Ekrānmediji un sabiedrība

Atbilde uz tikumības krīzi Latvijā

Mans uzdevums ir vienkāršiem, vispārīgi saprotamiem vārdiem īsi rakstīt par ļoti kompleksām lietām un attiecībām. Tas ir grūts pienākums, centīšos to izpildīt. Esmu izmantojusi literatūrā pieejamās atziņas, raksta beigās ir dots attiecīgo grāmatu saraksts.

Par ekrānmediju īpašo vietu sabiedrībā

Filmas kvalitāte  izpaužas tās derīgumā. Cik tā paplašina mūsu jūtas ar dzīvi apliecinošu pieredzi, tik arī ekrāndarbs ir mums noderīgs. Filma spēj radīt jaunu realitāti, uz ekrāna redzētais un dzirdētais ir kustībā, tātad dzīvo. Jaunās realitātes attēli darbojas kā paraugi un priekšzīme, kam var sekot. Tas padara ekrānmedijus par sociāli ļoti nozīmīgiem medijiem. Un to nozīmīguma pamatā ir viņu priekšzīmes funkcija. Var būt laba un slikta priekšzīme, taču abas ir vienādi spēcīgi iedarbīgas.

Filmas attēls vienmēr kaut ko apstiprina, bet nekad neko pats par sevi nenoliedz. Ja attēlā redzam ļaunumu, tā ietekmei pakļaujas mūsu zemapziņa.  Ja arī attēlotais ļaunums tiek  nākamajā darbībā it kā atcelts, un to mēs ar prātu saprotam, tomēr zemapziņā ienākušais attēls tur paliek un latenti darbojas. Jo, redzot ļaunumu uz ekrāna, neesam rīkojušies tam adekvāti – neesam mēģinājuši to novērst. Kamēr reālajā dzīvē, redzot ļaunu darbību, mēs tomēr iespēju robežās cenšamies to darīt.

Lai kad un kādos apstākļos mēs runājam par filmu un visiem pārējiem ekrānmediju paveidiem, vienmēr ir jāpatur prātā – mēs redzam dzīvi, kurā esam psihiski iesaistīti, un šī psihiskā iesaiste ietekmē un pat veido mūsu personību.

Cilvēces vēsturē filma, visi ekrānmediji ir vēl ļoti jauna sazināšanās forma. Bet tās iedarbība uz mums ir visaptveroša un neatgriezeniska. Šo apstākli mēs neapzināmies, jo iedarbība vispirms attiecas tikai uz mūsu zemapziņu. Taču tieši tur veidojas cilvēka tālākās rīcības principi.

Vieglāk, šķiet, saprast ekrānmediju dabu, ja salīdzinām to ar ļoti senu cilvēku sazināšanas formu ar literatūru. Lasot grāmatu, mēs attīstām paši savus attēlus, savu iekšējo redzējumu. Mūsu smadzenes strādā, atpazīstot lasītā vārda kopsakarības, tās veido šīm kopsakarībām atbilstošus tēlus. Tā uzkrājam sevī bagātību, kas dzīves gaitā var lieti noderēt, protams, ja lasām labu grāmatu. Tāpēc arī bērna smadzeņu attīstībā tik ļoti liela nozīme ir labai gāmatai vai stāstam, ko bērni tik labprāt klausās, kad paši vēl lasīt neprot. Mazu bērniņu smadzeņu attīstību vislabāk stimulē klātesīga cilvēka balss, lasīšana vai stāstīšana ir neatņemams garīgo spēju veicināšanas veids. Pieaugušā tuvums rada bērnam viņa fantāzijas lidojumā drošības sajūtu, un katram bērnam ir savs lidojums.  Bet, skatoties filmu, attēli ir viennozīmīgi  doti, tos mainīt nevar. Un mēs tiem sekojam ar visu savu būtni. Filmā tēloto redzam un dzirdam nepastarpināti un tieši. Ar savu iekšējo pasauli saskaņot to nevar, filmas kustība tās plūsmā aizrauj skatītāju sev līdz. Mēs nonākam šo tēlu kalpībā, protams neapzināti. Redzētā iespaids drīz pagaist, taču redzētie tēli klusu krājas zemapziņā. Un ja tie ir dzīvi apliecinoši, tad tie dzīves gaitu netraucēs. Bet, ja tie noliedz dzīvi, kā tas tad ietekmēs mūsu gaitu?

Bērna uztverē tas ir citādi. Bērns nespēj saprast attēla un skaņas nošķīrumu filmā. Viņa smadzenēs vēl tikai veidojas abstrahēšanas spēja. Mazs bērns saprot visu, ko viņš var aptvert. Ekrāna attēlu aptvert nevar, bet kā noburts bērns tajā skatās. Zūd laiks, kas ir nepieciešams pašam savas personības pamatu veidošanā. Redzētais bērnu nodarbina, bet saprast viņš to nevar, jo tas nav aptverams kā dzīvē.

Filma savā komunikatīvajā funkcijā kalpo dzīves jēgas meklējumiem un sabiedrībā tās vērtību nosaka ētiskā dimensija, tas, uz kurieni ekrāndarbs virza savu skatītāju.

Tas ir tāds cilvēku saziņas veids, kura iekšējā kompleksitāte ir ļoti  daudzveidīga  un tikpat daudzveidīga ir filmas ārējā sasaiste ar gandrīz visām dzīves norisēm. No šīs sasaistes izriet arī katras filmas un visu ekrānmediju kopumā neparasti lielais iedarbības potenciāls uz sabiedrību. Vispirms iedarbība skar tikai katra viena skatītāja zemapziņu, un tāpēc tā sabiedrībā var palikt ilgu laiku nepamanīta. Ja piedāvājumam uz ekrāniem ir maldinošs raksturs un tas vairs pozitīvi nepilda savu funkciju, tad sabiedrībā rodas nevēlamas sekas. Piemēru ir daudz. Tikumības zudums ir viens no tiem. Netikumi nav iedzimti. Tie rodas, attīstās un nostiprinās  atbilstošā garīgā gaisotnē. Šodien šo gaisotni lielā mērā veido ekrānpiedāvājums. Kā redzams, garīga cilvēka izaugsmei tas nebūt nav labvēlīgs. Ir jāņem vērā, ka kino ir pilnīgi patstāvīga māksla, no literatūras kardināli atšķirīga gan tapšanas, gan uztveres un ietekmes jomā. Un tāpēc jabūt ļoti uzmanīgiem pret ekrānmediju patēriņu, varbūt tikpat uzmanīgiem kā attieksmē pret atomenerģiju vai gēnu tehniku, jo to iedarbības sekas ir tālejošas un ilgi var palikt latentā stavoklī. Tās pamanām tikai konkrētā rīcībā, nereti tā izvēršas traģēdijā. Ir jāzin: Jo ilgāk mēs uzturamies virtuālā vidē, jo tālāk atraujam sevi no reālās dzīves, kuru veidojam, par kuru atbildam.