Par kauna jūtām un audiovizuālajiem medijiem jeb agrīnas seksualizācijas bīstamība

Pirms 120 gadiem, kad tikko bija atklāts jauns cilvēku sazināšanās veids – kinematogrāfs –  Zigmunds Freids zināja teikt, ka “kauna jūtu zudums ir ārprāta pirmā zīme… Bērni, kas tiek seksuāli stimulēti, vairs nepakļaujas audzināšanai; kauna jūtu iznīcināšana rada nesavaldību (Enthemmung) visās citās jomās, brutalitāti un necieņu attieksmē pret līdzcilvēku personību.”*

Rainis “Pūt, vējiņi!” prologā Baibiņas “smalko skaistumu un kautrību” sauc par cilvēcības ziedu un ļaužu laimi. Senajā latviešu tautas dziesmā kauna un goda jūtas ir cieši saistīti jēdzieni un veido cilvēka tikumu. Kauna jūtas ir izsenis apzināta un pašsaprotama apgarotu būtņu dzīves daļa.

Līdz ar kinematogrāfa ienākšanu cilvēces kultūrā šīm pašsaprotamajām jūtām bija radies spēcīgs starpnieks. Uz ekrāna redzamais dzīvo virtuāli, tas ir esošs un veido jaunu, savu realitāti, kas skatītāja uztverē ir atpazīstama un saistīta ar viņa dzīvi. Jaunās realitātes attēli darbojas kā paraugs un priekšzīme, tiem var sekot. To priekšzīmes funkcija padara ekrānmedijus par ļoti nozīmīgiem sabiedrības dzīvē.

Protams, ka var būt laba un var būt arī slikta priekšzīme. Filmas attēls vienmēr kaut ko apstiprina, bet nekad neko nenoliedz, redzētais iegulst skatītāja zemapziņā un latenti tur darbojas. Ja ekrānu piedāvājumam ir maldinošs raksturs, tad sabiedrībā paliek nevēlamas sekas. Piemēru ir daudz. Viens no tiem ir tikumības apziņas zudums.

Kad Latvijā 1930. gadā tika piedāvāta Jozefa fon Šternberga filma “Zilais eņģelis” ar Marlēnu Dītrihu galvenajā lomā, to neļāva izrādīt tāpēc, ka tā bija netikumiska un varētu nevēlami ietekmēt skatītājus. Un tikai pēc tiesāšanās ar firmu filma tomēr nonāca uz Latvijas ekrāniem. Šajā faktā atainojas divas būtiskas lietas – 1) filmas un literatūras kardinālā atšķirība gan šo mediju dabas, gan ietekmes ziņā (filma uzņemta pēc Heinriha Manna romāna “ Profesors Unrāts” motīviem), 2) tikumības izpratne Vācijā 20 gs. 30. gados.

Kinematogrāfs ienāca cilvēces kultūrā laikā, par kuru latviešu kultūrfilozofe Zenta Mauriņa 1951. gadā raksta, ka “19. gadsimta beigās sāka velties bezdievības ugunīgais stabs, kas šodien iznīcina Eiropu: Markss, Hēgeļa atvase, Feierbahs, Štirners, Nīče.” Tolaik Darvina mācības ietekmē sirdsapziņas jēdziens vairs netika saistīts ar dievapziņu. Vācu zinātnieka Maksa Šēlera domai sekojot, šādā situācijā iestājas “tikumiskās anarhijas laiks”. 20. gadsimta vēsture par to liecina. Vācu filmu lielākais vairums turpināja atrādīt cilvēku dzīvi to atrautībā no morāles normām. “Zelta divdesmitajos,” kā to laiku šodien sauc, netikums ieligzdojās un savu olu varēja izdēt čūska (tā Ingmars Bergmans to pasaka filmā “Čūskas ola”). Tika nospiestas kauna jūtas, labā un ļaunā šķirtne iznīcināta, lielākajā cilvēku vairumā bija zudusi empātija un varēja realizēties cilvēka saprātam neiedomājamas bestialitātes – gāzu kameras. Cilvēcība bija apdraudēta.

Tikumības zudums sabiedrībā ir liels brīdinājums demokrātiskai valstij. Šo vēstures stundu nedrīkst aizmirst, tā jāņem vērā. Un jāņem vērā audiovizuālo mediju piedāvājuma nozīme tikumības starpnieka lomā.

Tas, ka Latvijas skolās joprojām izmanto Latviešu valodas aģentūras 2011.gadā izdoto mācību līdzekli “Mācību satura un valodas apguve sociālajās zinātnēs 7. līdz 9. klasei” par kontracepciju bērniem, liecina, ka kauna, goda un tikumības izpratne ir tikusi pakļauta audiovizuālajos medijos paustajiem standartiem.

Seksisma propaganda uz ekrāniem sevišķi sakuploja ar 20. gadsimta 90. gadu sākumu. Iespējams, ka šai tendencei ir savs mērķis. No bišu dzīves zinām, ka bišu mātei smadzenīšu nav, bet tādas ir darba bitēm, kam jāprot darīt savs darbs.

Par to, ka agra interese par seksu traucē bērna smadzeņu normālu attīstību, ka nekādā gadījumā par to nedrīkst runāt, zēniem un meitenēm kopā esot, 2011. gadā netika domāts, lai arī veselais saprāts liek ņemt to vērā. Visam ir savs laiks, jebkura veida paātrinājumi traucē normālai attīstībai. Te tad nu ir izpaudusies audiovizuālo mediju piedāvājuma inducēta rīcība. Kauns, gods, tikumība tiek pa jaunam interpretēti, t.i., noliegti to būtībā.

Vai Latvijā varam atļauties graut mūsu valsts pastāvēšanas pamatus, kas likti vēsturē, kā liecina mūsu senā daina? – Protams, ka nevaram!

Prasām pārtraukt agrīnas seksualizēšanas praksi Latvijas skolās. Prasām neizdot šo mācību līdzekli jaunā veidā, ietverot to bioloģijas stundās. Prasām nepopularizēt prostitūciju Latvijā!

Iesakām pēc iespējas ātrāk vērst uzmanību uz ekrānmediju savdabību un tās iedarbības spēku, lai atgrieztu bērnus reālajā dzīvē un veicinātu viņu radošumu dažādās nodarbībās.**

* Citāta avots: Sigmund Freud, Gesammelte Werke, Band 7, S. 149

** Teksts aizsūtīts Izglītības ministrei un Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam.