kā ir mediju vardarbības patēriņa gadījumā?

Jaunākie pētījumi pamato kauzālu saikni starp vardarbīgu spēļu patēriņu un agresīviem uzbudinājuma modeļiem smadzenēs:

“Our main finding suggests parallel neural patterns between highly immersive virtual environments and real experiences. Here, virtual violence is able to activate the same brain patterns that are present when people have aggressive thoughts or a pronounced tendency to act aggressively” (Weber et al., 2006, p. 53).

Teorētiskais pamats – kā izpaužas mediju vardarbība?

Mācīšanās, novērojot un imitējot (Bandura, Huesmann)
Agresīvu domuformu veidošana un automatizēšana (Anderson et al., Anderson & Huesmann)
Uzbudinājums un uzbudinājuma pārnese (Zillman)
Zūd sensibilitāte pret bailēm no vardarbības un rodas emocionāla pierašana: notrulināšanās (Huesmann et al., Funk et al., Moise)

Pētījuma hipotēzes

Trīs hipotēzes attiecās uz vardarbīgo mediju kopējā patēriņa sekām un vardarbīgo mediju agrīna patēriņa ietekmi uz personīgajam īpašībām (agresivitāte, nosliece uz pārkāpumiem) un sekmēm skolā.

Viena hipotēze attiecās uz vardarbības un noslieces uz vardarbību multiplajiem cēloņiem, šajā referātā aplūkota tikai tā.

Literatūra

Anderson, C. A., Berkowitz, L., Donnerstein, E., Huesmann, R. L., & Johnson, J., et al. (2003).The influence of media violence on youth. Psychological Science in the Public Interest, 4, 81-110.
Anderson, C. A., & Huesmann, L. R. (2003). Human aggression: A social-cognitive view. In M. A. Hogg, & J. Cooper (Eds.), Handbook of social psychology (pp. 296-323). London: Sage.
Bandura, A. (1986). Social foundation of thought and action: A social cognitive theory. Englewood Cliffs: Prentice-Hall.
Funk, J.B., Buchman, Debra D., & Germann, Julie N. (2000). Preference for violent video games, self-concept and gender differences in young children. American Journal of Orthopsychiatry, 70, 233-241.
Huesmann, L. R. (1988). An information processing-model for the development of aggression. Aggressive Behavior, 14, 13-24.
Huesmann, L. R., Moise-Titus, J., Podolski, C.-L., & Eron, L. D. (2003). Longitudinal relations between children’s exposure to TV violence and their aggressive and violent behavior in young adulthood: 1977-1992. Developmental Psychology, 39 ( 2), 201-221.
Masten, A. S. (2001). Ordinary magic: Resilience process in development. American Psychologist, 56, 227-238.
Weber, R., Ritterfeld, U., & Mathiak, K. (2006). Does playing violent video games induce aggression? Empirical evidence of a functional magnetic resonance imaging study. Media Psychology, 8, 39-60.
Zillmann, D. (1983). Arousal and aggression. In R.G. Geen & E. Donnerstein (Eds.), Aggression: Theoretical and empirical reviews (Vol. 1, pp. 75-102). New York: Academic Press.

Iluta Vilnīte, Bērnu un uzticības tālruņa vadītāja. www.bti.gov.lv

Problēmas, par kurām bērni zvana uzticības tālrunim

Latvijas republikas bērnu un ģimenes lietu ministrijas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

Darbs uzsākts 2006. gada 1.februārī.

Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 8006008

Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa darba laiki:

Darba dienās no plkst.08:00 līdz 23:00
Sestdienās no plkst.08:00 līdz 22:00
Svētdienās no plkst.10:00 līdz 22:00 (ar Tele 2 atbalstu)
No 22.decembra plkst.22:00 līdz 26.decembrim plkst.23:00 tālrunis būs sazvanāms visu diennakti (ar Lattelecom atbalstu)

Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 8006008 uzdevumi:

sniegt tūlītēju pirmo psiholoģisko palīdzību un atbalstu bērniem un pusaudžiem, kuri nonākuši sev sarežģītās dzīves situācijās;
nepieciešamības gadījumā sadarboties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas inspektoriem un citām institūcijām, kas nodrošina bērnu tiesību aizsardzību.

Statistikas dati par 2007. gada 10 mēnešiem:

Atbildēts uz 334 325 zvaniem, no tiem 17 079 gadījumos sniegta psiholoģiskā palīdzība un atbalsts, bet 4113 gadījumos sniegta bērnam nepieciešamā informācija.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem nodoti 98 ziņojumi par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem.
Sagatavotas un izsūtītas 82 vēstules institūcijām par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem.

Adrese: Teātra iela 3, Rīga, LV-1050, Tālrunis: 7 359 128 Fakss:7 359 159 E-pasts: pasts@bti.gov.lv

Leonija Vuss-Mundeciema, kinorežisore, Nevardarbīgo Mediju Asociācija, Vācija

Filmas un literatūras uztveres un iedarbības atšķirības latviešu klasiskās ētikas aspektā

Konferences mērķis – rosināt domu un sniegt priekšlikumus likumu izmaiņām, lai Latvijā būtu aizliegta vardarbības ražošana audiovizuālajos medijos, to izplatīšana un šādu mediju turēšana mājās. Jaunā likuma nepieciešamība pamatojas cita starpā arī Latvijas īpašajā statusā. Skaitā nelielas tautas kultūra tiek apdraudēta, ja to piesārņo ar mazvērtīgiem un vardarbīgiem mediju piedāvājumiem; tie traucē jaunatnei viņu vērtību orientācijā un garīgajā izaugsmē, kas veido viņu nākamās dzīves pamatu. Esam atbildīgi par mūsu nākotni, par bērniem mūsu valstī. Netraucēsim viņiem izaugt!

Iedarbības savdabības dēļ vardarbības attēlojums filmās nav salīdzināms ar vardarbības attēlojumu literatūrā. Filma savu iedarbes spēku smeļ jaunradītajā īstenībā. Ar visu būtni esam šajā dzīves atdarinājumā līdzdalīgi. Ekrānlaika nepārtrauktais plūdums nepieļauj korektūras, jaunradītais tiek pieņemts. Taču zemapziņā paliek redzētās un līdzdzīvotās ekrāndzīves neizdzēšamās pēdas.

Filma cilvēces vēsturē ir salīdzinoši jauna saziņas forma. Par šīs saziņas formas savdabību un visaptverošo iedarbību uz patērētāju vēl maz tiek runāts. Taču ja tā satur pašmērķīgu vardarbības attēlojumu, kas it īpaši raksturo video un datorspēļu ražojumus, tad tās ietekmē cilvēks var kļūt par iemeslu daudzām traģēdijām. Neapstrīdams ir fakts, ka šādi audiovizuālie mediji piesārņo mūsu garīgo vidi.

Šodienas audiovizuālo mediju piedāvājums ir asā pretrunā ar mūsu kultūras ētiskajām nostādnēm, un tas vistiešākā veidā apdraud mūsu garīgos pamatus – Eiropas senākās vēl dzīvās valodas un kultūras mantotāju nākotni.

Būtu jāmaina valsts likumdošana attiecībā uz tiesībām ražot, iegādāties, izplatīt vai mājās turēt visa veida medijus ar vardarbības un pornogrāfijas attēlojumiem. Ar likumu būtu aizliedzama minēto mediju ražošana, iegāde, izplatīšana un mājās turēšana. Audiovizuālais piedāvājums nedrīkst apdraudēt mūsu kultūras identitāti.

Mediju ražotājiem un piedāvātājiem būtu jāatbild par sava produkta iespējamām sekām, līdzīgi kā atbildīgs ir tas, kurš apzināti pārdod saindētu pārtikas produktu. Programmu iepirkšanā būtu jāievēro iepirkto darbu ētiskais aspekts. Būtu jāizstrādā metodes, kā filtrēt tos audiovizuālo mediju piedāvājumus, kas ienāk valstī no citu valstu programmām. Būtu jāveido valstiska organizācija, kas sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām šo darbietilpīgo uzdevumu veiktu, jo bez vērtību sakārtošanas nebūs iespējams cīnīties pret garīgās vardarbības eskalāciju. Audiovizuālie mediji nu ir kļuvuši par īpaši iedarbīgiem līdzaudzinātājiem, to kvalitātei būtu pievēršama ļoti nopietna uzmanība.

Sandra Sebre, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļas vadītāja

Pusaudžu identitāte, dusmas un agresija saistībā ar vardarbīgām datorspēlēm

Mūsdienu pusaudžiem Latvijā ir viegli pieejama iespēja iesaistīties vardarbīgu datorspēļu spēlēšanā – lielam procentam pusaudžu ģimenēs ir datori, daudziem pusaudžiem ir pašiem savi datori, un liels procents šo datoru ir pievienoti internetam, kas dod neierobežotas iespējas lejuplādēt vardarbīgas datorspēlēs. Šajā referātā sniegšu pārskatu un analīzi par pētījumiem dažādās valstīs saistībā ar vardarbīgu datorspēļu spēlēšanas psiholoģiskajām sekām. Visbiežāk ir minēti pētījumu rezultāti, ka vardarbīgu datorspēļu spēlēšana ir saistīta ar pastiprinātu agresivitātes līmeni un ar pazeminātām empātijas spējām izjust citu ciešanas.

Jaunākie pētījumi no ASV norāda, ka vardarbīgu datorspēļu spēlēšanas laikā pusaudži uzrāda izmaiņas smadzeņu darbībā – pastiprināta smadzeņu aktivitāte saistībā ar emocionālu uzbudinātību un pazemināta smadzeņu aktivitāte saistībā ar spēju kontrolēt savu rīcību. No psiholoģiskā viedokļa raugoties, vardarbīgās datorspēles sniedz pusaudžiem iespējas identificēties ar vardarbīgiem tēliem un atdarināt viņu specifiskos vardarbīgos darbības veidus. Ir konstatēta divpusēja ietekmes saikne – pusaudži, kuri ir jau vairāk vērsti uz agresīvu rīcību dažādu iemeslu dēļ izjūt lielāku interesi un gandarījumu, spēlējot vardarbīgās datorspēles. Savukārt pati iesaistīšanās šajās spēlēs pastiprina agresīvās tieksmes un rīcības. Īpaši kaitīgs šo spēļu efekts ir tāds, ka vardarbīgo spēļu spēlēšana dot iespēju vingrināties, trenēties īpaši vardarbīgā un letālā rīcībā.

Arī Latvijā ir veikti pētījumi par vardarbīgo datorspēļu psiholoģiskajām sekām. Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas studente Lāsma Puriņa salīdzinājusi grupu Latvijas pusaudžu, kas spēlē vardarbīgas datorspēles, ar pusaudžiem, kuri spēlē nevardarbīgas datorspēles. Vardarbīgo datorspēļu lietotāji biežāk uzrāda dusmas, naidīgumu, gan fiziski, gan verbāli agresīvu uzvedību, kā arī vairāk likumu un normu pārkāpumus. Šie pusaudži norāda, ka viņi bieži izjūt, ka dzīve pret viņiem ir bijusi netaisna, kā arī aizdomīgumu un neuzticēšanos citiem. Šie rezultāti norāda uz vardarbības sevis atražošanas spējām – visbiežāk agresīvi pusaudži arī paši ir cietuši no agresijas, viņi savukārt ar datorspēļu palīdzību izvingrina agresīvās tieksmes, identificējas ar vardarbīgiem tēliem un ir gatavi vardarbīgo virkni turpināt.

Inga Landsmane, psihiatre, narkoloģe,VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra” Ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja

Datoratkarības izplatība jauniešu vidū un ietekme uz pusaudžu psihi

Jaunās tehnoloģijas ļauj dzīvot mākslīgi un aizbēgt no reālās dzīves. Jauno tehnoloģiju atkarības veidošanās iemesls nav dators, TV, mobilais telefons, bet gan pašas personības iezīmes, kuras nosaka atkarīgas uzvedības veidošanās modeli.

Datoratkarības izplatība

gadā Latvijā ārstēto azartspēļu (tai skaitā datorspēļu) atkarīgo skaits narkoloģiskos stacionāros bija 96, no tiem 33 personas bija vecumā līdz 18 gadiem, 63 personas vecumā no18 līdz 60 gadiem.
2005. gadā kopumā ārstējušies 103 pacienti, no tiem 43 nepilngadīgie.

Pusaudžu psihes īpatnības

No psiholoģiskā viedokļa pusaudžu vecuma periodā no 11 līdz 15 gadiem bērnam nākas sevi pārvērtēt attiecībās gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem un sākt izmantot savus nenobriedušos psiholoģisko procesu resursus problēmu risināšanā. Dators šajā kontekstā kļūst par objektu, kuru izmanto nepiepildīto emociju izrādīšanai (uz to var dusmoties, no tā var izjust prieku un varēšanu, ar to kopā var mēģināt būt tāds, kā gribētos īstajā, lielajā dzīvē).

Datora ietekme uz psihi

Datoratkarīgajam zūd pienākuma apziņa, atbildība, pastiprinās vēlme nekavējoties piepildīt visu, ko iedomājas, pieaug impulsivitāte, ir grūtības kontrolēt savu rīcību, parādās vēlme pēc cita atkarību izraisoša objekta. Datoratkarība izraisa bioloģiskas, psiholoģiskas un sociālas problēmas personībai.

Velga Vēvere, pētniece LU Filozofijas un socioloģijas institūtā

Patērētājsabiedrības kultūra un vardarbība

„Iepērkos, tāpēc zinu, ka eksistēju: mūsdienu patērniecības metafiziskais pamats.”
(Kolins Kempbels)

Tērēt (Cik? Kur? Kā?), patērēt (Ko? Kā?) ir problēmas, kuras katrs risinām ik dienas, īpaši laikā, kad bankas pat uzbāzīgi aicina ierobežot mūsu tērētkāri. Taču tajā pašā laikā tērēšanu un patērēšanu var uzlūkot arī kā kultūras un sociālo norišu vispārējus raksturojumus. Citiem vārdiem sakot, būtu jārunā par īpašu patērētājsabiedrības kultūru un patērniecību kā realitātes uztvēruma un sociālo attiecību formu (to labi raksturo dekartiskā stilā ieturētais Kolina Kempbela citāts, kas izmantots kā šī priekšlasījuma moto). Patērētājkultūras fenomena pētīšanai ir pievērsušies tādi autori kā sociālkritiķis Žans Bodrijārs („Simboliskā apmaiņa un nāve”, „Vārdi un lietas”, „Patērētājsabiedrības mīti un struktūras”), sociologs Zigmunds Baumans („Plūstošā modernitāte”, „Dzīves patērēšana”), Entonijs Gidenss („Intimitātes pārvērtības”), Džordžs Ritcers („Kultūras makdonaldizācija) un daudzi citi. Runājot par dažādām patērētājsabiedrības un patērniecības kā dzīves pozīcijas izpausmēm, kā raksturīgākās iezīmes šie autori min sava veida pircēja identitātes formēšanos, kuru raksturo savveidīga pasivitāte (jo piedāvājums pārsniedz pieprasījumu un cilvēkam nav jāpiepūlas), pārsātinājums. Šis pārsātinājums skar ne tikai preču un dažādu piedāvāto pakalpojumu jomu, bet arī masu medijus (gan drukātos, gan elektroniskos). Vēl vairāk, Niklass Lūmans raksta par īpašu, otrās pakāpes vērojuma realitāti, kas darbojas pavisam pēc citiem likumiem.

Izmantojot patērētājsabiedrības, patērētājkultūras, patērniecības un mediju pastarpinātā vērojuma realitātes nojēgumus kā teorētisko pamatu, es vēlētos pievērsties vardarbības problēmai jeb, citiem vārdiem sakot, šī priekšlasījuma pamattēze varētu skanēt šādi: patērētājsabiedrību raksturo arī vardarbības patērēšana. Tas ir, mūsu informatīvā telpa ir tik piepildīta ar ziņām par dažādām katastrofām, dramatiskiem notikumiem, nemieriem, kariem, slepkavībām, spriedzes filmām, ka pārstājam uztvert vardarbību kā reālus draudus mūsu eksistencei un psihiskai veselībai, mēs ieņemam pasīvu vērotāja pozīciju un zūd apjauta par reālo vardarbību pasaulē, kā arī var zust robeža starp reālo vardarbību un spēli.

Ko darīt šādā situācijā? Viens no risinājumiem varētu būt skolas mācību programmā kaut kādā veidā iekļaut mediju kultūras un mediju ētikas jautājumus, proti, parādīt to, kādi likumi darbojas šajā sociāli informatīvajā telpā, kā tajā izdzīvot, orientēties un kā saskatīt reālās problēmas un vardarbības izpausmes.

Krišjānis Papiņš, brendu konsultants, parbrendu.lv autors

Kur sākas vardarbība

Kad runā par kinofilmām un to izrādīšanas likumsakarībām, secinājums ir viens – rāda to, ko skatās. Arī televīziju komerckanālos valda līdzīgs likums – reitings ir karalis, un tieši tas, ko cilvēki skatās vislabprātāk, ir tas, kas tiek izrādīts. Tātad, elementārs biznesa aprēķins.

Protams, gan TV, gan kino ir nozīmīgs cilvēka socializators, kam piemīt apmācības funkcija. Masu mediji mums demonstrē pasauli – tie injicē informāciju cilvēka prātā. Bet vai masu mediji ir vienīgais un galvenais cēlonis, kādēļ cilvēki kļūst vardarbīgi? Vai lūkošanās uz vardarbību mudina pašu cilvēku būt vardarbīgākam? Jebšu ir kāda pavisam cita atbilde uz šo jautājumu?

Kur meklējams vardarbības cēlonis? Kur ir sākums un sēkla? Patiesi vēloties izravēt nezāles, derīgi ir ķerties pie saknēm, nevis ar cirvi skaldīt nost mazās, zaļās lapiņas. Es personīgi neticu, ka ir iespējama mediju ierobežošana. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Cilvēks ir brīvs iet, kur vēlas. Tā ir viņa brīvā griba – ja viņš gribēs, viņš atradīs veidu, kā pie tā tikt. Drīzāk ir jāinteresējas, kas ietekmē cilvēka gribu un vēlmi, kādu faktoru ietekme un iedarbība liek cilvēkam meklēt iespējas izpausties vardarbīgi.

Manuprāt, harmoniskai personībai nav iekšējas nepieciešamības skatīties uz vardarbību. Harmoniskai personībai nav prasības noreaģēt stresu, šaujot nost virtuālus tēlus datora ekrānā. Vardarbība ir iekšējās spriedzes noreaģēšana, kas radusies, unikālajai personībai saskaroties ar apkārtējo vidi un nespējot atrast harmonisku veidu, kā saslēgties ar to. Cilvēki ienīst sevi un ienīst pasauli, un ienīst to tik ļoti, ka šauj nost to, ko ienīst. Atriebjas. Pēc principa: tu man tā, es tev šitā. Viens plēš traukus, viens met telefonu pret sienu, cits paņem pistoli. Un beigta balle.

Vardarbība dzimst cilvēkā kā pretestība – bet tās izpausmei nebūt nav jābūt fiziskai. Intelektuālā vardarbība spēj būt īpaši izsmalcināta. Turklāt – mūsu sabiedrībā tā notiek nepārtraukti! Dūres un pistoles paliek proletariātam. Intelektuāļi izlīdzas ar tādām vardarbības metodēm, par kurām nevis liek aiz restēm, bet dod ordeņus.Vai tas, ka intelektuālā vardarbība nav tik asiņaini redzama kā apšaudes skolās, nozīmē, ka tā neeksistē? Vai tas nozīmē, ka pret to nav jācīnās? Un vai tikai pēc apjoma intelektuālā vardarbība daudzkārt nepārspēj fizisko vardarbību?

Helēna Celma, docente, LU Filozofijas un vēstures fakultāte

Vardarbība dzīvē un vardarbība ekrāndarbos: kopējais un atšķirīgais

Mākslas darbus var uztvert dažādos līmeņos. Pieaudzis un izglītots skatītājs prot novērtēt un atšķirt mākslas izteiksmes līdzekļus un sapratīs arī, ja mākslā izmantotas vardarbīgas scēnas. Nav bīstami, ja skatītājs ir sagatavojies skatīties šausmu filmu un uztver to kā žanra paraugu. Tomēr jauns, nepieredzējis un patstāvīgam spriedumam nenobriedis skatītājs ir pakļauts riskam, ka vardarbīgas ainas, šausmu fantāzijas jaunietis uztver kā tiešu dzīves turpinājumu. Bērni nav spējīgi atšķirt un novērtēt mākslu no nemākslas. Tā ir paliek atbildība – orientēt skatītāju un sniegt tam piemērotu programmu atbilstošā laikā. Diemžēl, Latvijā nenotiek profesionāla televīzijas pārraižu un demonstrēto filmu vērtēšana, kā tas ir, piemēram, Baltijas krievu kanālā (1), kur jaunai filmai seko tās apspriešana. Latvijas TV raidījums Zootrops, kurā tika mēģināts vērtēt jaunās filmas, kas parādās kino teātros, mināms drīzāk kā negatīvs piemērs, jo tajā galvenais akcents bija likts uz nesagatavotiem skatītājiem, no kuriem dziļāku vērtējumu, analīzi negaidīja.

Latvijas Televīzijai ir liels iespaids un atbildība, kā par skatītājam piedāvātām filmām, tā arī par skatītāja iepriekšēju orientēšanu un filmu demonstrācijas laika izvēli. Nepieciešama kā filmu, tā televīzijas programmu regulāra analītiska kritika.

Loretta Šternberga, studente

Mediju kritika

Mediju kritiku varētu nosaukt par tādu kā socioloģisku analīzi sabiedriskiem procesiem. Ļoti aktuālas ir diskusijas, kāpēc Latvijā nav iespējama mediju kritika. Vācu šovbiznesa pārstāvis Haralds Šmits izdomāja tādu jēdzienu kā “zemākās šķiras televīzija”, ar to apzīmējot televīzijas un raidījumus, kuri augstu reitingu vārdā rada produktu ar pieticīgu uzstādījumu, kura mērķauditorija ir cilvēki ar niecīgu interesi par izglītību, politiku vai ekonomiku, bet ir ieinteresēta tukšā realitātes televīzijā, kurā piedalās skandalozas un īslaicīgas zvaigznes. Tās diskusijas nav par to, cik labs vai slikts ir viens vai otrs televīzijas raidījums, arī ne par to, cik labi vai slikti nofilmēts ir kāds raidījums vai materiāls, bet tās ir sarunas par to, ko televīzija ir izdarījusi vai dara ar tiem, kuri skatās televizoru un cik lielā mērā televīzija veido vienas vai otras tendences tam, ko mēs varam saukt par sabiedrības kvalitāti, un cik lielā mērā tā ietekmē prasības, ekspektācijas, intelektuālo un estētisko baudījumu tiem cilvēkiem, kuri skatās televizoru. Televīzija arvien vairāk veidojas par visu aktuālo stereotipu, mītu un baumu veidotāju.

Mūsdienu cilvēki ir pārāk slinki un vienaldzīgi, tāpēc viegli pakļaujami un ietekmējami. Mediji laika gaitā ir panākuši cilvēku atkarību no jebkādas kvalitātes informācijas. Tādējādi cilvēks gaida to, ko viņam dod, un ir pārliecināts, ka informācija, ko viņš saņem, ir tieši tāda, kāda viņam ir vajadzīga un ir interesanta. Būtiski ir tas, ka mediji cilvēkos ir iedvesuši apziņu, ka tā ir visu varena un pat draudīga, ko var novērot neskaitāmajās filmās ar pārspīlētiem piedzīvojumiem un notikumiem, kur ne vien slepenie aģenti, bet arī mediji spēj paveikt neiedomājamas lietas. Kā gan var kritizēt to, ko lielāka daļa iedzīvotāju uzskata par savu paraugu? Nerunājot jau par to, kā plašsaziņu līdzekļi spēj virzīt bērna attīstību, jo tieši no tiem bērns bieži vien uzzina, ko gaidīt no ārpasaules, kā rīkoties un izturēties. Televīzija veido priekšstatu par to, kas ir labs un kas slikts. Jautājums, ko nu katrs ir redzējis un kā to uztvēris. Pie tam ne reti Latvijā var sastapties ar situāciju, ka bērnam ir pieejami pieaugušo TV kanāli, žurnāli. Un kā ir ar interneta kafejnīcām? Vai tajās ir pietiekama kontrole? No rīta līdz vakaram lielākā daļa puikas spēlē spēles un slepkavo. Rakstot darbu, darba autore apmeklēja vairākas šāda tipa kafejnīcas, no kurienes arī šis komentārs. Mediju kritika ir ne vien praktiski neiespējama, bet arī bīstama, jo varētu radīt konfliktu starp sabiedrības zemāko šķiru un tiem, kas kritizē medijus. Taču svarīgs ir jautājums, kā mēs pieļāvām, ka Latvijā izmira tāds žanrs kā mediju kritika un kādi bija tās izmiršanas iemesli. Manuprāt, viens no dominējošiem iemesliem varētu būt šī paaudžu maiņa, jo katra nākamā paaudze kļūst arvien vienaldzīgāka, neieinteresētāka, tāpēc arī pakļāvīgāka.

Cilvēki ir kļuvuši par klausītajiem un skatītājiem, taču runāt ir kļuvis par apgrūtinošu. Vai tāpēc, ka nav, ko teikt, vai varbūt cilvēkiem ir apnicis ik brīdi censties sevi pierādīt, ka viņos neviens neklausās. Ko gan mūsu valsts varenie ir nodarījuši savai tautai, ka tā ir kļuvusi tik pelēka? Iespējams, šis jautājums uzvedina uz domu par to, cik demokrātiska valsts ir Latvija.